Iedomājot tās lietas, kas valdzina Latgalē, pavisam noteikti šis novads būtu atradums katoļticīgam makšķerniekam, kam tuva keramika. Ja šo īpašību trīsvienību atmaidzinājis sievišķais elements un jums, visticamākais, ir ģimene, tad gan atpūtas iespējas Latgalē jāizvērtē nopietnāk.
Pirms tam vērts rūpīgi apdomāt maršrutu un noskaidrot, kas tūrisma piedāvājumā jūs interesē. Izziņai vislabāk noderēs interneta portāls – turisms.latgale.lv, jebkurā Tūrisma informācijas centrā pieejamie materiāli, kā arī Latvijas autoceļu atlass. Ieteikums – objektu apskatei un ceļam teorētiski atvēlēto laiku dubultojiet; un vēl – tikai peldsezonā pa īstam novērtēsiet ezeru burvību, bet, lai svētā Dievmāte stāv klāt tiem riteņbraucējiem, kas pa grantētu ceļu mīsies – garāmbraucošo auto putekļi jūs vienkārši aprīs (tāpēc padoms – brauciet ar riteni rasas laikā vai pēc lietus)! Šī īsā stāsta mērķis ir piedāvāt nepilnu trīs dienu Latgales iepazīšanas maršrutu ģimenei ar maziem (jaunākajam – gads) un, vēlams, labi audzinātiem bērniem.
Uz ceļmalas ēstuvēm – neceriet
No Robežniekiem Krāslavas rajonā nav tālu līdz rajona sirdij – Krāslavai. Ņemot vērā, ka nekas silts nav ēsts visu dienu, acīgi vērojam, vai ielas malā vēlīgi nemās kādas ēstuves pavērtās durvis. Nekā… Tikai, kad beidzas pilsētas vēsturiskais centrs, ieraugām pazīstamu ēku, kur ēsts pirms gadiem diviem. Galvā perinās doma – bet, ja nu ciet? Nu ja tā, līdzās vēl funkcionē lielveikals. Ļaunās aizdomas piepildās ar 0:1 lielveikala labā, kur sapērkamies visu, ko ar acīm var notiesāt – maizīti klaipiem vien, cibiņu pie cibiņas ar rasoliem, biezenīšiem un tamlīdzīgi. Negausība tik liela, ka daļa cibu satura tiek notiesāta turpat pie vietējā kapsētas (vai vismaz parka kapsētas noskaņās) žoga; beidzot jūtam nedalītu garāmgājēju uzmanību.
Pie stabuļu meistara
Nākamais pieturas punkts – Aleksandra Maijera mūzikas instrumentu darbnīca līdzās Krāslavas dzelzceļa stacijai. Kaimiņu meiča no Aleksandra vārda latviskā skanējuma tik šokēta, ka skrien vaicāt mātei, kur tāds dzīvo, – ā, tas taču kaimiņu Saša…! Jā, Aleksandram līdz plašākam atvēzienam tūrisma biznesā vēl plati soļi sperami. Lai nu paņemts kredīts pirtiņas celšanai, tomēr mūzikas instrumentu darbnīca pagaidām aprobežojas ar darbgaldu mazītiņā dzīvojamā istabā. Meistars pats atzīst, ka lielākas tūristu grupas mājās uzņemt nevar, tomēr izrādīt savus darbus iespējams arī kādā no vietējām viesu mājām; ar vairākiem saimniekiem šajā ziņā jau izveidojusies laba sadarbība.
Aleksandra dzīves fakti atklājas stāstā par mūzikas instrumentiem. Viņa mīlestība esot stabules – sākot no visvienkāršākajām, kas gatavotas no niedres, un beidzot ar virpotām vairākdaļu blokflautām. Dažādu instrumentu spēli viņš apguvis pašmācībā (spēlējis arī vairākās muzikālās apvienībās Rīgā), bet nu jau gadus desmit par iztikas avotu kļuvusi arī mūzikas instrumentu izgatavošana. Dažādus stiķus šajā jomā ierādījis meistars Māris Jansons, kas joprojām darbojas Tautas mūzikas centrā Rīgā.
