Iedomājot tās lietas, kas valdzina Latgalē, pavisam noteikti šis novads būtu atradums katoļticīgam makšķerniekam, kam tuva keramika. Ja šo īpašību trīsvienību atmaidzinājis sievišķais elements un jums, visticamākais, ir ģimene, tad gan atpūtas iespējas Latgalē jāizvērtē nopietnāk.
Vispirms jāsaprot – nav iespējams ceturto daļu Latvijas iepazīt dienas laikā, tāpēc Latgalei jāatvēl vismaz nedēļas nogale vai vēl labāk – daļa no atvaļinājuma. Pirms tam vērts rūpīgi apdomāt maršrutu un noskaidrot, kas tūrisma piedāvājumā jūs interesē. Izziņai vislabāk noderēs interneta portāls – turisms.latgale.lv, jebkurā Tūrisma informācijas centrā pieejamie materiāli, kā arī Latvijas autoceļu atlass. Ieteikums – objektu apskatei un ceļam teorētiski atvēlēto laiku dubultojiet; un vēl – tikai peldsezonā pa īstam novērtēsiet ezeru burvību, bet, lai svētā Dievmāte stāv klāt tiem riteņbraucējiem, kas pa grantētu ceļu mīsies – garāmbraucošo auto putekļi jūs vienkārši aprīs (tāpēc padoms – brauciet ar riteni rasas laikā vai pēc lietus)! Šī īsā stāsta mērķis ir piedāvāt nepilnu trīs dienu Latgales iepazīšanas maršrutu ģimenei ar maziem (jaunākajam – gads) un, vēlams, labi audzinātiem bērniem.
***
Ceļojuma otrā dienā ieplānoti vēl trīs apskates objekti – Konstantīna Raudives piemiņas istaba Asūnes pamatskolā, eksotisko dzīvnieku zoodārzs «Viesturi» Robežnieku pagastā un Aleksandra Maijera mūzikas instrumentu darbnīca Ūdrīšu pagastā, pie Krāslavas dzelzceļa stacijas.
Garu balsis Asūnē
Asūnes pamatskolu apmeklēt mudināja ziņa, ka tur iespējams dzirdēt mikrofonā ierakstītas garu balsis. Kur vēl ko tādu piedāvā?!
Ierašanās skolā sākas ar uzvedumu – trīs 7. klases bērni (Inese, Renāte un Mārtiņš) no pulciņa «Rakstītprieks» noskaita savus dzejoļus; pēc tam piemiņas istabā tiek aizdegtas sveces (mūsu gide ir latviešu valodas un literatūras pasniedzēja Leonora Brence), un uzzinām faktu minimumu par Konstantīnu Raudivi – rakstnieku, filozofu, parapsihologu un Zentas Mauriņas dzīvesdraugu. Viņš Zentai Mauriņai bija tikpat liels balsts, kā Aspazija Rainim.
K. Raudive dzimis 1930. gada aprīlī Asūnes pagasta Mazo Barinaucu sādžā; bērnībā bijis puisēns ar vāju veselību, turējies savrup no vienaudžiem un varbūt tāpēc pievērsies rakstniecībai un garīgām lietām. Asūnieši gan zina teikt, ka Konstantīns apmeklējis deju kursus un vietējā kluba ballēs meitas dancinājis tā, ka tās ilgi pieminējušas – draiskulīgs puisis bijis. Taču pasaulē viņu vairāk pazīst kā parapsihologu.
