Ar Līgoni Pļaviņu no Jaunpļavām Zentenes pagastā pazīstami esam jau sen. Pa Jāņiem Līgonis allaž brūvē miestiņu. Tak ne jau pats alus, bet process, kā to dara, interesants. Pirms dienām Līgonis atbrauca pie mums uz redakciju. Lūdza palīdzību. Redz, kas par lietu – Pelšes valdīšanas laikā Līgoņa vārds pazudis no kalendāra 23. jūnijā. Baznīcas kalendārā tas esot joprojām. Svinot ar', bet tomēr – netaisnība.
Dieva radīts nostūris
Braucam uz Jaunpļavām. Tas ir Dieva radīts zemes nostūris. Plešas aiz priežu sila, kur ir labās ogu un sēņu vietas. Pieci kilometri pa zemes ceļu taisnu kā ar nostieptu šņori un bišķi trepītī zem riteņiem, un Jaunpļavas klāt. Pārbraucam tiltiņam pār Jurģupīti, un Pļaviņu valstībā – «Briežu» pagalmā iekšā.
Jaunpļavu ļaudīm sava republika. Maz viņu palicis. Jaunie aizgājuši. Dzīvo pilsētās. Pelna dienišķo, bet neviens jaunpļavnieks neaizmirstot savas dzimtās, zaļās pļavas. Pa Jāņiem visi, ja nav noticis kāds nopietns misēklis, ir allaž kopā.
Līgonim mucās miestiņš aiz spundēm vaļu gaida. «Briežu» kalniņā – birzīte līgotājus. Jaunpļavās ir vis, visskaistākā līgošana. Pat debesis augstākas, gaišākas. Jāņu nakts garāka, lai mīlestībai garāks laiks, un tās te ļaudīs, zemē ir papilnam.
Kad alus trauki uzprasās
«Briežu» ļaudis rosās. Jaunie Pļaviņi – Līgoņa un Birutas bērni, mazbērni appļauj plašo pagalmu. Lauki plešas pārdesmit hektāros. Tur govis. Audzē labību un, protams, hektārā briest mieži. Lopiņiem, sēklai un miestiņam. Pagalms tik, cik ļaudīm nepieciešams. Ikdienā sašaurinās, bet Zāļu vakarā, kad «Briežos» sabrauc ap pārsimts līgotāju, vajag rūmes. Šodien kājāmnācēju pamaz. Spēkrati jānovieto. Jāņu siens jāpaklāj, lai mīkstāka krišana, kad kāja aizķeras. Līgoņa darītajam alumir maktens gāzējspēks. Jādzer ar mēru.
Līgonim ar tās kājas, pagāni, negrib vairs galvai klausīt. Šogad Jāņalu brūvējis dēls Arvis. Protams, tēva uzraudzīts. Nevar tak atlaist. Katru gad miestiņš darīts. Alus mucas pašas uzprasās: "Ir laiks diedzēt iesalu! Misas saldmi gribas sajust. Ļaužu prieku lūkot!" Un – Pļaviņi paklausa alus garam.
Kā top miestiņš
* Miežus saber maisos līdz pusei. Ved uz Jurģupīti un iemet maisu upītē. Divas, trīs dienas notur. Velk ārā un ved uz pirtiņu. Izber uz mitras klona grīdas. Izlīdzina 10 līdz 15 cm biezā kārtā. Tur, kamēr mieži sadīgst.
* Kad sadīguši, nes augšā, ber uz dāres sietiem. Kurina krāsni. Divas, trīs dienas lēnām kaltē, kamēr graudi cieti.
* Nes lejā, izlaiž caur valčiem, saspiež. Var arī vest uz sudmalām. Iesalu vēlreiz samitrina. Atstāj četrām platēm, kuras maizes krāsnī apbrūnina.
* Pārējo iesalu ber baļļā un aplej ar verdošu ūdeni.
* Otrā lielākā baļļā, kur dibenā ir svīķis vai krāns misas tecināšanai, ieliek klājumu: koka sprunguļus, salmus pa virsu. Applaucē ar verdošu ūdeni, lai alum nav piegaršas. Ūdeni notecina. Ieber maizes krāsnī pannās sacepto iesalu. Bez tā alus būtu balta zupa. Virsū ieber uzbriedušo iesalu. Vēl pielej 8 līdz 10 spaiņus verdoša ūdens, lai simtslitrīgā muca ir gandrīz pilna. Pāris stundu pagaida un laiž misu nost.
* Atdzesē. Ved uz pagrabu. Lej mucā. Pievieno apiņus, raugu. Notur divas līdz trīs dienas. Uzmanīgi nosmeļ, lai raugu nepaņem līdzi, un pilda mucās.
* No pirmā tecējuma top dižalus. Var mucā vēlreiz uzliet karstu ūdeni un tad sanāk tāpiņš – ar to var otrā dienā paģiras salāpīt.
* Pļaviņi iesaka: ja lauku ļaudīm – jauniem, apņēmīgiem – ir patikšana darboties, var mēģināt paši darīt miestiņu. Vajag vien traukus. Divas mucas noteikti. Var arī mazākas. Ja darbiņš ies no rokas, – iemanīsies. Ar audzēšanu, kaltēšanu var visvisādi pielāgoties, un pastāv arī iespēja iesalu nopirkt gatavu.