Zinot, ar "kādu lietu Maijers aptaurēts", Aleksandram daudzus eksotiskus instrumentus sadāvinājuši draugi – tā izveidojusies neparasta kolekcija. To papildina paša eksperimenti un atradumi "skaņu vidē". Piemēram, svilpaunieks no kokosrieksta, āfrikāņu sanza jeb limbo (metāla plāksnītes ar rezonatoru), dažādi grabuļi, lietuskoki, stabule no kaltēta saulespuķes kāta un pat skārda bundulīts, kurā iemontēta rotaļu leijerkaste ar Rozā panteras melodiju; noliekot bundulīti uz ceļa un rezonējot ar plaukstām, melodija kļūst īpaši spokaina un pievilcīga. Bērni sajūsmā, – pārbaudīts. Aleksandrs pārsteidz arī ar japāņu tradicionālo flautu, kas gatavota no… ūdensvada caurules.
– Oriģinālu gatavo no bambusa, un ķēpa ir visai liela – flautai izmanto tikai bambusa saknes daļu; tātad no viena koka tikai viena flauta sanāk; pēc tam materiālu vairākus gadus nogatavina, iekšpusi klāj ar speciālām lakām, un tāpēc oriģinālo flautu cena ir, sākot no 1000 dolāriem uz augšu. Nezinu, ko japāņi teiktu, ja ieraudzītu manu darinājumu, taču neesmu pārliecināts, vai pēc skaņas to varētu atšķirt no oriģināla. Pašu mulsina, kā tāds nedzīvs materiāls var skanēt tik skaisti, – tā meistars. Atliek vien piekrist…
Tā rodas ģimeniskums
Nakšņošana – Aglonas novada Gūteņu ciema «Mežinieku» saimniecībā. Lai gan ierodamies jau tumsā, mūs sagaida vakariņu galds pie kamīna un sveču gaismā. Vakariņas saskaņā ar Latgales kulinārā mantojuma tradīcijām. Šeit jāpaskaidro, ka Latgalē virkne uzņēmumu iekļāvusies Eiropas kulinārā mantojuma tīklā un patīkami pārsteidz viesus ar vietējās tradīcijās gatavotiem ēdieniem. Mēs baudījām bioloģiskās saimniecības labumus – vakariņās pankūkas ar medu un pienu, brokastīs – omleti, taču galdā netrūka arī mājās gatavota siera, sviesta, maizes, reibinošas zāļu tējas, dažādu gaļas izstrādājumu un pat (maijā!) pašaudzētu tomātu, salātu, diļļu, lociņu un tamlīdzīgi. Jāteic – nekas līdzvērtīgs ne apkalpošanas, ne garšas ziņā nav baudīts nevienā no Tukuma puses ēstuvēm, kur viss piectik dārgāks.
Vislabākos vārdus varam teikt arī par ērtībām viesu mājā, kas iekārtota virs kūts – varējām gan nomazgāties, gan ieslēgt numuriņa apsildi. Ķīnas ražojuma kičs interjera detaļās un jaušamā aromatizētāju klātbūtne netraucēja, jo pieņemu, ka izpratne par Eiropas vērtībām var atšķirties. Toties vidē ap viesu māju individuālu akcentu netrūkst. Pēc brokastīm saimniece Mārīte Mežiniece aicināja dabas takā ar teatralizētu uzvedumu ģimenes bērnu izpildījumā. Retu augu iepazīšana mijās ar dziesmām un dzejoļiem latgaliešu izloksnē un, ko liegt – bērnu prasmes pārsteidza. Pastaigas noslēgumā Mārīte iepazīstināja ar saimniecību un tās ļaudīm:
– Pati 15 gadus esmu nostrādājusi par Lauku atbalsta dienesta juristi Daugavpilī un Preiļos. Arī tagad strādāju par juristi vienā firmā Daugavpilī, taču īstā vieta ir šeit, kur labi jūtas visa ģimene, jo šis ir ģimenes uzņēmums. Tajā iesaistīti visi, pat mazulis, kas vēl māmiņas puncī.
Kad pirms gadiem septiņiem gaidīju meitiņu, man radās tik daudz brīva laika, ka aizsāku tūrisma biznesu, kurā iesaistīju visu ģimeni. Kopā esam 11 cilvēki – uzņēmuma karognesēja ir mamma Lilija Mežiniece (pavāre ar vairāk nekā 40 gadu darba stāžu, kas divas dienas nedēļā joprojām strādā valsts darbā); mums ar vīru ir trīs bērni – divi dēli un meitiņa, bet brāļa ģimenē – divi dēli.
