Katram kokam ir savs lapu smiekls – arī skujkokiem. Tas ir tāds zaļš, mazs un trīceklīgs gariņš, kas ir lapu un skuju virsdiriģents. Sēž viņš kokā un trīcinās, un – kā dara lapu smiekliņš, tā visi līdz; gluži, kā spēlē «Ādamam bij` septiņ` dēl`». Katru rudeni lapas pamet koku, taču tikai tāpēc, ka virsdiriģents jau sen pa zemi trīcinās. Katru pavasari lapkokos līdz ar jaunajām lapiņām uzrodas jauns lapu smiekliņš, taču ir dzirdēti gadījumi, ka kokā dubļainu seju parādās vecais smiekliņš un tad parasti koks ģībst – tas it kā sastingst un, ja ģībiens ieilgst, koks, visticamāk, nokalst; ja ģībiens īss, tad veco smiekliņu ātri vien nopurina vējš, taču – šajā īsajā un svētīgajā mirklī jaunais smiekliņš var pagūt iemācīties daudz ko derīgu. Piemēram, kā ātrāk nobriest, kļūstot zaļam aiz skaudības. Pastāstīšu vienu gadījumu. Reiz, pirms trim gadiem, vienai apsei ikurāt tā gadījās, ka gluži, kā rakstos teikts, – "pirmajā dienā, kad cīrulis iedziedājās, augstākajā žuburā parādījās smiekliņš, bet – dubļainu seju". Apse šokēta sastinga, taču par laimi – tikai uz īsu brīdi. Smiekliņš bija nez kur valkājies, jo tik netīrs, nošmulējies un noskrandis tas vispār nekad nebija redzēts. Un tomēr smiekliņš godbijīgām kustībām uzrāpās savā diriģenta kancelē un ierunājās vecišķā, taču skaidri saklausāmā balsī: "Cienījamā apse, cienījamie dzinumi un jaunlapas! Man būs tas gods jūs vadīt līdz pirmajam stiprākajam vējam, kas, visticamāk, atgriezīs mani turp, no kurienes esmu rāpies. Jāteic, daudz esmu savā ceļā redzējis un dzirdējis, tāpēc gribētu iemācīt ko vērtīgu – kā ātrāk uzplaukt, kā ātrāk no jaunības zeltainā zaļuma pāriet uz brieduma sulīgo zaļumu. Teikšu jums īsi mīļie draugi – vajag tik skaust! Ja nezināt, kā to darīt, dariet līdzi!"
Un tad vecais smiekliņš iespiedzās netīkamā veča balsī: "Paraugieties uz 12 341. jaunlapu. Redzat, kā viņu apmīļo bite! Tas tāpēc, ka viņa ir vissmaržīgākā – viszaļākā!! Tas tāpēc, ka viņa ir dienvidpuses zaļākajā zarā! Viņai ir paveicies, bet jums – piedodiet… 12 341., pastāsti, kā tu jūties, kā viszaļākā?"
"Laikam jau labi…"
"Bet tu, 12 333., kā tu jūties, kad 12 341. met uz tevi ēnu un šūpodamās visu laiku aizskar?"
"Es, es jūtos nelāgi."
"12 341., vai tev ir kas sakāms, kāpēc tu met ēnu un vēl aizskaroši šūpojies?"
"Bet mani šūpina bite, ko tad es varu darīt!?"
"Jā, 12 341., ko tu vari darīt?? Tavs liktenis ir būt laimīgai, bet neveiksminieces – lai skauž!!"
Mjā, pēc šiem vārdiem daļa lapu tiešām kļuva zaļākas un novērsās no 12 341., bet daļa gluži otrādi – centās līdzināties 12 341.. Apse strauji zaļoja un jutās pateicīga smiekliņam. Vai lapas jutās laimīgākas? – Kas jā, kas nē, tikai kokā vairs nebija vienotības. Kamēr vienas lapas dziedāja vējā, citas klusēja, spītīgi noliektām galvām. Vecais smiekliņš varēja trīcināties kā gribēdams, lapas bija pārņemtas ar jūtām – vienas baudīja laimi, citas cīnījās par laimi, trešās skauda par neiegūto laimi un tā tālāk. Vispēdīgi kāda vēja brāzma veco smiekliņu izspēra no diriģenta sēžamvietas un apse šalkoja, kā nu mācēdama. Taču šajā brīdī kancelē uzrāpās vēl neredzēts jauns smiekliņš. Arī viņš godbijīgi paklanījās, sveicināja nobriedušās lapas, taču teica ko pavisam citu: "Mīļās lapas, ja darīsiet, kā es, – visi būsim laimīgi," – un viņš sāka liegi grozīties no vienas puses uz otru. Jaunais smiekliņš pastāstīja, ka, tīksmīgi grozoties, lapa jūtas labāk, tai ir lielākas iespējas vienmērīgi nosauļoties zaļai, un tieši tas vajadzīgs, lai lapa justos laimīga. Jā, jaunais smiekliņš nāca ar pilnīgi citu stilu. Vecā smiekliņa mācību viņš nosauca par zemes muļķībām un strauji palika zaļāks. Apse, protams, bija laimīga.
