Nu, ko – pie viesmīlīgiem ļaudīm laiks paiet nemanot, un, lai gan labsajūtai steiga neder, tomēr vakars mudina meklēt naktsmājas. Tās sarunātas labu gabalu aiz Rēzeknes, Feimaņu pagasta «Krāču dzirnavās».
Jāatzīst – naktsmāju izvēlē noteicošie faktori bija lētums, komforts un iekļaušanās maršrutā. Gaigalavu pametot, autosalonā skan līksmas jauniegādātā ksilofona skaņas. Un avantūrista gars liedz doties taisnā ceļā uz naktsmājām. Kā pabraukt garām Latgales vecākajai koka baznīcai, kas ir tepat – Dricānu pagasta Piļcinē? Taisni brīnums, bet sestdienas novakarē ceļmalas kapi viesu pilni un puisis, kurš noteikti ir viens no spicākajiem apkaimē (spriežot pēc sporta auto, kas neona sirds sārtumā), no sirds lauzītā latvju mēlē izstāsta, cik metrus līdz kuram ceļa galam braukt, lai nonāktu Piļcinē. Un vakarīgā Piļcine īsta Latgales medusmaize izrādās – nekā jau diža nav – ziedošu pieneņu pakalni, pa vidam kāds zirgs, daiļš kā iz pasakas izkāpis, un tad arī baznīca, kuras noslēpumus sargā koka krustiņš vārtu slēdzenē. Neko vairāk tur neiesākt – izbaudīt šīs vietas dievišķo piepildījumu un doties tālāk… Tālāk Rēzeknei tiek tik vien uzmanības, kā ielu nosaukumu salīdzināšana ar kartē redzamajiem, un tad kādā mirklī pasauli zīmē vairs tikai pretimbraucošo auto gaismas. Feimaņu centrā, kur iegriežamies ceļu vaicāt, no vienas mājas birst viena iereibusi dāma pēc otras un samulsuši bērni, kam nebūtu jābūt šai grotesku ainā. Ar «Krāču dzirnavu» saimnieci Olgu Leperi sazināmies telefoniski un, izrādās, lai gan naktsmājas nav tālu, jābūt gana acīgam, lai tās atrastu – jābrauc līdz konkrētam kilometru stabiņam, tad meža ceļu krustojumā pie pastkastītēm jāgriež pa labi. Tumsā šai lietā vajadzīga vai nu veiksme, vai neatlaidība. Mums paveicās.
«Krāču dzirnavu» brīnums ir guļbaļķu pirtiņa – lai ar pieticīga iespējās (dušas nav, pērtuve neliela, aukstais ūdens spaiņos), toties tik svētīgu koka garu izjutu pirmoreiz. Tik pirmatnēji labas lietas nav iespējams aprakstīt – tās jāpiedzīvo. Ko piebilst – pirti saimniece izkurināja bez maksas; vēlāk i pati nopērās un par dzīvi līdz vēlai naktij aizrunājāmies. Stāstīja par čaklo znotu, kas lielāku pirti grib būvēt, par mīļāko meitu Ingu un to, ka ziemā vientulīgi paliekot. No dzirnavām gan tikai drupas palikušas. Tēvs uz Sibīriju aizvests, bet, kad atpakaļ atbraucis, ar ģimeni nedrīkstējis tikties – tā arī Madonas rajonā par zirgkopi mūžu nodzīvojis. Dzirnavas darbojušās vēl līdz 1947. gadam, kad mežabrāļi un komunisti šeit visu iztīrījuši. Olgai vēl atmiņā, kā ar māti divas reizes no izvešanām mežā slēpušās; māte dzirnavās uzslaucītās pelavās nātres likusi un tādu kā maizīti cepusi. Bet kādā naktī ar lielu blīkšķi upīte slūžas pārrāvusi un aizgājusi uz Galdoču ezeru. Nu dzirnavu vietā vien dziļas gravas ar akmeņainiem krastiem…
Pie brokastu galda mums runas par vēžošanas viltībām aizvirzījās – redz, ezerā karpas labu labās, taču vietām arī vēži rodami. Agrāk pionieru nometnēs pat rīkotas sacensības, kura komanda vairāk vēžu saķers, izvārīs un, galvenais – vairāk apēdīs. Labākais vēžu ķeršanas veids esot šāds – jāsagatavo krītiņš (rāmītis ar nokarenu tīklu), ko var ūdenī iekarināt, tam pa vidu liek nosistu un obligāti tikai bērza tāsīs saceptu vardi (āda vardei nav jāmauc un arī ar cepšanu nevajag pārspīlēt, jācep tik daudz, lai ēsma būtu apdūmota un gardi smaržotu). Smarža upē pa straumei aizplūstot, un vēži bariem vien nākot; redzēts pat, kā tie par vietu pie ēsmas cīnās. Vēžiem tīkot arī zem krītiņa palīst un no apakšas mieloties; tas arī labākais veids, kā tos noķert – atliek krītiņu pacelt, bet vēzi aiz muguriņas kulē. Kuli gan bez pieskatīšanas atstāt nevar, jo vēži tikai no skata tūļīgi. Visgardākie vēži sanākot, ja rīkojas šādi – katlā vispirms uzvāra ūdeni, tad pieber sāli, dilles un visbeidzot vēžus, kas jāvāra apmēram pusstundu, kamēr paliek skaisti sārti. Saliek bļodā un ēd.
