Aleksandra Bambale, Latvijas Banka: Kurš maksās par Grieķijas parādiem?
Grieķija – Eiropas civilizācijas šūpulis un tūristu iemīļotā zeme – jau kādu laiku mūsu sabiedrībā izsauc zināmu un, atļaušos teikt, ne visai racionālu ažiotāžu. To veicina vairāki faktori, tostarp virspusēja jautājuma analīze un prasmīgas manipulācijas.
Piemēram, bieži sanāk dzirdēt, ka Eiropas Savienība it kā norakstījusi (“zinātāju” vārdiem runājot – pat vairākkārt) milzīgas Grieķijas parāda summas… Tāpat pavisam nesen lasījām pārdomas par iespējamo starptautisko aizdevēju “uzmešanu” – grieķi tā esot izdarījuši un nu dzīvo, cepuri kuldami… Un visbeidzot – pats aktuālākais – latviešus eiro zonā gaida, lai būtu, kas samaksā par grieķu parādiem.
Šādi un līdzīgi mīti apvij Grieķijas Sīzifa cīņu ar valdības nesamērīgo parādu. Diemžēl, bet likumsakarīgi – šādas retorikas ietekmē mūsu sabiedrībā pakāpeniski iesakņojas pārliecība par to, ka Latvija, solidarizējoties ar eiro zonu, būs spiesta uz saviem pleciem iznest Grieķijas savulaik pieļautās ekonomiskās vaļības un apmaksāt Grieķijas valdības tēriņus.
Lai kliedētu augstākminētos mītus, šajā rakstā pievērsīšos diviem aspektiem: lēmumiem par Grieķijas parāda restrukturizāciju un Latvijas kā potenciālās eiro zonas valsts sasaisti ar “samaksu” par grieķu parādiem.
2012. gada sākumā, kad Grieķijas valdības parāds bija pārsniedzis 350 miljardus eiro (245 miljardus latu), Grieķijas valdības, Starptautiskā Valūtas fonda, eiro zonas valstu un investoru diskusijas par Grieķijas parāda privātiem investoriem restrukturizāciju tiešām vainagojās ar zināmas parāda daļas norakstīšanu. Vienošanās paredzēja norakstīt 53.5% no Grieķijas parādiem privātajiem investoriem! Rezultātā kopējais parāda līmenis saruka par 107 miljardiem eiro (74.9 miljardiem latu).
Kāpēc norakstīšanas smagums gulās tieši uz privāto investoru pleciem? Diemžēl pēdējās desmitgades laikā investori pārāk dāsni finansēja šīs valsts valdību, pievēršot vairāk uzmanības Grieķijas valdības vērtspapīru ienesīgumam (tātad peļņai), nevis valsts ekonomikas ilgtspējai, respektīvi, nevērtējot, cik solīdi pamati ir šāda valsts parāda pieaugumam. Līdz ar to privāto investoru parādu norakstīšanu Grieķijas gadījumā varētu zināmā mērā uzskatīt par maksu par nepienācīgu risku analīzi. Jāatzīmē arī, ka Grieķijas valdības piedāvājumam atsaucās 95.7% investoru – skaitlis, kas apliecina, ka šajā situācijā investori bija gaidījuši pat sliktāku iznākumu.
Tomēr ir svarīgi saprast, ka, lai arī cik skaļi ir virsraksti masu medijos, Grieķijas parāda daļējā norakstīšana skāra tikai privāto investoru līdzekļus. Grieķijas parādsaistības pret eiro zonas dalībvalstīm, Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Centrālo banku kopumā joprojām veido ap 200 miljardiem eiro (140 miljardiem latu). Nenoliedzami, šīs institūcijas ir spērušas platu soli pretī Grieķijas valdībai, lai paātrinātu Grieķijas atkopšanos un sekmētu tās konkurētspēju: Grieķijas aizdevuma procentu likmes ir būtiski samazinātas, aizdevuma atmaksas termiņš daļai no parāda pagarināts līdz pat 30 gadiem, starptautiskie aizdevēji palīdz izstrādāt reformu programmas utt. Tomēr aizvien neviena no šīm iniciatīvām neparedz Grieķijas valdības parāda norakstīšanu.
Arī vēsture liecina – valdību parādi starptautiskajām institūcijām vai citu valstu valdībām netiek atlaisti. Tie ir jāatmaksā, pat iestājoties valsts maksātnespējai. Faktiski vienīgais izņēmums ir ekonomiski spēcīgāko valstu (t.s. Parīzes kluba dalībnieču) aktivitātes atsevišķu īpaši nabadzīgo valstu (pārsvarā Āfrikas reģionā) parādu norakstīšanā, lai kaut nedaudz mazinātu nabadzību vai palīdzētu šīm valstīm atkopties pēc kara konfliktiem un dabas katastrofām. Nedomāju, ka kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm varētu nokļūt šādu valstu kategorijā pārredzamā nākotnē…
Otrkārt, gribētu kliedēt mītu par to, ka Latvijas iedzīvotāji būs spiesti apmaksāt “grieķu dzīres” – Grieķijas parādus. Eiro zonas lēmumos par aizdevumiem Grieķijai Latvija nepiedalījās, un nav nekāda juridiskā pamatojuma mūsu valsti iesaistīt esošo aizdevumu nodrošināšanā. Finansējums šiem aizdevumiem tika apstiprināts un tiks apkalpots bez Latvijas līdzdalības.
