Lamiņu svētkos – kolhoznieku zīmē

Iejusties kolhoznieku gaitās – pagātnē un teātra izrādē, apskatīt senaizmirstas vai jaunatklātas vietas, pabūt īstā fermā un ļauties mūzikas mirklim, kā arī, protams, izballēties – ar tik bagātu programmu 27. jūlijā izskanēja jau devītie Lamiņu pagasta svētki. Lai katru reizi tie būtu citādāki, par to gādājusi bibliotekāre Zinta Ozoliņa kopā ar kolēģēm kultūras darbā Valdu Dzelzkalēju, Aiju Celitāni un Inesi Vīnšteini.

Pirmā tikšanās svētki notika kādreizējā kolhoza kantora «Lāmas» priekšā, kur dekorācijai bija nolikts traktors ar piekabi un uzrakstu «Pret kalnu», bet jautrākai omai – dziedāja un spēlēja Agita Stutiņa, arī šai vietai piederīgā. Pūres bibliotēkas vadītāja Valda Dzelzkalēja, atceroties kolhozu pirmsākumus, stāstīja, ka Pūres pagasta teritorijā senāk bijuši astoņi mazi kolhoziņi, un šajā vietā, kur 1949. gadā bijis nevis Lamiņu, bet Dzirciema pagasta Ezerpils ciems, 1949. gada 13. februārī nodibināts kolhozs «Pret kalnu». Nosaukumā iedvesmoties jaunajiem kolhozniekiem līdzējis Annas Sakses romāna ar tādu pašu nosaukumu. Dibināšanas sapulci vadījis ciema priekšsēdētājs Staņislavs Slišāns un tajā piedalījās zemnieki: Helēna Švarcēvičs, Lība Grīnbergs, Arturs Briedis, Kārlis Grunte, Jāzeps Siljānis, Emīlija Dišlers, Lūize Grīnbergs, Attis Dišlers, Milda Lasmanis, Jānis Dzērve, Marija Pabērzs, Anna Munkevics, Silvestrs Vanags, Alida Vernavs un Attis Ābele. Par priekšsēdētāju ievēlēja Kārli Grunti no «Lapsām». Vēlākajos gados priekšsēdētāji mainījās, līdz 1965. gadā atnācis Broņislavs Korāns, kas palīdzējis kolhozam un tā ļaudīm vārdā tiešā nozīmē tikt ārā no parādiem un kāpt kalnā. 1973. gadā kolhozu pievienoja «Dzintaram« un pēc tam – Pūrei. Jāpiebilst, ka, līdzīgi kā senāk, kad lielajās ballēs rīkotas loterijas, kurās varējuši laimēt maisu ar graudiem, sivēnu vai augļus kokus, tā arī šajā reizē bijušie kolhoznieki un viņu pēcteči varēja laimēt saimniecībā noderīgas lietas.

Vairāk lasies otrdienas, 30. jūlija, laikrakstā ŠEIT=>

Komentāri

Jā, nostaļģija. Nu, nevar latvieši aizmirst “labos” padomju laikus, nevar.

Atbildēt

Nu redz , tajos laikos nedzivoji, nekā no tā nesaproti, tak nekomentē te. Bez tiem cilvēkiem Tu nemaz te nebūtu…

Atbildēt

Esmu jau pensionārs, esmu tajos dzīvojis un tieši tāpēc man pret tiem laikiem ir tikai pretīgs riebums.

Atbildēt

Tas tapēc, ka biji plencis, un rokas no pakaļas auga! Padomju laiki bija labākais, kas varēja būt!

Atbildēt

Nu re tantukam pirksti nenodila pa 10 000 EUR, kā Krauze dziesmu nodzied tā 600 EUR. Mācieties Tukums. Tantuks pa velti izdara: Ne balss dilst, ne pirksti!

Atbildēt

Tieši plenčiem un tiem , kuriem abas rokas kreisās no pakaļas augošās, padomju laiki bija tie labākie.
Padomju varai plenči bija visuzticamākie.
Radošs un uzņēmīgs cilvēks padomju varai bija bīstams un to maksimāli centās ierobežot.

Atbildēt

To Pensionārs
Diez ar ko tad tautas varai varēja būt bīstams tāds nejēga, kurš tā arī nespēja saskatīt un saprast progresīvas sociāli ekonomiskas iekārtas pārākumu pār kapitālismu. Padomju varai tu biji vien komisks elements, kurš izraisa jautrību, ne bailes.

Atbildēt

3litri piena dienā no kolchoza govs , patiešām izcils ”progresīvas sociāli ekonomiskas iekārtas” saniegums.
Ja netici par tiem 3 litriem, paņem vecus ”Komunisma rietus” un paskati izslaukumu tabulu , kuru publicēja katru dekādi.
Bravo biedri, izcils rezultāts izcilā iekārtā izcilos kolchozos izcilu kolchoznieku izpildījumā izcilas ”um česķ i sovesķ” partijas dižajā vadībā!

Atbildēt

To Pensionārs
Ne jau padomju vara vai partija baroja un slauca govis kolektīvo saimniecību fermās, bet gan tādi vareni tautas varas nīdēji kā šeit klepojošais padomju laikā nenovērtētais eksemplārs. Arī es tajā laikā darbojos lauksaimniecības nozarē, un manis vadītajās struktūrās graudaugu ražas jau 80. gadu vidu bija tuvas šodienas ražām, bet dzīvnieku produktivitātes bija tālu no te nosauktajām. Iespējams gan, ka savā iedzimtajā šķiriskajā naidā jums ir aizmiglojies acu skats un tāpēc govis būsiet sajaucis ar kazām!

Atbildēt