Latgale – atradums katoļticīgam un keramiku mīlošam makšķerniekam

Iedomājot tās lietas, kas valdzina Latgalē, pavisam noteikti šis novads būtu atradums katoļticīgam makšķerniekam, kam tuva keramika. Ja šo īpašību trīsvienību atmaidzinājis sievišķais elements un jums, visticamākais, ir ģimene, tad gan atpūtas iespējas Latgalē jāizvērtē nopietnāk.

Vismaz daļa atvaļinājuma

Vispirms jāsaprot – nav iespējams ceturto daļu Latvijas iepazīt dienas laikā, tāpēc Latgalei jāatvēl vismaz nedēļas nogale vai vēl labāk – daļa no atvaļinājuma. Pirms tam vērts rūpīgi apdomāt maršrutu un noskaidrot, kas tūrisma piedāvājumā jūs interesē. Izziņai vislabāk noderēs interneta portāls – turisms.latgale.lv, jebkurā Tūrisma informācijas centrā pieejamie materiāli, kā arī Latvijas autoceļu atlass. Ieteikums – objektu apskatei un ceļam teorētiski atvēlēto laiku dubultojiet; un vēl – tikai peldsezonā pa īstam novērtēsiet ezeru burvību, bet, lai svētā Dievmāte stāv klāt tiem riteņbraucējiem, kas pa grantētu ceļu mīsies – garāmbraucošo auto putekļi jūs vienkārši aprīs (tāpēc padoms – brauciet ar riteni rasas laikā vai pēc lietus)! Šī īsā stāsta mērķis ir piedāvāt nepilnu trīs dienu Latgales iepazīšanas maršrutu ģimenei ar maziem (jaunākajam – gads) un, vēlams, labi audzinātiem bērniem.

Gandrīz visi akmeņi un pekaiņu ģimene

Pirmā diena – Balvu un Rēzeknes rajonā; pirmā izklaides vieta – «Lāča dārzā» Balvos, kur bijušajā muižas parkā izvietotas 23 milzīgu laukakmeņu kompozīcijas. Turpat iepazīstams arī vietējā novada muzejs un koktēlnieka Ērika Kanaviņa darbnīca ar senu lietu kolekciju. Viesojoties pie koktēlnieka, saistoša izklaide garantēta. Baudot koka kublā noturētu bērzu sulu, uzklausījām šādus stāstus: «Lāču dārzu» idejas autors esot Balvu pilsētas mērs Dzintars Putniņš, un tālajā 1991. gadā akmeņu pārvešana pilsētai izmaksājusi bargu naudu. «Lāča krēsls» – krēslam līdzīgs laukakmens – paņemts no vietējā meliorācijas kantora, kur tas dusējis kāda izcila darbinieka piemiņai (akmens pārvešana izraisījusi skaļu skandālu), tāpēc akmens dārza izveidošana joprojām netiek vērtēta viennozīmīgi; taču, lai kāda nebūtu pagātne, šobrīd dārzā esot redzami visi (izņemot divus) Latvijā sastopamo laukakmeņu veidi. Bijušajā muižas dārzā palicis arī dzimtcilvēku ar rokām raktais dīķis (īpaši skaists laikā, kad ziedot ūdensrozes). Leģenda vēsta, ka cilvēkiem palīdzējis pieradināts lācis; tas vēlis akmeņus un nesis zemi, taču reiz viņam iedots caurs spainis un lācis sadusmojies – vienu cilvēku pat noplēsis un aizbēdzis. Ēriks Kanaviņš uzrakstījis Eiropas projektu, un pērn dārzā (gan koka tēlu veidā) atgriezusies jau vesela lāču ģimene.
Savu biogrāfiju koktēlnieks ietver pāris teikumos – pēc skolas izmācījies par ekskavatoristu; meliorācijā, kur labi maksāts, nostrādājis ilgi – līdz pat 1983. gadam; pēc tam pastrādājis pašvaldības policijā, taču jau kopš bērnības hobija līmenī nodarbojies ar kokapstrādi. 1999. gadā sācis strādāt Balvu amatniecības vidusskolā un tad arī aizstāvējis Meistara diplomu (kokapstrādi apguvis pašmācībā). Astoņus gadus nostrādājis skolā, un Lāču dārzā redzamās skulptūras esot viņa pirmie darbi koktēlniecībā.
Meistars darbnīcā savācis lērumu senlietu un uz vietas piedāvā dažādas atrakcijas; ir pat speciāla programma jaunlaulātajiem – jaunajam pārim jāzāģē malka ar unikālu 185 gadus vecu zāģi, jācep pankūkas Latvijas pirmās brīvvalsts laika vafeļu pannā; sievai ar veco «Zinger» šujmašīnu jāsadiedz zīdaiņa krekliņš, vīram tas ar ogļu pletīzeri jāizgludina; viss noslēdzas ar kāzu valsi patafona skaņās un laimes liešanu kalēja ēzē. Meistara padoms – alva jālej, tiklīdz izkususi, citādi ūdenī tā sasprāgstot sīkos gabaliņos, un – kuram tad tādu laimi vajagot?
Ja par sadzīviskām lietām, tad jāteic, ka «Lāču dārza» sabiedriskā tualete nav bērniem draudzīga vieta, tālab ieteicam apmeklēt līdzās esošo novadpētniecības muzeju, kur, lai ar mansarda istabiņās, viss ir Eiropas līmenī. Tostarp arī atvēziens senvēsturē ir visai šerps – patstāvīgajā ekspozīcijā aplūkojams gan mamuta ilknis, gan daži akmens cirvji, šķēpu gali un «piektā gada» revolucionāru duramrīki; informācijas apjoms – kā komiksu grāmatā un savādā kārtā tieši tas pamudināja iepazīt Balvu vēstures pamatus.
Ja Balvu iepazīšanu esat sācis rīta pusē, tad laiks pusdienām (labāko ēstuvju tops tai pašā interneta portālā – turisms.latgale.lv); mūsu ģimenīte ēstuvē «Senda» Brīvības ielā, kur ēdamo iesver atbilstoši klienti vēlmēm, četri cilvēki paēdām par nepilniem Ls 6 – sātīgi un nedārgi.