Kopš 2010. gada Grieķijai ir piešķirtas divas starptautiskā aizdevuma programmas. Abu aizdevumu “mugurkaulu” veido ekonomikas stabilizācijas programma un Grieķijas valdības apņemšanās īstenot skarbas reformas. Novērtējot līdz šim paveikto (īpaši pēdējā pusgadā), aug cerība, ka ar saņemtā finansējuma atbalstu valstij izdosies pakāpeniski samazināt savu parāda līmeni un nostāties uz kājām.
Pirmo aizdevuma programmu veidoja divpusēji eiro zonas dalībvalstu aizdevumi 52.9 miljardu eiro (37 miljardu latu) apmērā. Tātad tie bija katras atsevišķas valsts aizdevumi Grieķijas valdībai, programma jau ir slēgta, un jaunās dalībvalstis (piemēram, Igaunija, kas eiro zonai pievienojās vēlāk) tajā vairs nevar tikt iesaistītas. Tātad arī Latvijai šajā programmā nebūs jāiesaistās.
Otro Grieķijas aizdevuma programmu piešķīra no īpaša uz laiku izveidotā fonda – Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (EFSI). Fonda piešķirto aizdevumu nevis finansē, bet garantē eiro zonas valstis. Finansējuma apjoms Grieķijai ir 144.7 miljardi eiro (101.3 miljardi latu), no kuriem valstij jau ir izsniegti 108.3 miljardi eiro (75.8 miljardi latu). Gribu uzsvērt, ka šis fonds bija izveidots kā pagaidu risinājums, un kopš 2012. gada rudens EFSI vairs nevar izsniegt aizdevumus jaunu programmu ietvaros. Šis instruments turpmāk apkalpos tikai Grieķijai, Portugālei un Īrijai apsolītos aizdevumus līdz to pilnīgai atmaksai. Par EFSI aizdevumu piešķiršanu un aizdevuma nosacījumiem lēma valstis, kuras tobrīd atradās eiro zonā. Latvija šajā procesā nepiedalījās, un, ņemot vērā, ka šis fonds savu mērķi jau ir izpildījis, mēs nevaram tikt iesaistīti tā finansējuma nodrošināšanā.
Attiecībā uz jaunām aizdevumu programmām, kas varētu tikt apstiprinātas nākotnē, turpmāk atbalstu nodrošinās pastāvīgs krīzes risināšanas mehānisms – Eiropas stabilizācijas mehānisms (ESM). Iestājoties eiro zonā, arī Latvija kļūs par ESM “akcionāru” (par šī instrumenta darbības principiem un Latvijas līdzdalību kapitālā jau esam rakstījuši). Pēc būtības ESM ir apdrošināšanas polise, kurā eiro zonas valstis piedalās kā akcionāri, nepieciešamības gadījumā saņemot finanšu atbalstu. ESM aizdevuma programmas nosacījumi ir gana stingri, tie paredz arī privāto investoru līdzdalību parādu restrukturizācijā. ESM aizdevumiem būs priekšrocību statuss (attiecībā pret pārējiem kreditoriem, izņemot Starptautisko Valūtas fondu), tātad īpašs statuss parādu atmaksai.
Ņemot vērā, ka daudz mītu eksistē arī ap iespējamo ESM kapitāla palielinājumu, atgādināšu, ka, lai pieņemtu lēmumu gan par šī, gan arī citu ESM darbības pamatprincipu maiņu (piemēram, izmaiņām kapitālā un akciju struktūrā utml.), būtu nepieciešams visu eiro zonas valstu finanšu ministru, tostarp potenciāli arī Latvijas, vienprātīgs lēmums.
Līdz ar to Latvijas iedzīvotāji var būt mierīgi – mums nebūs ar atpakaļejošu datumu jāiesaistās Grieķijas, Portugāles, Īrijas problēmu risināšanā. Un, kā to apliecina pēdējie notikumi starptautiskajā arēnā (Davosas forums un Eiropas institūciju vadošo amatpersonu izteikumi), iespējams, sliktākais eiro zonas ekonomiskajā krīzē jau ir aiz muguras un nākotnē varam skatīties ar optimismu.
Par eiro ieviešanas ietekmi uz cenām.
Eiro ieviešana nebūs naudas reforma
Eiro nozīmē vairāk investīciju un vairāk darba vietu
Eiro patiesībā stiprinās mūsu suverenitāti
Kurš normāls pilsonis kaut ko saprot no šitā raksta visur ir fondi investori , bankas un speciāli izveidotas atbalstu grupas kur un kā līgumi sarakstīti, parakstīti dievs vien zina , viss vienā putrā