Latviskas pārdomas vāciskā vidē

Jūlijā kopā ar militārās vēstures entuziastu grupu divas nedēļas apceļoju vācu zemi. Jau brauciena laikā, vērojot svešzemju ainiņas, galvā rosījās pārdomas par Latvijā notiekošo. Tagad, atkal esot piemēsloto mežu un dārgo automašīnu zemē, mēģināšu padalīties ar lasītāju dažos vērojumos un savos, varbūt naivajos, secinājumos.

Jau pirmajā brauciena dienā Polijas teritorijā mūsu saliedēto grupiņu pārsteidza traģiska ziņa – referendums (Par tautas tiesībām atlaist Saeimu. – Red.) Latvijā ir izgāzies. Neizsakāmi skumji par savu valsti, bet ko padarīsi – esam tādi, kādi esam!

Nākošajā dienā iebraucot Vācijā, uzreiz varēja sajust lielu atšķirību, Polijas nelīdzenos ceļus un pilsētas ar drausmīgi daudzām, visās malās redzamām un bezgaumīgām reklāmām, kā ar naža griezienu nomainīja vāciskā sakoptība, gludie, alejās ieaugušie ceļi, tīrība un pieticīga kārtība, bet ne greznība. Ziemeļnieka acij kaut kas mentāli ļoti tuvs. Pat ņemot vērā, ka tā bija Austrumvācija, bijusī sociālisma republika ar daudzviet redzamām pamestām padomju armijas un VDR armijas daļām, arī vietvietām pamestām kopsaimniecību fermām un mums tik ierastiem padomju laika kastīšmāju dzīvojamajiem kvartāliem, kopējais iespaids tiešām patīkams. Gandrīz katrā mazpilsētā vai ciematā arī satopami padomju armijas karavīru brāļu kapi un monumenti. Par pagājušiem laikiem vietām liecināja ielu nosaukumi, piemēram, Fridriha Engelsa, Augusta Bēbela, Tēlmana, Lībknehta un, iespējams, ar citu kādreizējo vācu komunistu vārdiem. Kad vēlāk kādas viesu mājas īpašniekam pajautājām, kāpēc viņu pilsētā nav pārdēvēti vecie komunistu laiku ielu nosaukumi, viņš izbrīnīts paraustīja plecus: "Bet kāpēc tas būtu jādara, tā taču ir vēsture?" Un patiesībā, vai nav viena alga, kāds ir ielas nosaukums, bet galvenais – lai tā būtu tīra, gludi asfaltēta, ar skaistu bruģi klātām ietvēm, nenospļaudīta, ar papīriem un izsmēķiem nepiemētāta. Tādas tās ielas arī bijušajā VDR pārsvarā bija. Te nu atkal iedomājos, kā mēs Latvijā ar lielu skubu ķērāmies pie ielu un pat pilsētu (kad Stučka kļuva par Aizkraukli) pārdēvēšanas un nepareizo piemiņas vietu likvidēšanas. Saprotu, ka neloģiski atstāt Ļeņina vārdu, ko nesa centrālās pilsētu ielas, bet lēmām arī par daudzu savu, gan 1905. gada, gan vēlāko revolucionāru piemiņas izdzēšanu. It kā tādi mūsu vēsturē nebūtu bijuši! Vai no tā ir kļuvis labāk dzīvot? Vēsture nevar būt pareiza vai nepareiza, tā vienkārši ir – cits jautājums, kā nu kuram tā patīk vai nepatīk.

Ielu un ceļu stāvoklis Vāczemē

salīdzinot ar mūsējiem, vēl šķiet tīrais sīkums, ja apskatām, kas notiek viņu un mūsu mežos. Meklējot padomju laika karabāzes un atliekas no nacistiskās Vācijas militārajiem un civilajiem objektiem, izbraukājām un kājām izstaigājām plašas teritorijas. Jāsaka, redzētais tiešām pārsteidza. Nevienā vācu mežā nemanīju kaut kur nomestu plastmasas vai stikla pudeli, kādu kārbu vai celofāna maisiņu, nemaz jau nerunājot par dabā atstātām atpūtnieku uzdzīves liecībām, izgāztiem sadzīves atkritumiem vai būvgružiem. Bet kādas ainas vērojamas mūsu mežos!? Kliegt gribas!

