Koncertu afišās viņa ir nodēvēta par "Dieva izredzēto". Ņina Apsīte arī pati bilst, ka dziesmas un dzeju tā vienkārši nerakstot, bet gan tikai "uzliekot" uz klavierēm, papīra to, ko pirms tam no Dievam izlūgusies. Un tāpat kā talants, kas, visticamāk, autores likteņa līkloču dēļ publikai tika slēpts veselus piecdesmit gadus, arī citas labās lietas nu jau sirmās kundzes dzīvē ir izlūgtas. Ja nepieciešams, pat laika apstākļi piemērojušies komponistes Ņinas Apsītes vajadzībām! Jācer, ka tie būs labvēlīgi arī dzejnieces un komponistes viesošanās laikā Tukumā 6. decembrī.
Visviskarstākā vēlēšanās
– Kā tas nākas, ka dziesmu komponēšanai pievērsāties tikai pusmūžā?
– Tas notika manā 50. dzimšanas dienā. Toreiz dzīvoju vēl Rīgas centrā, Bruņinieku ielā, vecā mājā ar stāvām koka kāpnēm. Lejā bija mans dzīvoklīti, bet 2. stāvā dzīvoja meita. Tikko biju iekārtojusies arī jaunā darbā, kad paciemoties bija atbraucis brālis un devās pie manas meitas, līdz es atgriezīšos mājās. Tolaik vēl rādīja, ja atceraties, to seriālu «Izaura», kuru visi skatījās kā traki, pat steidzās prom no darba, lai noskatītos kārtējo sēriju… Kā nu tur bija, kā ne, tomēr tajā dienā man nācās darbā aizkavēties. Tomēr brālis, izdzirdot, ka noklaudz mājas ārdurvis, paredzamajā laikā devām man pretī. Kā vēlāk izrādījās – tā nebiju es. Bet brālis nokrita pa trepēm un lauza sprandu. Domājām jau, ka kāds viņu pagrūda, jo tolaik augšstāva kaimiņi tirgojās ar šņabi, bet īsti jau nezinām… Meita piezvanīja, pastāstīja, ka notiksi nelaime. Paķēru taksi, atbraucu, kad brāli jau veda prom ātrie, viņš vaidēja, kaut nebija pie samaņas… Tajā pašā naktī slimnīcā brālis nomira.
– Bet kas tieši pamudināja pievērsties mūzikai?
– Pēc šīs nelaimes kāda kaimiņiene, kas tirgoja notis, lūdza atļauju izmantot savu telefonu, jo tolaik jau visiem tālruņu nebija. Pie viņas es ieraudzīju klavieres. Man jau no bērnības ir tā, ka spēju melodijas, kuras esmu dzirdējusi, nospēlēt. Laikam to sauc par absolūto dzirdi. Nu lūk, es palūdzu atļauju piesēties pie klavierēm un sāku spēlēt. Kaimiņiene vēl brīnījās – kā es to varu, ja neesmu mūziku nekad mācījusies – diezgan labi sanākot! Un es pa jokam piebildu: "Varbūt man iegādāties klavieres?" Kaimiņiene arī būtu pārdevusi, bet par 100 latiem, un tādas naudas man, protams, tolaik nebija. Taču no tā brīža man radās tāda vēlme, tāda!… Man vajadzēja klavieres kā ēst, un nekad mūžā es neko tā neesmu gribējusi! Zvanījos, meklēju, kur varētu tās iegādāties, līdz kāda veikala vadītāja man sagādāja brīnumu – viņa esot dzirdējusi izmisumu manā balsī, it kā man tas būtu dzīvības un nāves jautājums. Un tā tas arī bija. Tolaik pie manis sāka nākt arī dziesmas.
Dziedošā auklīte
– Taču kāda saskare ar mūziku jums taču bijusi arī agrāk? To, ka jums ir laba muzikāla dzirde, taču zinājāt?