"K. Raudive parapsiholoģijai pievēršas 1965. gadā. Eiropā un anglosakšu zemēs liela ievērība tiek veltīta viņa pētījumiem elektroniskās komunikācijas laukā ar aizgājējiem aizsaulē. Kā līdzstrādnieki, liecinieki un no citas pasaules atsaukušos balsu pārbaudītāji ir piedalījušies Vācijas, Anglijas, Itālijas un Šveices universitāšu parapsiholoģijas departamentu profesori, fiziķi un speciālisti elektroniskās ieskaņošanas tehnikā. Savos rakstos un intervijās viņi ir liecinājuši, ka šo dīvaino balsu ieskaņošanas procesā nav bijis nekādu tehnisku triku. Visu atzinums, ka šīs balsis ir kāds jauns fenomens, varbūt pirmais solis uz kādu mums līdz šim nezināmu pasauli. Raudive saņēma Šveices parapsihologu apvienības augstāko godalgu 1969. gadā. 1973. gadā viņš tika ievēlēts par Tiberānas akadēmijas locekli Romā un aicināts būt par parapsiholoģijas profesoru.»
Leonora Brence stāsta, ka tieši par saviem pētījumiem parapsiholoģijā K. Raudive savulaik pieteikts Nobela prēmijai un trūcis pavisam maz, lai to saņemtu. Ierakstīto balsu vidū visbiežāk runājot Konstantīna mirusī māte; lai gan, dzīva būdama, viņa zinājusi tikai latviešu valodu, ierakstos izrunājot vārdus dažādās valodās. Kā ieraksti nonākuši skolas rīcībā, nav zināms (arī tas pieder pie parapsiholoģijas lauciņa), jo skolotāja esot jau trešā šīs piemiņas istabas vadītāja.
Ko teikt par garu balsīm? Dzirdams, kā Raudive vācu un latviešu valodā paskaidro, kas būs dzirdams, un tam seko īsa frāze iz garu pasaules. Ne kaut kā spokaini, bet tikpat reāli, kā jūs uz ielas uzrunātu cilvēks; tikai savādi dobjā balsī. Jāatzīst gan – baiļu neradās ne kripatiņas; varbūt tāpēc, ka nebija pusnakts un parapsihologs runāja vairāk par gariem. (Ja gribat ko šausmīgāku, paklausieties sniega cilvēka (big foot) aurus interneta resursos (nudien, necilvēcīgi), taču tā jau cita tēma. – Aut.)
Interesanti, bet Raudives pētījumi neesot pretrunā kristiešu uzskatiem par pēcnāves dzīvi – tieši Romā viņa darbs savulaik augstu novērtēts. Tomēr Asūnē, šķiet, neviens parapsihologa piemēram neseko – necenšas kādā birzī ierakstīt neparastas skaņas. Izvaicājot bērnus, noskaidrojām neparastāko pieredzi – vienu meiteni, kas ar draudzeni pastaigājusies pa mežu, mežs nav laidis mājās – kājas zaros ķērušās…
Nobeigumā kāda no bērnu lasītajām K. Raudives atziņām: "Mūsu nākotne nekur citur nav atrodama, nekur citur nav iezīmēta, kā mūsu sirdīs, un kādas būs mūsu sirdis, tāda būs mūsu nākotne."
Zooloģiskais dārzs kā protests
Netālu no Asūnes, Robežnieku pagastā, atrodas Viestura Gabrusāna eksotisko dzīvnieku ferma jeb zoodārzs. Saimnieks laipns – sarunā mīl dziļdomīgi smaidīt un iepauzēt; viņa pieredze ir gana bagāta, lai tajā ieklausītos. Tieši viņš, zemnieks Baltkrievijas pierobežas ciemā, bijis pirmais, kas Latvijā ievedis strausus. Eksotisko dzīvnieku zoodārzu izveidojis tāpēc, ka pirms gadiem deviņiem ar pienkopību gājis pavisam švaki – piens pieņemts par trim santīmiem litrā, un tas radījis tik lielus zaudējumus, ka divas trešdaļas no ganāmpulka nācies atdot gaļas kombinātam.
