Makšķernieku konkursa «Lieliskais loms 2008» viesis bija Latvijas valsts zivju resursu aģentūras iekšējo ūdeņu laboratorijas vadītājs Jānis Birzaks. Viņš stāstīja par topošajiem makšķernieku noteikumiem un zivju krājumiem Latvijas ezeros un upēs, savukārt makšķernieki dalījās pieredzē un uzdeva jautājumus.
Droši var iegūt 5000 tonnu zivju
J. Birzaks:
– Esmu pilnīgā opozīcijā polemikai, ko pašlaik piekopj Vides ministrija un Makšķernieku asociācija. Uzskatu, ka, izstrādājot makšķernieku noteikumus, vairāk būtu nepieciešams pieaicināt ekspertus, kuri ir biologi un labi pārzina situāciju upēs un ezeros.
Latvijā ir 700 ezeri, 17 upes, kur notiek nēģu zveja, 27 upes, kur notiek citāda veida zveja, un 117 ezeri, par kuriem savā laikā datus vāca Mednieku un Makšķernieku biedrība. Datu bāze ir pietiekoša. Mūsu laboratorijas darbinieki strādājuši 250 ezeros, man personīgi ir dati par 170 upēm.
Līdz Otrajam pasaules karam ūdeņu iekšējās zvejas statistika netika vākta, valstij par to, ko nozvejo, nebija intereses. Datus sāka vākt tikai pēc kara. Tajos laikos zvejoja tehnisko zivi – stagaru, kas sastādīja ļoti lielas tonnas. Tagad nozveja ezeros samazinās, tiek veidots vairāk liegumu, kuros neļauj zvejot. Pašlaik mums ir makšķerēšanas noteikumi, un mēs no zivīm varam izmantot tikai daļu, kad tās ir sasniegušas atļauto izmēru. Savā laikā bija diezgan liela problēma noskaidrot, cik tad mums zivju ir. Padomju laikā konstatēja, ka ar parastām zvejošanas, makšķerēšanas metodēm, nav iespējams visas zivis izņemt, tad, lai dabūtu zināt patiesību, cik zivju ir konkrētajā ūdenskrātuvē, lietoja nežēlīgu metodi – indēšanu, elektrozveju. Pēc šādi iegūtiem datiem aprēķināja, ka vidēji labā ezerā mums uz hektāru ir 250 kg zivis, no tām 50 kg ir tādas, kas ir makšķerējamas un zvejojamas, kas sasniegušas attiecīgos izmērus. Aprēķināts, ka Latvijā iekšējos ūdeņos mēs varētu iegūt 5000 t zivju gadā. Turklāt šo 5000 t ieguve neizjauks dabisko balansu. To varētu zvejot, makšķerēt nedomājot par to, ka mums ir papildus zivis jāizaudzē un jāielaiž ūdenskrātuvēs. Pēdējos gados zvejošanā ieviesa aizliegumu izmantot velkamo vadu, zvejot ūdenskrātuvēs un upēs. Apmēram 7000 līdz 8000 ha ezeru ielika Zvejniecības likumā, nosakot, ka zvejot tur nedrīkst. Mūs kritizē, un tur savā ziņā ir taisnība, ka uz zvejas statistiku ne vienmēr var paļauties, jo tiek uzrādītas mazākas nozvejas. Ne jau katram var pielikt inspektoru. Mēs esam biologi, izglītoti zvejnieki un zvejojam paši, lai redzētu, kas notiek. Saliekot datus kopā, no 1993. gada nozvejas un mūsu zinātniskajiem tīkliem vienā naktī es nekādas būtiskas izmaiņas neredzu. Mēs nezvejojam lieguma laikā. No upju monitoringa redzams, ka mums upēs un ezeros zivju ir vairāk nekā vecos laikos. Es atradu literatūras avotu no 30. gadiem, kur viens tā laika zivsaimnieks bija uzrakstījis, cik jauki, ka Sīvera ezerā parādījušās raudas, beidzot vietējiem iedzīvotājiem būs ko ēst. Vecos laikos ūdens bija tīrs, tur dzīvoja nedaudz līdaku, sīgu. Kā ezers palika netīrāks, parādījās raudas un cilvēkiem bija ko zvejot.