– Lieta tāda, ka mammu es zaudēju jau divarpus gadu vecumā. Viņa aizgāja ar tuberkulozi, un stāsta jau, ka tolaik, tas bija vēl pirms kara, tādiem slimniekiem ļāva vai pat palīdzēja nomirt, neviens viņus neārstēja. Bijām ģimenē četri bērni, tēvs invalīds – viņam bija kuprītis priekšā un kuprītis aizmugurē. Dzīvojām mēs visi šausmīgā nabadzībā, tādēļ iesākumā nonācu bērnunamā. Vēlāk gan atkal ģimenē. Tēvs tolaik strādāja par sargu mēbeļu cehā, un tur bija klavieres, kuras es lavījos spēlēt. Nezinu, kā man nebija bail, jo tur nebija nekāda apgaismojuma – telpā gaisma nāca vien no laternas, kas atradās uz ielas. Bet spēlēju es visu, ko biju dzirdējusi, kas patika – melodiskas dziesmas. Tādā ziņā tēvs varēja par mani neuztraukties, jo tā ieinteresējos par klavierēm, par mūziku, ka nekādām blēņām īsti laika neatlika. Tomēr 10 gadu vecumā atkal nonācu bērnunamā… Dzīve tur bija un arī šodien ir ļoti smaga, bet arī bērnunamā man palīdzēja mūzika. Piemēram, zēni mani neaiztika, kaut bērnunamos jau stipri kāvās. Pratu skaisti dziedāt – kā lakstīgala – smalki un augstu. Spēlēju tā, ka gan pašai bija jāraud, gan raudāja citi. Tikai vēlāk uzzināju, ka vienmēr biju spēlējusi minorā.
Bērnunama vadītāja pat bija gribējusi mani adoptēt, tomēr es atbildēju: "Man jau ir sava mamma!" Tagad es pat īsti nesaprotu, kādēļ tā runāju! Starp citu, pirms gadiem sešiem pati strādāju bērnunamā, jo gribējās redzēt, kāda ir bērnu dzīve šajā iestādē divarpus gadu vecumu.
– Un kā?
– Man bērnībā šausmīgi darīja pāri, un arī tagad tur notiek gandrīz tas pats. Liekas pat jocīgi, ka cilvēki, kuriem pašiem ir bērni, var būt tādi… Es pat negribu par to īsti runāt… Tās ir šausmas, kas tur darās! Mani lamāja, ja ņēmu bērniņus rokās, rotaļājos ar viņiem, jo tā redz viņus "pieradinot"! Pārmeta, ka es "lienot bez ziepēm", jo tik labi tiku galā ar bērniem, atšķirībā no dažiem citiem bērnunama darbiniekiem. Bēniņiem daudz dziedāju, un mani pat iedēvēja par "dziedošo auklīti". Bet pēc gada, redzot, ka es tik labi saprotos ar bērniem, iestādes vadītāja mani savervēja par auklīti savam bērniņam.
– Kas, jūsuprāt, raksturo labu auklīti? Mūsdienās jau nebūt nav vienkārši tādu atrast!
– Es neteiktu, ka es biju kaut kādā ziņā "labākā", bet es ar bērniem spēlējos, aktīvi nodarbojos. Bērnunama vadītājas dēliņu tā nokausēju, ka viņš varēja pēc tam gulēt trīs stundas no vietas. Un – kas tur slikts? Bērniņi taču aug un attīstās! Bet pašiem vecākiem jau reti, kad sanāk tā pilnvērtīgi padarboties ar saviem bērniem. Pēc ilgajām darba stundām viņi ir noguruši. Mamma sēž pie interneta, tētis – pie televizora. Es bērniņiem, kurus auklēju, arī mācīju dziedāt. Piemēram, gadu palīdzēju pieskatīt dvīnītes. Jāsaka, ka ar dvīņiem vispār ir grūti, jo, ja neklausa viens – neklausa abi. Kad sāku strādāt šajā ģimenē, vecāki mani pārbaudīja, vai spēšu ar trīsgadīgajām meitenēm izturēt kaut pāris stundu. Viņām bija raksturīgi kliegt un kliegt tā, ka ausis plīst pušu. Bet es atradu pieeju. Sacīju meitenēm: "Ko jūs darāt? Jums taču ir tik skaistas balsis! Tā kliedzot, vairs taču nevarēsiet padziedāt!" "Ja? Tiešām?" viņas izbrīnīti vaicāja. Vecāki it kā man bija aizlieguši bērniem stāstīt par Dievu, tomēr, kad meitiņas Ziemassvētkos bija iemācījušās dziesmiņas par eņģelīšiem – viņi bija priecīgi. Es jau bērniem vien mācīju dievbijību, piemēram, cienīt, klausīt savus vecākus, sabučot mammu un tēti, kad tie dodas uz darbiņu. Mūsdienās jau šīs – it kā jau ikdienišķās un katram tik ļoti nepieciešamās – dievbijības daudz kur pietrūkst!
Bez izglītības – pie miljoniem
– Ar ko nodarbojāties pirms bērniņu auklēšanas?