Saimniecībā ir 80 ha aramzemes un 25 ha meža, taču šobrīd "visejošākā" ir kāzu rīkošana. Nedēļas nogalē reizēm svinam pat divas kāzas ar 85 cilvēkiem vienā banketa zālē vienlaicīgi. Kā vedēji ar vīru piestrādājam arī kāzu rīkošanā, taču nu jau otro gadu to vairs nedaru, jo fiziski nevar visu pagūt. Mums ir liela ferma, kur govis jāslauc rītā un vakarā, un par cūkām jāgādā. No rīta līdz septiņiem ģimene jāpabaro, bet pēc tam laiks jāziedo tūristiem. Paši audzējam arī lielāko daļu dārzeņu – kartupeļus 3 ha platībā, bietes, burkānus un kāpostus pa pushektāram; un tas viss ir jāizravē. No malas ņemam divus strādniekus, taču sezonā strādā tikai ģimenes cilvēki. Ir paņemts kredīts būvei, un nespēju strādniekiem maksāt. Man viņi oficiāli strādā, jo es esmu patriote – jurists, kam patīk legāla lietu kārtība. Ceru, ka tiksim galā, jo bērni ir paaugušies. Mazā jau no triju gadu vecuma mizo kartupeļus, slauka istabiņas un visus darbiņus prot; tagad ravē ātrāk par jebkuru tanti.
– Nebūsiet bērniem bērnību laupījusi?
– Darbus neuzspiežam. Mazie puikas bez mudināšanas ravē, govis slauc un pat sivēnus pieņem.
– Bet kā panākat, ka bērni neskrien projām uz Rīgu, kā tas lielākoties notiek laukos?
– Ir jābūt ģimeniskumam. Ja tā nav, neviens bērns mājās nepaliks. Ko viņš te darīs? Mums ģimeniskums ir ieaudzināts – es Rīgā studēju juristos, kādu brīdi arī strādāju, taču pārcēlos atpakaļ uz mājām, apprecējos un paliku šeit. Brālis ar sievu pēc izglītības ir pedagogi, taču tāpat ir šeit – uz darbu visi var izbraukāt; visi ir šoferi, un arī mēs, sievietes, rullējam ar traktoriem, ka tik nemetās, bet vīrieši ravē – tieši tā veidojas ģimeniskums, un viss notiek. Mans vecākais dēls izlēmis mācīties Jelgavā par vetārstu, taču teica: "Mammu, es palikšu šeit." Pērn par labām studijām viņš pusgadu nostrādāja praksē Nīderlandē – tā ka zināma pieredze ir gūta. Vispār mēs daudz ceļojam – esam bijuši praktiski visās Eiropas valstīs.
– Kā to visu var pagūt?
– Ceļojam pa vienam pēc grafika. Tas viss ir normāli, jāpagūst. Diennaktī guļu četras, piecas stundas – vairāk ne.
– Kur to milzīgo enerģiju smeļaties?
– Šeit, no visa, kas pašu audzēts – veikalā tikpat kā neejam. Ir savs tējas lauks, siltumnīcā neko ķīmisku vispār nelietojam. Rudenī ir otrā gurķu raža (vispār gādājam, lai svaigi gurķi un tomāti būtu līdz Ziemassvētkiem). Ziemā ik pēc divām stundām katrs ceļas pēc slīdošā grafika un iet siltumnīcu kurināt; tāda ikdiena…
Mājās – nesteidzoties
Tā svētdienas rīts, atmetot jebkādu steigu, veidojas pēc saviem nosacījumiem – brokastīm seko dabas takas iepazīšana, tad – Vasarsvētku noskaņas Aglonas bazilikā, un – jau mājupceļš. Niknākais pārbaudījums izrādās ēstuves «Nāc un ēd!» apmeklējums Preiļos. Tam, kas svētdienas pusdienlaikā rodams katlu dibenā, ir visas arheoloģisko atradumu iezīmes – kartupeļu frī pārkoksnējušies (dakšiņai necaurdurt), bet kotlete jau iegājusi pārogļošanās fāzē. Pavāre gan apgalvo – tādam šim ēdienam jābūt. Ja vēl ņem vērā bļaujošo pastarīti un durstīgos personāla skatienus, tad reiz ir iemesls sajusties kā nīstiem hitleriešiem ar zagtu bērnu. Savādi, bet tas ielīksmo.
***
Runājot par brauciena izmaksām, jāatzīst – prieks nav gluži no lētajiem. Kopumā rēķinot gan naktsmājas, gan ēšanu, gan degvielas izmaksas un suvenīrus sirdspriekam, mums – četru cilvēku ģimenei (viens no tiem – zīdainis) – jāšķiras vismaz no pusotra simta latu. Jāpiebilst – noteikti iespējamas lētākas gan nakšņošanas, gan pārvietošanās iespējas, taču tas jau kompānijām, kur katrs savus pedāļus min.