Uz atvadām Olgas kundze dod burciņas ar pašas vārītu melleņu ievārījumu un saceptām sēnēm; ar sīpoliem vai kāpostiem, kas to lai atceras – kad ēdīs, redzēs.
Podnieka sētā
Nākamā ciemošanās vieta – pie keramiķa Aivara Ušpeļa Maltas pagasta «Garkalnos». Kad satraucāmies, vai pagūsim ierasties vakarā, varbūt nākamās dienas rītā, Aivara dzīvesbiedre Vēsma telefonsarunā ieteica ļauties plūsmai… Tagad esmu pārliecinājies – ļaušanās dzīves viļņiem vēl nenozīmē, ka noslīksi. Savādā kārtā viļņi paši krastu atrod…
Arī Ušpeļu ceļa galam nekādas norādes. Saimnieka doma tikpat dziļdomīga kā sievai: "Lai garāmskrējēji netraucē. Tie, kam vajadzēs, atradīs."
Ušpeļu saimniecībā māksla savaņģojusi ik lietu un vietu. Kāds fotogrāfs no Pēterburgas pusi dienas rāpus dzīvojies, lai iemūžinātu visu, kas jauks un neparasts. Atliek darīt līdzīgi…
Aivara stāsts – podniecība esot viņa dzimtas maizes darbs piecās paaudzēs. Starp Preiļiem un Siljāņiem vectēvs dzīvojis ciemā, kur 23 mājās bijuši podnieki – praktiski viss ciems. 1949. gadā Kurzemē un Vidzemē podnieki algojuši palīgus, tāpēc pataisīti par kulakiem un izsūtīti uz Sibīriju. Latgalē, kur ar podniecību nodarbojās visa ģimene, tas negāja cauri, tālab podniecības tradīcijas stipras vēl šodien.
Aivars esot vienīgais no Ušpeļiem, kas ar melno keramiku strādā. Tā uz kādiem 200 gadiem bijusi pazaudēta, bet princips vienkāršs – dedzina tāpat kā glazētos traukus, tikai ilgāk iztur 1100°C temperatūrā. Apdedzināšana rit 13 līdz 14 stundas, pēdējās stundās liesma metru virs cepļa staigājot; beigās pieber kurtuvi ar malku un uguni no augšas noslāpē. Māls bezskābekļa vidē maina struktūru. Brūns vai sarkans tas esot no rūsas, kas augsnē, bet redukcijas procesā krāsnī rūsa pārtopot par dzelzi; apdedzinātie trauki jāiesmērē ar augu eļļas un bišu vaska maisījumu, un tad tie lietojami.
– Man šī tehnika patīk, jo materiāls netiek paslēpts zem stikla (stikla masa ir glazūras pamats). Mēs spēlējamies tikai ar mālu. Kā rotāju traukus? Būtībā, kad paņemu podu, tas pats pasaka, ko grib sev virsū – es blēņojos ar jumjiem, ugunskrustiem un līdzīgām zīmēm. Vairāk taisu ļakus – eļļas traukus, kādos agrāk glabāja linu eļļu, – tā Aivars.
Interesanti, bet, laikos, kad jaunie pamet laukus labākas dzīves meklējumos, Ušpeļi nolēmuši vairs tik daudz pa pasauli neskraidīt, tirdziņiem nebraukāt; vajag prast lietas nostādīt – lai pasaule meklē tevi. Vēsma ir profesionāla gleznotāja, kuras darbi Rīgā labi pieprasīti, bet Aivars var lepoties, ka pēdējās Latgales Podnieku dienas notikušas tieši viņu sētā.
Izziņai: Rēzeknes rajonā vien darbojas vairāk nekā 40 keramiķi un divas lietišķās mākslas studijas «Rēzeknes apriņķa podnieki» un «Pūdnīku skūla»; pēdējā apvienojušies tie keramiķi, kas strādā sentēvu melnās keramikas tehnikā.
Turpmāk vēl.