V. Gabrusāns:
– Protams, es biju šausmīgi nikns. Pirmkārt, jau uz valdību, taču tā mums tik mainās un mainās; nepagūsti uz vienu saniknoties, kad pie varas jau nākamā. Krištopāna kungs ar pie manis bija – svēti nosolījās, ka katru pagasta centru ar rajona centru savienos asfalta ceļi. Jā, kā tad! Nav asfalta – redzējāt!? Ne no Asūnes, ne Robežniekiem. I Krištopāna kunga arī nav. Bet padomājiet, ja man uz kautuvi jāaizved govis, kas dod pa 20 līdz 30 l piena dienā, vai tad tas ir normāli? Tas ir noziegums! Protestam es par naudu, ko ieguvu no govju likvidēšanas, iegādājos strausus.
– Bet tie taču nav vienkārši zooveikalā nopērkami. Gan jau pirms tam šo lietu bijāt apdomājis…
– Jā, jā – gribēju žirafi, tikai priekš tās naudas pietrūka. Bet visu pasāku, lai protestētu. A ko darīt – citi šāvās, kārās, un arī man kaut kā vajadzēja izlikt to enerģiju.
– Bet kur un kā tos strausus atradāt? Interneta taču nebija?
– Pa baložu pastu. Paši saprotiet – kas grib, tas atrod. Problēma parasti ir citur – līdzekļu trūkumā. Taču nekāda protestēšana man neiznāca, jo uzreiz bija Dimants ar televīziju klāt un viņš sāka kaut ko citu stāstīt: "Piens neiet un te, redz, cilvēks, varbūt savu nišu atradīs ar strausiem. Super!" Gandrīz vai tā, ka tūlīt sākšu strausus slaukt. Tā arī palika, taču sāka braukt ciemos cilvēki no visām Latvijas pusēm; pirmie, starp citu no Tukuma (un es pa šiem gadiem nevienu reklāmu neesmu pats devis). Bet tukumnieki arī vaicāja: "Ko vēl var apskatīt?" Nu tad vadāju četras reizes apkārt suņu būdai, govi parādīju, bet viņi sašutuši: "Mēs – ko? – govi neesam redzējuši!?" Tā viņi un vēl citi – tik neērti palika, ka kaut zemē jālien. Biju spiests meklēt nākamos putnus.
Strauss – dinozauru laikabiedrs
– Strausi ir visēdāji – ēd gaļu, zivis, jebko, bet man viena strausu māte pat slepkavniece – pirms sešiem gadiem ar kāju caurdūra otru mātīti. Strausiem kājas kā šķēpi. Āfrikā vienīgi lauvu nevar pieveikt – pārējos panāk, uzšķērž un izknābā iekšas; atlikumu pamet hiēnām, tāpēc apmeklētājiem šajā putnu fermā jābūt ļoti piesardzīgiem. Arī pats neriskēju tiem tuvoties.
– Bet viņi tik pūkaini un mīļi šķiet…
– Jā, skaistām actiņām, taču bīstamāki par tīģeri, tāpēc, ka ir ļoti neprognozējami. Pat dēļu žogs nav šķērslis – pārlidot nevar, taču divās sekundēs sasit. Tad mēs mūkam! Mūkam un mūkam!… Parasti visi ir aizmukuši…
– Bet strausi taču esot vieni no ātrākajiem skrējējiem pasaulē?
– Kādas muļķības – ātrākais sprinteris ir gepards. Strausi drīzāk ir maratonisti – ja vajag var skriet stundas desmit no vietas. Skriešanas ātrums kā kurā literatūrā aprakstīts – no 45 līdz 0 km/h. Dāmām pelēkas spalvas, puikām – melnas; dzīvo 70 gadus.
– Vai gudrībā arī pieņemas?