Līgo pastāstiņi
Līgonis alus brūvera māku iemācījies no mammas Pļaviņu Marijas. Sievai prasmi ierādījis vīrs Pēteris Pļaviņš. Pēteris bijis gruntīgs vīrs. Visus darbus pratis. Zemes, koka. Liecis lokus, ragavas. Galu galā nav bijis laika ar alu noņemties, un ko nu vairs, ja sievai itin labi miestiņš padevies.
Ar Līgoņa vārdu arī šķēris sanācis. Mamma gribējusi pavisam citu, bet Pļaviņu Kārlis bijis "zem šitiem" (zīmīgs piesitiens pazodei), un pa ceļam pie mācītāja vārdu piemirsis. Ģimenē astoņi bērni. Kā visu var galvā paturēt?! Tā nu mācītājs ielicis Līgoni.
Senāk Līgonis alu brūvējis labi daudz. Reizēm tonnas divas, trīs. Jūnija vidū sāka un tā līdz Jāņiem. Kundes malu malās. Jūrmalā, Rīgā, tuvos un tālos pagastos. Padomju gados «Briežos» darīts alus kolhoziem, sovhoziem. Alu tepat, «Briežu» kalniņā, dzēruši visādi priekšnieki, partijas sekretāri. Neviens nav smādējis. Līgojuši pie dzīvās mūzikas. Jāņuguni kūruši. Raķetes šāvuši gaisā. Raķetes Līgonis dabūjis no armijniekiem. Padomju oficieriem ar garšojis alus. Vien oficiālas brīvdienas nav bijis, bet to paši izkārtojuši.
Biruta, Līgoņa kundze, smejas. Viņai līgošana allaž bijis liels darbs, bet ne netīkams. Allaž, kā alus jau bijis provējams, ziņa pa bezdrāts telefonu zibens ātrumā aizgājusi līdz Kuļiem, Zenteni, vēl tālāk. Nāk, brauc, katram it kā nejauši kāda vajadzība. Kāds tāpat vien sadomājis veco draugu apraudzīt… Tiklīdz «Briežos» pēdējais kausiņš izdzerts – visi pazuduši.
No malu malām visos laikos
«Briežu» kalniņā ir nojume pāris metru virs plača. Tur pa Jāņiem sēž muzikanti. Mūzika allaž bijusi. Ja ne īsts orķestris, tad paši Pļaviņi muzicējuši. Pļaviņu Jānis pūtis tauri, Pauls vilcis ermoņikas un Līgonis ar dakšiņām uz šķīvjiem takti piesitis.
Visdižākie Jāņi līgoti 1987. gadā. Birzītē līgojuši ap 400 jaunpļavnieku: esošie un bijušie no visas pasaules malu malām. Tas bijis jaunpļavnieku saiets «Atgriešanās tēva mājās». Latvijas televīzija ar' atbraukusi un visu to burziņu filmējusi.
Līgots ir visos laikos. Ulmaņa, vācu, krievu un tagad ar'. Vācu laikā te, netālu, bijusi karaspēka daļa – pārsvarā 19. divīzijas leģionāri. Mežā dezertieri, visvisādi ļaudis. Protams, līgojuši. Māte nav laidusi kalniņā ar flintēm māžoties. Tās atstājuši istabā ieslēgtas. Tad ienāca krievi. Alus 1945. gada Jāņiem jau izbrūvēts, bet zaldāti visapkārt čum un mudž. Vācieši kulturāli, bet – ko no krieva var sagaidīt, kad apdzersies?! Pļaviņi ziedojuši pāris alus mučeles krievu virsniekam, un tie Līgo vakarā sarīkojuši maneverus (mācības)…
Līgonis nav dzērājs, bet nekad nav arī smādējis stiprāku dziru. Lieta tāda: nekad nav bijis paģiru. Dzer, cik lien, un da jebko. Otrā dienā galva skaidra kā kristālā glāzīte. Līgonis pārliecināts, ka galvas blīve viņam izturīga. Var iet darbiņā, it kā nekas nebūtu bijis. Paģiras lāpītas?! Nekad, kas alu brūvē. Savlaik, kad tecināja dzimtenīti, tad gan vajadzējis visu laiku turēt amatnieka šmicīti, bet ar mēru – līdz gaišajai svītrai. Citādi darbiņš neejot no rokas un šņabim neesot tā labuma, grādi. Dzimtenīte sen vairs nav tecināta. Nav vajadzības. To vairāk Līgoņa tēvs kara, pēckara gados. Tad tā manta bijusi valūtas vērtē.
Jāņu bērni
Jaunpļavās gandrīz katrs trešais ir rads. Tuvāks, attālāks. Un kur vēl daudzi Pļaviņu radi radu galā, pa labi un kreisi arī. Tepat Jaunpļavās dzīvo Līgoņa māsas dēls Jānis uzvārdā Laš-Lāss. Reta famīlija. Dzimis 17. aprīlī. Jāņa sieva Līga – 18. aprīlī. Ja uz abām rokām sauc pirkstus pa mēnešiem – Jāņu bērni. Nedēļa uz vienu, otru pusi neskaitās. Mazbērni arī pavasara bērni. Radīti pirms, pēc Jāņiem. Jaunpļavās papardes zieds neuzplaukst vienā naktī un neaizverās ar. Plaukst lēni, valšķējas, pavedina un tad vēl labu laiku pēc gada raženākās nakts, kad saulīte un auglības dievi skubina, neveras ciet. To itin labi var manīt. Vēl zeme uzņem valgmi. Jāņu zāles pļavās noliekušas ziedus savas garākās dienas un īsākās nakts gaidās, bet zeme jau nedaudz līgojas.