– Manas darba gaitas sākās jau 14 gadu vecumā. Strādāju Dobeles pienotavā. Tur mani nosūtīju, jo bērnībā smagi slimoju – abas plaušas bija aptumšotas, un es, gan tiešām nezinot, ka tas arī palīdz, šajā laikā cītīgi dzēru pienu, reizēm dabūju krējumu. Tas palīdzēja. Vēlāk strādāju par pulētāju mēbeļu rūpnīcā. Jāsaka, ka arī pirms es pilnībā pievēros mūzikai, kur, kā es sāku, mana nopelna nav – tas ir no Dieva, viņš man palīdzējis vairākkārt. Uzskatu – tas ir brīnums, kā Dievs uzklausa manas lūgšanas. Piemēram, kādreiz, Padomju laikos, veikalos reizēm strādāja sievietes, kas varēja jebkuru pircēju nolamāt trīsstāvīgiem vārdiem un tikpat rupji pasūtīt. Vienā šādā reizē nodomāju: "Dievs, ja es būtu viņu vietā, es tā nedarītu – es būt laipa un izpalīdzīga." Un drīz vien šī vēlēšanās bija piepildīta – varēju savu solījumu Dievam turēt. Lai gan, godīgi sakot, es nekādi nevarēju gaidīt, ka tikšu pie darba veikalā, jo man taču ir tikai četru klašu izglītība! Šī iemesla dēļ, kaut man bija savi patstāvīgie pircēji, kuriem visādi centos palīdzēt, pat mācīju gatavot no pieejamiem produktiem, biju spiesta šo darba vietu pamest, jo vadītāja neticēja, ka neesmu īsti skolā gājusi. Kā viņa teica – meļus neciešot, un mani atlaida. Lai gan, jāatzīst, arī pati nevarēju vairs šo darbu darīt, jo tajā laikā, ja veikalos strādāja, bija gandrīz obligāti jāzog, un tas kaut kā bija pretrunā ar manu pārliecību.
– Un ko darījāt pēc tam? Kur atradāt darbu?
– Strādāju tādā vietā, kurā ar savu izglītību biju it kā vēl vairāk nevietā. Strādāju «Preses apvienības» galvenajā kasē, kur Atmodas laikā bija jāskaita pat miljoni. Vēlāk, kad šo darbu savas sabeigtās veselības dēļ pametu – neviens man neticēja par tām četrām klasēm.
– Minējāt, ka Dievs vienmēr uzklausa jūsu lūgšanas…
– Nu, piemēram, pateicoties Dieva ziņai, kad man bija 27 gadi, atradu savu jaunāko māsiņu. Izrādījās, ka tēvam, kurš jau arī nebija ļoti izglītots cilvēks, kara laikā meitiņa bija izvilta no ģimenes, un audzināšanā viņu pieņēma citi, turīgi vecāki. Tomēr vēlāk man bija lemts viņu uzmeklēt. Starp citu, pateicoties lūgšanām, tiku arī pie šī dzīvokļa Ziepniekalnā. Biju ļoti slima, neviens ārsts īsti nevarēja pateikt, kas man kaiš. Domāju – tas bija tādēļ, ka biju pilnībā atdevusies mūzikai – kaut vēl strādāju, varēju 10 stundas no vietas spēlēt klavieres, sacerēt dziesmas. Tas ļoti iztukšo, miesa sagurst…
Man bija iespēja savu dzīvokli Bruņinieku ielā samainīt tā, lai arī meita tiek pie dzīvojamās platības, tomēr neviens īsti nepieteicās. Un tad es runāju ar to Kungu, tolaik vērsos savās lūgšanās pie Jēzus Kristus: "Ja man ir lemts nomirt – lai tā notiek. Tomēr, ja ne – vai es varētu tikt pie dzīvokļa, un es būtu ļoti pateicīga, ja būtu dzīvoklītis ar balkonu, kur varētu paelpot svaigu gaisu (es pastaigāt vairs nespēju)!" Pagāja, ja nemaldos, nedēļa, un varēju jau braukt apskatīt šo dzīvokli. Un jūs varat iedomāties, cik liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, ka te ir tik liela lodžija! To tiešām ir grūti pastāstīt, bet viss, ko esmu lūgusi – ir piepildījies. Par to pat izbrīnīta ir mana ārste, kas ir lieciniece tam, kā es bez zālēm tapu vesela.
Par godu Dievam un valstij
– Ir iznācis disks ar jūsu dziesmām. Koncertējat kopā ar citiem mūziķiem, piemēram, ar dziedātāju Niku Matvējevu. Kāds bija ceļš līdz šiem panākumiem?