– Nē, viņiem praktiski nav smadzeņu, jo dinozauru laikabiedri. Tēviņi veido harēmus – jo vairāk, jo labāk; līdz pat deviņām mātītēm barā. Puikas viens otru nesit, bet dāmas gan; ja sakaujas, tad vienai ir vakars viennozīmīgi. Šie strausi Latvijā uzauguši no cāļu vecuma – nekādu slimību nav bijis, vienīgi traumas, traumas un traumas… Viss patīk, bet piepeši tuh! un paukš! Vienīgais, ko varu pateikt – viņi ir neprognozējami. Arī ziemā dzīvojas laukā pat -30°C, taču siltums patīk. Lai gan ir visēdāji, nezināmu barību kaut 500 reizes paņems knābī, bet izspļaus. Varbūt 501 reizē kompjūters nostrādās un apēdīs; tāpēc neuztraucos, ka viesi viņus varētu sabarot ar konfektēm vai čipsiem – strausi tos vienkārši neēdīs. Labprāt ēd graudus, zāli, burkānus, kāpostus, i pienenes, kas pie žoga aug; labi redzams, kā kumoss pa kaklu slīd lejup.
Viestura dārzā ir arī gaļas balodīši (Eiropā to gaļu pasniedzot dārgos restorānos), Indoķīnas zelta fazāni, Kamerūnas un vietējās kaziņas, ēzeļmāte Monika, Austrālijas simbols – emu putni (savulaik tie dzimtenē pat ar lielgabaliem izšauti tik centīgi, ka pēc tam populācijas atjaunošanai nācies tos izpirkt no pasaules zoodārziem); nandu – vēl viens nelidojošs putns no Dienvidamerikas. Pasaulē esot pavisam sešas nelidojošo putnu sugas un trīs no tām redzamas «Viesturos» – strausi, emu un nandu; trūkstot tikai kivi, kazuāra un pingvīna. Ir cara vistas, kuru olas vēl vērtīgākas nekā paipalu olas.
– Kas tad ir paipala – fabrika, kurai pa vienu galu iet iekšā modificēts kombikorms, bet pa otru – birst olas. Par holesterīna daudzumu vajadzētu zināt to, ka jebkuram putnam, kurš neredz saules gaismu, holesterīna saturs gaļā un olās, kā minimums, ir pat līdz desmit reizēm augstāks, nekā putniem, kas saulīti redz kaut vai tikai vasarā. Paipalas saules gaismu nekad lāgā neredz, jo tiek turētas būros un pažobelēs; tomēr paipalu olas ir lielisks līdzeklis pret jebkura veida diatēzēm un alerģijām maziem bērniem; un tad jau štrunts par to holesterīnu – no vienas olu ēšanas kūres nekas nebūs, jo holesterīns jāvāc gadiem! – tā Viesturs Gabrusāns.
Bet par cara vistu olām stāsts šāds – kaut čaumala plāna, zemē nomestas tās neplīst. Olās esot milzīga vitamīnu un minerālvielu koncentrācija, tāpēc arī to otrs nosaukums – zelta olas. Kāpēc tad neviens cara vistas netur? Bet kur tad redzēts, ka zeltu lāpstām rauš? Tā nenotiek! Šīm vistām olu maz – nedēļā izdējot
labi, ja vienu – divas oliņas…
Saimniekam ir vēl vairāki aploki, ko izrādīt – ar alpakiem, kam visdārgākā vilna pasaulē, ar Dienvidamerikas apkakles pekariem – mazām cūciņām, kas dzīvo baros. Viņu ilkņi tik briesmīgi, ka jaguāru, kas sadomājis notiesāt kādu mazuli, skaitītās sekundēs saraustot gabalos.
Bērni var papriecāties arī par trusīšiem un Patagonijas mārām – zaķiem līdzīgiem dzīvnieciņiem. Iepriekš piesakot, iespējams pasūtīt maltīti ar strausa omleti, un, ja tomēr jums šķitīs, ka kaut kā trūkst, saimnieks visticamāk piedāvās pakāpties uz šķūņa trepēm. (A, varbūt palīdz?) Kādai kundzei pietrūcis tieši šīs avantūras, lai justos pilnīgi laimīga.
Turpmāk vēl.