Ja brieži iesildās, nāk aukstums

Ceļā uz Rēzekni ir vairākas apskates vērtas vietas. Pirmā no tām – briežu dārzs «Mežsētas» Balvu rajona Rugāju pagastā. Kā stāsta saimniece Ināra Pušpure, tā esot vienīgā vieta Latvijā, kur briežu bars sasaucams ar vienkāršu, bet skaņu aicinājumu: «Nāk, nāk!» Protams, dzīvnieki pēc tam jācienā. Šobrīd briežu dārza 210 hektāros ganās 250 dažādu šķirņu brieži un sagaidāmi 120 mazuļi. Atsevišķi nodalīta teritorija medībām, kur prāvā skaitā rodamas arī mežacūkas, lūši un citi meža zvēri. Vērošanai labākais laiks esot jūnijs, kad briežiem vēl redzami mīkstie ragi, spalva jau nomainīta un mazulīši kļuvuši drošāki, taču esot ļaudis, kam saistošākas šķiet tēviņu cīņas auru laikā rudenī. Cīņas gan nosacītas, jo pie mātītēm tiekot tikai labākie un tie paši nozāģētiem ragiem. Vēl kāds interesants fakts par briežiem – zobi tiem tikai apakšžoklī, augšpusē stingras smaganas, taču tas netraucē nograuzt pat leknākos krūmus. Pirms auksta laika brieži sākot dzenāt viens otru – skraidot šurpu turpu, kā iesildoties; nākamajā dienā, kā likums, aukstums klāt.
Briežu dārzam iespējams piebraukt no divām pusēm – ekstrēmāka braukšana (pāri applūdušām pļavām) būs, iegriežoties pie pirmās norādes Gulbenes virzienā, autobusiem piemērotāks ceļš – pie otrās norādes.