– Vēsture ir tāda, ka pēc tiem 50 gadiem, kad sāku sacerēt mūziku un veselības dēļ pat pametu darbu, manu sacerējumu klausītāji bija tikai mani radi, draugi, reizēm kāds ciemiņš. Plašākai publikai es nespēlēju, jo nedomāju, ka kādam tas varētu arī patikt. Bija man gan tāda klusa doma, ka vēlētos kādreiz dzirdēt savas dziesmas arī no malas. Un arī šo vēlmi piepildīju. Kāda laba draudzene mani pieteica televīzijas jauno talantu konkursam. Smējos jau, kas es par "jauno talantu", un smīnēja arī cilvēki raidījuma ieraksta laikā, jo domāja, ko tad es te tāda tante atnākusi! Tomēr, kad iemēģināju pirmos akordus, jo uz flīģeļa jau nekad vēl nebiju spēlējusi, attieksme mainījās. Pēc uzstāšanās visi aplaudēja un draudzenes smējās, ka pasākumu režisors manī klausījies, gluži kā sastindzis. Citādāk mani sāka vērtēt arī kolēģi, kas iepriekš, kad teicu, ka tagad esmu komponiste, visi kā viens domāja, ka esmu sajukusi prātā un ka mani ar steigu jāved uz Aptiekas ielu…
Pirmās manas dziesmas, kuras, patiecoties Dievam, spēju savienot ar kādreiz jaunībā rakstītu dzeju, bija par dzimteni, par Latviju, par tautiešiem, kas svešumā. Pateicībā par to, ka šīs dziesmas pie manis nāk, Dievam izlūdzos arī iespēju rakstīt viņam par godu jeb garīgas dziesmas, un šo vēlmi īsi pirms Ziemassvētkiem arī piepildīju. Un izrādījās, konsultējoties ar savu bijušā vīra māsu, arī teksti, kurus uzliku uz papīra, bija atbilstoši, kaut Bībeli pirms tam nebiju lasījusi.
– Taču tagad jūs esat kristīgs cilvēks?
– Esmu nākusi no vecticībnieku ģimenes, un ticība manī bijusi vienmēr, tomēr, kad pievērsos mūzikai, lūdzu, kaut man – grēciniecei, norāda pareizo ceļu, lai es spēju arī citiem nest šos brīnumus, kas ar mani dzīvē notikuši. Piecus gadus kalpoju «Zilajā krustā», kur reizēm uzstājos ar savām dziesmām (tagad esmu Vasarsvētku draudzē), un reiz iepazinos ar Lūkasu Mairi Marcinkēviču. Viņam atklāju, ka kādreiz iespējams vēlētos savas dziesmas ierakstīt diskā, uz ko Mairis atbildēja: "Būs!" Tā desmit mēnešu laikā tapa dziesmas, sadabūjām sponsoru, tiku iepazīstināta ar citiem mūziķiem, piemēram, Niku Matvējevu, kas aranžēja manas melodijas, kaut arī no sākuma, nedzirdot manu mūziku, bija diezgan skeptiski noskaņot. Pirmais koncerts ar nosaukumu «Gaisma no debesīm», notika 24. oktobrī «Aves sol» koncertzālē. Starp citu, par to, ka kļuvu komponiste, sava daļa atbildības jāuzņemas arī Raimondam Paulam, jo pirms tiem 20 gadiem redzēju raidījumu, kurā viņš sacīja, ka latviešiem pietrūkstot melodisku dziesmu. Un tā nu es izlūdzos Dievam šo iespēju radīt tik skaistas dziesmas un tekstus, pat nepazīstot notis!
– Tagad taču jūs tās pazīstat?
– Tagad, protams, zinu daudz vairāk, nekā pirms tiem 20 gadiem, tomēr, jāsaka, ka manas dziesmas ne vienmēr ir iespējams pārvērst nošu pierakstā, lai tās pēc tam skanētu tāpat, kā es tās spēlēju. Dievs runā, un mana dzīve ir vistiešākais apliecinājums tam, ka tas tiešām notiek. Šo gadu laikā esmu sacerējusi ļoti daudz, jo reizēm mūzika, kas ir manī, pat neļauj gulēt…
***
Vēl aiz kadra paliek tik daudz no runātā, kas varbūt atklāsies kāda citā reizē un vietā! Tomēr paša ausīm dzirdēt un acīm redzēt Ņinas Apsītes un viņas muzikālo draugu – tikpat talantīgu cilvēku – uzstāšanos varēs Tukuma kultūras namā 6. decembrī 13.00.
"Gribētu novēlēt, lai Kristu miers un Dieva mīlestība tiešām piepilda katra cilvēka sirdi. Un lai katram būtu iespēja izbaudīt to mieru un mīlestību, ko no mūsu Radītāja esmu saņēmusi es!" Ņina Apsīte novēl mūsu lasītājiem pirmajā Adventē.