Spiningošanas liegums – atsists
– Vairāk nekā gadu mēs ņemamies ar jauno makšķerēšanas noteikumu redakciju. Patiesībā tie jau būs jauni noteikumi, un es uzskatu, ka valsts politika nav draudzīga makšķerniekiem. Bet personīgi man un Jānim Stikutam (Makšķerēšanas federācijas priekšnieks) izdevās atsist divas lietas: lai makšķernieki varētu makšķerēt no laivas no 1. maija un atsitām spiningošanas liegumu. Uzskatu – ir jābūt liegumiem uz zivju sugām: nedrīkst ķert zivi laikā, kad nedrīkst, bet nedrīkst aizliegt makšķerēt. Ja inspektori saka, ka nevar izkontrolēt, tā ir viņu problēma.
– Vai tagad turpmāk varēs no 1. maija ar laivām makšķerēt?
– Noteikumi vēl kādus 2 līdz 3 mēnešus izies starpministriju saskaņošanu, es domāju, ka šogad jūs to maija zveju nedabūsiet izbaudīt, bet nākamajā gadā – gan.
– Kā ar Engures ezeru?
– Tur Roberts Šiliņš visu pieskata.
– Mēs jau braucām ar elektromotoru pie laivas, bet, kad atbrauc inspektors, viņš pasaka, ka nevar braukt ar elektromotoru.
– Nupat tikko ir pieņemts lēmums, ka Engures ezerā drīkst izmantot elektromotoru.
– Vai tad veselīgāk nav atpūsties darbojoties fiziski, airējot?
– Protams, airēšana ir laba lieta, taču rudeņos airējot iznāk ļoti sasvīst un pēc tam vējā ātri var saslimst. Engures ezers ir tuvu jūrai un, ja ir jūras vējš, makšķerēt ir grūti.
– Ja jaunie makšķerēšanas noteikumi neapmierina makšķerniekus, vai nav iespējams vēl izteikt iebildumus?
– J. Stikuts gatavo iebildumus pret šķērsbļitku, pret visām muļķībām, kas tur sarakstīts par zivju nogalināšanu. Pašlaik ir pēdējais moments, kad saskaņošanas procedūrā vēl kaut ko var izdarīt.
– Kas ir idejas autors tam, kad nedrīkst makšķerēt ar šķērsbļitku? Makšķernieku asociācijas vadība?
– Tā ir organizācija, kurai nav pat interneta mājas lapa un kura nav pateikusi, cik tai ir biedru.
– Kā viņi pamato to, ka nedrīkst zvejot ar šķērsbļitku?
– Tur jau it tas kuriozs, ka viņiem nekas nav jāpamato. Es esmu zinātnieks, varu sagatavot pamatojumus, un manus ierosinājumus var ņemt vērā, var neņemt – kā nu politiķiem gribas. Taču Latvijas Makšķernieku asociācijai ir informācija līmenī "man teica", lai gan patiesai informācija ir jābūt skaitļos un grafikos. Diemžēl man šķiet, ka šī ir visas Latvijas problēma, un ne tikai zivsaimniecībā. Ierosinājums, ka upēs aizliegts makšķerēt ar šķērsbļitku, ir jaunums. Mums neizdevās to atsist, tomēr attiecībā uz ezeriem mums tas izdevās. Ir ļoti grūti cīnīties, ja cilvēki, kam ir jānosaka nozares politika, neizprot situāciju. Šķērsbļitkas aizliegums ir pilnīgs sviests, jo visā pasaulē tās izgatavo un cilvēki makšķerē. Ja kāds gribēs cemmerēt, tas uztaisīs savus rīkus un to darīs tāpat. Aizliegšana ir it kā, pamatojoties uz to, ka Buļļupē un Lielupē cemmerē kādu vimbu. Makšķernieku noteikumos ir punkts, ka zivis nedrīkst iegūt ar aizķeršanas paņēmienu.
Jaunas sugas un problēmas
– Bet mormišku jau iemērkt nevar, kazrags tūlīt ir virsū….
– Tagad kazragu nav tik daudz. Ar stagariem (kazragiem) ir interesanti, ka tā eļļa, tauki, ko no viņiem iegūst, ir ļoti vērtīga parfimērijas rūpniecībā. Bet, lai zvejotu, notiktu bizness, ir vajadzīgs krājums tūkstošos tonnu. Tāpēc arī neviens tos nezvejo. Stagari vairāk ir jūras zivis, kas migrē upēs un ezeros no jūras.
