Tuvojas Tukuma rajona sportistu un treneru godināšanas pasākums «Sporta laureāts 2007», kas būs 8. februārī 19.00 Tukuma kultūras namā. Sieviešu konkurencē šogad uz labākās sportistes titulu pretendē arī Tukuma vieglatlēte – veterāne Laila Kuriloviča, kam 2007. gadā izdevās sasniegt lieliskus panākumus pasaules veterānu sporta sacensībās. Uzreiz pēc gadu mijas NTZ L. Kuriloviču aicināja uz interviju.
– Jūsu sportiskos sasniegumus 2007. gadā augstu vērtē daudzi Tukuma rajona speciālisti. Kā pati vērtējat pagājušā gada startus?
– Jā, pagājušais gads man sportā tiešām nesa veiksmi, tomēr uzskatu, ka tas nav tik ievērības cienīgs, jo sasniegts veterānu konkurencē, kur sportisti vairāk startē amatieru, ne profesionālajā līmenī. Man sportošana, konkrētāk, vieglatlētika, vairāk ir hobijs. Tāpēc arī priecājos, ka 2007. gads man bija sportiskiem notikumiem un godalgotām vietām bagāts.
Ja runā par startiem, tad īpaši priecājos par vasarā izcīnītajām medaļām pasaules veterānu vieglatlētikas čempionātā, kas notika Itālijas pilsētā Ricionē. Proti, pārstāvot Latvijas vieglatlētikas veterānu izlasi, augstlēkšanā izcīnīju sudraba medaļu (rezultāts – 1,65 m), bet trīssoļlēkšanā kļuvu par pasaules čempioni (11,49 m). Jāpiebilst, ka pirms tam piedalījos Eiropas čempionātā telpās, kas notika 2007. gada martā Helsinkos (Somijā). Arī tur sudraba godalgu ieguvu augstlēkšanā, bet zeltu – trīssolī.
– Trīssoļlēkšanā jūs sākāt startēt tikai pagājušajā gadā, tāpēc 1. vieta pasaules čempionātā ir tiešām liels panākums.
– Jā, šī zelta medaļa tiešām ir negaidīts sasniegums un liela veiksme. Trīssoli lecu tikai kopš Eiropas čempionāta Helsinkos. Tas ir noticis, pateicoties trenera Alda Čākura atbalstam (A. Čākurs īpaši specializējies šajā vieglatlētikas disciplīnā). Treniņos gan ieguldīju lielu, sūru darbu. Atzīšos, ka arī jaunībā, kad aktīvi trenējos vieglatlētikā un startēju Latvijas mēroga sacensībās, es trīssolī nebiju startējusi. Pats interesantākais, ka pirms gada es naktī nosapņoju, ka startēju šajā vieglatlētikas disciplīnā, un, kā redzams, šis sapnis piepildījās.
– Cik bieži trenējaties?
– Vidējais, četras reizes nedēļā. Trenējos kopā ar Alda Čākura audzēkņiem -jaunajiem vieglatlētiem. Nav noslēpums, ka trīssolis ir grūta vieglatlētikas disciplīna, kurā viegli gūt traumas (īpaši veterānu vecumā). Tāpēc arī Latvijas mērogā veterānu sportā (vieglatlētikā par veterānu sāk dēvēt sportistus, kas sasnieguši 35 gadu vecumu) nenotiek trīssoļlēkšanas sacīkstes, bet pasaulē un Eiropā gan tās ir populāras. Man, par laimi, no traumām ir izdevies izbēgt.
– Kā jums veicies Latvijas līmeņa sacensībās?
– Jāatzīst, ka Latvijas mērogā augstlēkšanā veterānu vidū man konkurentu nav. Arī šogad piedalīšos vairākās Latvijas vieglatlētikas sacensībās.
– Kādas sacensības jums paredzētas šajā – Žurkas gadā?
– Šī gada sportiskais plāns man jau zināms. No 18. līdz 21. martam Francijā piedalīšos Pasaules vieglatlētikas čempionātā telpās. Jūlijā došos uz Slovēniju, kur notiks Eiropas čempionāts. Vēl šogad piedalīšos arī Eiropas senioru spēlēs Malmē (Zviedrijā). Tās notiks vairākos sporta veidos, bet es, protams, startēšu vieglatlētikā.
– Vai joprojām esat arī skolotāja Raiņa ģimnāzijā?
– Jā, joprojām esmu Raiņa ģimnāzijas matemātikas un informātikas skolotāja. Pasniedzu šos priekšmetus 12. klases audzēkņiem, bet pavasaros pieņemu arī eksāmenus. Manu audzēkņu vidū ir jaunieši, ar ko kopā trenējos vieglatlētikas grupā.
– Jaunībā bijāt aktīva sportiste. Kāpēc savulaik atvadījāties no sporta un kā atkal tajā atgriezāties?
– Bez sporta man ir arī cits hobijs – ceļošana. Proti, katru gadu cenšos doties uz ārzemēm. Kad biju atvadījusies no sporta, bieži ceļoju kopā ar dažādām tūristu grupām, bet tad nolēmu, ka abus hobijus varētu apvienot. Atgriezos vieglatlētikā un nu dodos uz ārzemēm ne tikai ceļojumos, bet arī sportot. Ziniet, es droši varu apgalvot, ka dzīvē daru visu, kas man patiešām patīk, -strādāju par skolotāju, sportoju un ceļoju! Uzskatu, – ja cilvēks kādai nodarbei nododas patiesi, no visas sirds, tad panākumi neizpaliks.
Laila Kuriloviča
Dzimusi Madonā, kur no 11 gadu vecuma sāka trenēties vieglatlētikā. Pirmais treneris – Aleksandrs Krauklītis. Jau bērnu, jauniešu un junioru vecumā piedalījusies Latvijas mēroga sacensībās. Vairākas reizes kļuvusi par Latvijas čempioni augstlēkšanā. Labākais rezultāts – 1,80 m. No sporta atvadījās 23 gadu vecumā, jo guva traumu, kas šobrīd par sevi vairs neliek manīt.
Tukumā dzīvo jau deviņus gadus, bet sportā – nu jau veterānes statusā – atgriezās pirms vairākiem gadiem.
2006. gadā kļuvusi par sudraba godalgas ieguvēju Eiropas čempionātā augstlēkšanā telpās un ārā.