Piemēram, mūsu grupiņa meklēja kādreiz iespaidīgās Gēringa rezidences Karinhalles paliekas. Neko vairāk par pamatu atliekām neatradām, jo pats saimnieks savai Luftwafei to lika iznīcināt īsi pirms kara beigām. Taču tajā apkārtnē ir ļoti skaista daba, vairāki ezeri, kurus iecienījuši makšķernieki. Ik pa vietai uz meža ceļiem bija novietotas viņu mašīnas. Klīstot gar ezeru krastiem, uzdūros vairākām makšķernieku vietām, par ko liecināja nomīdīts laukumiņš. Jā, tikai nomīdīts laukumiņš ezera krastā un nekas vairāk, nekādu atkritumu, pat ne končika galiņa. Apbrīnojami! Bet kas darās gar mūsu upēm un ezeriem!? Kaut vai paskatieties pie makšķernieku iecienītā Valguma ezera…

Nezinu, kāpēc tā

atšķiras vide Vācijas ārēs un mūsējās, bet tas mani vedināja uz domām, ka vide ļoti lielā mērā raksturo arī cilvēkus, sabiedrību kopumā, kas šo vidi apdzīvo. Vai nebūs tā, ka valsts dzīves līmeni, cilvēku labklājību nosaka arī attiecīgās tautas mentalitāte? Arī austrumvācieši taču dzīvoja tajā utopiski stulbajā iekārtā, kā mēs, un tā, kā bija sagrauta, fiziski un morāli pazemota vācu tauta Otrā pasaules kara beigās un pirmajos miera gados, lai Dievs stāv klāt tādas lietas nepiedzīvot nevienai citai tautai. Un es vairs negribu piekrist tiem urrā patriotiem, kas bļaustās par okupācijas sekām, tiem, kas latviešu nedienās vaino krievus, ebrejus, piekto kolonu un vēl nezin ko. Tāpat kā katram cilvēkam ir savs liktenis, kas ļoti lielā mērā atkarīgs no viņa paša, tā arī katrai tautai ir savs liktenis, savs attīstības ceļš, kas vēl lielākā mērā ir atkarīgs no šīs tautas mentalitātes. Ja līdz šim ceļojumam domāju, ka Latvijā tauta ir pelnījusi dzīvot tādā līmenī kā Vācijā, Dānijā, Zviedrijā un citās Eiropas valstīs, kuru tautām ir līdzīga mentalitāte mūsējai, tagad ir bēdīga pārliecība, ka laikam jau neesam to pelnījuši. Arī referenduma izgāšanās ir tikai loģisku likumsakarību notikums mūsu valsts attīstības ceļā.

Vēl viens piemērs

no sērijas par mentalitātes atšķirībām. Vācijā cilvēki pārsvarā brauc ar nelielām, nedārgām automašīnām. Lai gan nešaubos, ka vidējais vācietis ir labāk materiāli situēts par vidējo latvieti, tādus lepnus džipus un citus luksus auto, kā pie mums, tur uz ceļiem un ielām neredzēt (ar retiem izņēmumiem lielajās pilsētās). Par šo fenomenu komentārs būtu jāprasa kādam sociālantropologam.

Pēdējais novērojums, ar ko vēlos padalīties iespaidos, ir preču cenas Vācijas veikalos. Ziniet par kādām naudiņām tur var nopirkt alu? Ja man to stāstītu un pats nebūtu savām acīm redzējis – noteikti neticētu! Lētākais mūsu naudā maksāja kādus padsmit santīmus puslitrā, tas ir 26 eiro centi, bet vidēji – apmēram santīmi 30 līdz 40, un pat dārgākās šķirnes nemaksā vairāk par Tērvetes alu. Pārtikas cenas lētajās lielveikalu ķēdēs arī krietni zemākas par mūsējām. Taču īpaši laimīgi jutās tie mūsu grupiņas biedri, kuriem bija skolas vecuma bērni. Drēbītes, apavi, skolas somas un citi skolnieku piederumi – divas, trīs reizes lētāki nekā pie mums. Tikpat reižu arī pieaugušo apģērbs. Ja vēl patrāpījās sezonas preču izpārdošana, piemēram, vasaras šortus, kreklus varēja dabūt par vienu eiro. Pats nopirku dēlam jaunas botas par 10 eiro. Nejūtos spēcīgs ekonomikas jautājumos un varu tikai pievienoties tiem, kas brīnās, kā Latvijā ar Eiropas līmenim ļoti, ļoti zemu vidējo algu, var būt tik augstas preču cenas.

Varbūt šis apcerējums

izklausās pēc mazohistiskas žēlošanās ar pamatideju, cik pie viņiem viss jauki un skaisti, bet pie mums viss garām un šķērsām. Tā nav, vienkārši katrs cilvēks savas problēmas uztver sāpīgāk, tāpat kā nebūšanas savā zemē rada lielākus kreņķus un pārdzīvojumus, nekā citur pasaulē.

Svešumā esot, manī radās pārliecība, ka referenduma izgāšanās, daudzviet nesakoptā vide, piecūkotie meži, augstās cenas veikalos, zemās algas un pensijas, trakā inflācija, pie varas un naudas tikušo ārišķība un nerēķināšanās ar citiem un Latvijā novērojamā dažādu uzskatu cilvēku savstarpējā neiecietība ir vērtējami kā viens veselums un raksturo mūsu sabiedrības mentalitāti un attīstības līmeni.