Šogad noķērām Latvijā jaunu zivju sugu, bet tā makšķerniekiem nav interesanta. Tas ir akmeņgrauzis. Tas droši vien saistīts ar globālām klimata izmaiņām. Šī zivs vairāk dienvidos dzīvo. Pēdējos gados jūtam, ka siltūdeņu sugas sāk nākt uz ziemeļiem. Tas attiecas ne tikai uz zivīm, bet arī uz putniem. Piemēram, biežāk redzams baltais gārnis, kas kādreiz Latvijā bija liels retums.
Arī rotanus ievazāja Latvijas ezeros. Palēnām šīs zivis izplatās. Ja rotans ir normālos ūdeņos, kur ir visādas zivju sugas, arī plēsīgās, tās rotanu apēd, bet, ja ir ezers vai upe ar zemu skābekļa saturu, sevišķi slāpšanas reizē, rotans ir izturīgs un var palikt pēdējā vienīgā robežsuga.
– Kur tad tie līdzekļi no makšķernieku kartēm paliek? 45 000 makšķernieki iegādājas kartes? Tā jau nav knapa summa.
Vai taisnība, ka tagad krīzes apstākļos tiek slēgtas zivju audzētavas?
– Jā, taisnība, no septiņām paliks tikai trīs. Zivju audzētavas ir strādājušas kara laikā, bet nu pēkšņi – nestrādās… Valsts audzētavas strādā zivju resursu atražošanas programmai un audzē zivis. Zivju resursu ataudzēšanas programmas nauda faktiski nāk no LATVENERGO. Par Daugavas HES. Tad, kad šī sistēma pirms 10 gadiem tika uzsākta, mūsu neveiksmīgais politiķis piekrita, ka tā summa, ko maksā LATVENERGO, tiek fiksēta. Bet mums vajadzēja nevis fiksētu naudas summu, bet tik un tik zivju mazuļu, jo to cenas mainās. Inflācijas dēļ katru gadu mēs tagad varam mazāk izaudzēt zivis (lašus, taimiņus, nēģus). Zivju fonds turklāt atbalsta dažādus pagastu un privātus projektus. Droši varu apgalvot, ka Zivju fonds algas un prēmijas nemaksā, tā ir sabiedriska padarīšana, kur pirms pieciem vai sešiem gadiem pamēģināja prēmijas maksāt, bet to pamanīja Valsts kontrole. Tad tas tika pārtraukts, un nu viss ir caurspīdīgs.
Par zandartiem un citām zivīm
– Makšķernieki reti noķer zandartus, kādi ir to krājumi mūsu ūdeņos?
– Pēc divām nedēļām būs konference, kurā publiskosim interesantus faktus – salīdzinot ar 30., 40., 50. gadiem, zandarts ir ļoti izplatījies. Tā ir zivju suga, kurai patīk silts ūdentiņš un kurai patīk arī netīrs ūdens. Pēc statiskas spriežot, makšķerniekiem zandarti ne vienmēr ķeras, bet zvejot mums neļauj.
Zandartam pašlaik ir labvēlīgi apstākļi – ir siltas ziemas. Zandartiem patīk plaši ūdeņi, kuru platība ir no 100 ha un uz augšu.
– Zandarts labi iedzīvojies Slampes dīķos. Pirms četriem pieciem gadiem no audzētavas ielaidām. Domājām, ka neizdzīvos. Tad sāka parādīties nedaudz lielāki, tagad jau ir mazuļi. Dīķi ir ar dambjiem, lielākais 4 ha, dziļums maksimālais – varbūt 3m.
– Jāatzīst, ka tad zandartam tiesām šīs klimata izmaiņas patīk. Tas ir interesanti, ka viņš tādos dīķos iedzīvojies. Kad paskatās veco laiku datus, ja ezeram nebija 100 ha, tad zandartus varēja nemeklēt. Zandartam ir maza mute – raudu, asari viņš ēd, bet platos pličus, brekšus neēd. Līņus neviena plēsīgā zivs neēd. Ja ir to pārprodukcija, no tiem grūti tikt vaļā.
– Sami mums Slampes dīķos arī dzīvo. Ko Daugavā noķēra, tos arī ielaidām. Taču tie nenārsto, bet paaugušies ir labi.