Kad kārtējo reiz ar veceni sabaries, klāt Lielo darbu laiks

Nākamais pieturas punkts – Lubāns, lielākais Latvijas ezers, kur ir gan putnu vērošanas torņi, gan laipu taka Teirumnieku purvā, gan informācijas centri un brīvdienu mājas – pilns spektrs atpūtai pie ezera; turpat 10 km attālumā Gaigalavas pagasta centrā atrodas «Gunāra Igauņa senlaiku mūzikas instrumentu darbnīca», par ko mazliet garāks stāsts.
Gunārs Igaunis 15 gadus nostrādājis Rēzeknes Mūzikas skolā par metodisko vadītāju, taču pirms četriem gadiem kopā ar Ilmāru Dreļi (Latgales novada Tautas deju kolektīvu virsvadītāju) izveidojuši darbnīcu ermoņiku restaurēšanai.
G. Igaunis:
– Naudu no Kultūrkapitāla fonda dabūjām, ermoņikas joprojām remontējam, taču tas nenes tik daudz naudas…
– Ermiņoka nav tas pats, kas akordeons?
– Ermoņika ir ar pogām un, nospiežot taustiņu, skaņa mainās atkarībā no tā, vai plēšas tiek atvilktas vai saspiestas. Tā sanāca, ka vienlaikus veidojās arī ermoņiku muzejs – kas par polšu atnesa, ko par piecīti nopirkām; dārgākā ir «Ieviņa ermoņika», kas Ls 200 izmaksāja. Savā laikā Latvijā bija tāda «Ieviņa ermoņiku rūpnīca», kas ražoja greznus instrumentus – vajadzēja vienu vai vairākas govis pārdot, lai tādu nopirktu. Citas ermoņikas lielākoties ir Pēterburgas ražojums – ar tādām pilna Latgale, jo 1903. gadā tautas skaitīšana parāda, ka 64 000 latgaliešu bija izbraukuši uz Pēterburgu; vēlāk atbrauca atpakaļ un ermoņikas atveda līdzi. Trešā daļa ermoņiku joprojām labi skan – tas tāpēc, ka pašiem tā lieta patīk.
Tagad braucam apkārt pa skolām un bērnu dārziem, un kopā ar bērniem muzicējam. Šobrīd veikalos pieejami lielākoties Vācijā un Ķīnā ražoti mūzikas instrumenti – cenu ziņā nevaram konkurēt, taču atkal parādās cita niša (ar folkloru saistīta), kas ir mūsējā. Mēs cītaras, kokles taisām; arī cimboles pēc pasūtījuma. Nupat restaurējām 90 gadus vecu Rīgā, «Saules» rūpnīcā, taisītu cītaru. Tā redzama filmā, kur Rolands Zagorskis to kurlo saimniekdēlu spēlēja. Atcerieties – «Mīļie puiši, labie puiši…» – kā ansamblis «Ornaments» pamāžojās? Esam remontējuši arī deviņu dūru cītaru Talsu katoļu baznīcas mācītājam, kurš strādā ar alkoholiķiem; misēs paši pavadījumu spēlējot.
– No kurienes tādas cītaras nākušas? Vai tas latviešu mūzikas instruments?
– Patiesībā tā ir vācu – austriešu izdomājums, bet latviešu zemnieks to pielāgoja savai gaumei. Ir vesela grāmata par meistariem Vidzemē, taču tagad, kad šaujam cauri Vidzemei, nevienu cītaru vairs neatrast. Lai spēlētu cītaru, nevajag muzikālo izglītību, tāpēc agrāk tādas bija katrā trešajā mājā; spēlēja i cūku bērēs, i kāzās, apkūlībās, bet ziemā, kad grūši no kalna kāpt, laidušies uz cītarām kā ragavām lejā. Tā stāsta, tomēr domāju – baigai nemaņai jābūt, lai to atļautos. Ha, ha, ha!
Taisām arī bungas – lielas un mazas. Ir tāda paruna, ka bungas ir no suņa, ermoņikas – cietumnieka, vijole – no velna, bet kokle dieva dota. Folklora vēsta, ka labākā bungu āda esot no suņa, kas pirms nogalēšanas ilgi kaucināts. Mēs gan izmantojam vietējo briežādu. Par kokli atkal tāds ticējums – kad tuvinieks aizgājis viņsaulē, tad, kamēr viņš nav apglabāts, jāiet mežā, jācērt koks un jādarina kokle. Vēlāk, spēlējot kokli Veļu laikā, var dzirdēt, kā tuvinieka dvēsele dzied… Agrāk jau zemniekam nebija laika gatavot lietas savam priekam; to darīja brīžos, kad kārtējo reizi bija ar savu veceni salamājies – tad varēja iet uz būceni Lielo darbu darīt; apmēram, kā Boņuks vai Lenenbergas Emīls… Ne velti agrāk skaitījās, ka kokli tikai veči spēlē. Tagad gan kokle vairāk ir sievu instruments.
Turpmāk vēl.