Latviskā pavasara atnākšana – jau nosvinēta

20. martā grupa entuziastu, folklorista un Latvijas spēka vietu zinātāja, Māra Zvauņa vadībā Tukumā atzīmēja Lielo dienu jeb latviskās Lieldienas. Jau pirmdienas naktī 1.21 iestājās astronomiskais pavasaris un līdz pat Jāņiem dienas kļūs aizvien garākas. Senie latvieši Lielajā dienā beidza gavēt un svinēja Gaismas uzvaru pār Tumsu.

Mārim rituāls ik gadu līdzīgs – visupirms draudzīga iepēršana ar pūpolzariem un vēlējumu: "Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks! Slimība ārā – veselība iekšā!", tad saullēktā – mutes mazgāšana avotā, kas pret saulīti – uz austrumiem tek. Tukumā tāds avots iztek aiz Spartaka ielas garāžām (iepretim Laustiķa pļavu mazdārziņiem) – rīkstnieku vērtējumā šis esot viens no četriem enerģētiski spēcīgākajiem avotiem Latvijā. Līdzās otrs – Spēka avotiņš (ietek ugunsdzēsības dīķī) – tiem, kam spēks jāvairo; tādiem vīriem kā Bergmanis vai Ščerbatihs.
Nākamā rituāla vieta – Tukuma pilskalnā. Pēc vēsturnieku ziņām 12. gadsimtā pilskalnu apdzīvojuši līvi un kurši, taču apbūvi pārtraucis krustnešu iebrukums. Māris, kā jau rīkstnieks, runā par senču viedumu – pilskalns celts enerģētiski ļoti spēcīgā vietā; uz vienas ass ar tikpat spēcīgu kulta vietu Igaunijā. Pilskalna centrā – uguns (zelta) āderu krustpunkts, bet vaļņus apjož šo āderu loks; savukārt grāvī – tik negatīva enerģētika, ka visus spēkus atņem; savulaik sievas uzbrucējus no vaļņiem ar slotām varējušas aizslaucīt…
Pilskalnā Lielās dienas svinētāji aizlūdza par Japānu, vēlot tās cilvēkiem spēku un izturību, lūdzot Uguns un Ūdens gariem nomierināties un dot iespēju novērst bojājumus atomreaktorā. Pēc Māra teiktā, mēs dzīvojam izredzētā zemē – Latvijas enerģētiskais starojums no Zemes auras kā dūre izspraucies, tāpēc svarīgi palīdzēt tiem, kam klājas grūtāk – kam šodien pietrūkst tīra ūdens, pārtikas un pajumtes – it kā pašsaprotamu lietu…
Lielās dienas svinēšana noslēdzās ar kāpienu un latviskiem ritiem Engures novada Āža kalnā – senā kulta vietā, kur joprojām daļēji saglabājies svētbirzes ozolu loks. Latviskās tradīcijās tika ripinātas olas un āboli, bet kalna virsotnē izdziedātas tautasdziesmas… Ceļā uz Āža kalnu iepazinām arī Melnezara strautiņu dažādo dziedniecisko nozīmi un leģendām apvīto Draņķozolu.