– Ar samiem ir interesanti. Sila ezerā Latgalē ir īpatnēji. Pa gadiem skatāmies, ka vietēji zvejnieki raksta nozvejā – sams. Turklāt 2 kg, 3 kg. Kas tas par samu? Domājām, ar ko viņi tos jauc? Tad mūsu biologi tur aizbrauca, ielika tīklus, un tur patiešām sami – nelieli, lēnaudzīgi palikuši. 700 gramu sams ir mamma ar ikriem… Vecums arī tam bija 5 līdz 6 gadi. Normālai pagājušā gada nārsta sama mazulis labos apstākļos sver 700 gramus. Tā laikam ir – jo mazāk zivs nārsto, jo populācija paliek sliktāka.
Tur gan ir vairāki faktori, kas ietekmē. Karpu dzimtas zivīm – plaužiem, raudām, ruduļiem, līņiem, karūsām – tiem šajos globālās sasilšanas laikos ir laba situācija. Mazuļiem kritiskais periods ir pirmā ziema. Siltās ziemas izdzīvotība palielinās. Bet mums ezeri un ūdenskrātuves pārbāztas ar šādām zivīm, rodas sugas konkurence par barību. Ja lielu plaudi grib nomakšķerēt, tad jāiet uz ezeru, kur ir slikti dzīves un vairošanās apstākļi, tad jāmeklē meža ieskauti ezeri. Tur plaudis būs liels tāpēc, ka viņu tur ir maz. Tikko viņi spēj vairoties, zivis paliek mazas. Padomju laikos zveja gāja uz leju, jo nevienam mazās iekšūdeņu zivis nebija vajadzīgas. Zvejnieki bija ieinteresēti ķert plēsīgās zivis, kam cenas lielāka. Plauži, pliči, brekšus – kam tos vajag?
– Slampes dīķos dzīvo arī stores.
– Stores ir interesanta zivs, bet Baltijas jūrā iznīka. Pēdējā populācija bija līdz otrajam pasaules karam Islandē. Pēdējos gados tur izzvejoja dažus desmitus eksemplāru.
Nārsta apstākļi jūrā ir uzlabojušies. Klajā nākusi Eiropas Savienības politika par kuģu griešanu. Ja maksā par flotes samazināšanu, tas vērtējams pozitīvi. Zvejas flote var nozvejot tik, cik zivis pērk. Tagad ir situācija, ka kuģu skaits samazinās. Līdz ar to uz katru kuģi paliek lielāks nozvejas limits. Zvejniekiem nav vairs tik daudz jāmānās un jāzog. Un to mēs jūtam, mainās melnā un pelēkā piezveja. Polijā zvejnieki uz makšķernieka rēķina noraksta 1,5 tūkstošus tonnu mencu. No vienas puses viņi cīnās par savas valsts ekonomiku. Tur, kur mēs saviem zvejniekiem liekam lielus sodus, tur poļi piever acis. No kurienes tad tā nauda rodas?
– Pirms gada pie mums notika polemika «Makšķernieks vai zvejnieks» Kā jūs to vērtējat?
– Tā ir cilvēku savstarpēja sarīdīšana, jo katram ir sava interese. Zvejnieks ir vietējai vīrs, kuram ir īpašums pie ezera vai upes, kam tā ir profesija. Negodīgs paņēmiens, ko vides politikas veidotājs izmanto. Makšķernieks un zvejnieks viens otram netraucē. Makšķernieks – tas ir hobijs. Makšķernieki ir 10% no visiem iedzīvotājiem. Kur tad lai mēs, tie 90% zivis dabūjam?
Tur bija tā, ka Vides ministrija netika galā ar malu zveju un malu zvejas problēmas pārmeta zvejniecībai.
– Tīklinieks jau ņem visu, kas acī iekšā, liek vairāk tīklu, nekā atļauts…
– Tas jā, bet viņš ir ierobežots: ir noteikts, kādai jābūt linuma acij, Ne jau zvejnieks ir slikts, bet slikts ir negodīgais cilvēks.
– Kas mūsu ezeros apdraud zivis?
– Problēmas sagādā ūdeles. Taču pie mums jau sāk parādīties arī kormorāni – jūras kraukļi, kas apdraud zivis. Mums tie ir Rāznas ezerā uz viena salas. Dienvidos poļiem tā ir milzīga problēma. Kormorāni izēd zivis pa tīro. Bijām Somijā uz līdakām, tur arī šos putnus šauj. Kormorāns apēd 3 kg zivju dienā.
