31. janvārī «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redakcijā notika diskusija par sociālajiem jautājumiem, kurā piedalījās Tukuma domes sociālā departamenta vadītāja Ina Balgalve, invalīdu dienas centra «Saime» un bērnu dienas centra «Saimīte» vadītāja Ingrīda Rudzīte, patversmes vadītāja Inta Konrade, sociālā darbiniece Nadežda Aļoškina, ģimenes atbalsta nodaļas speciāliste, jauniešu sociālā centra vadītāja Iveta Sūna un rajona Sociālās palīdzības koordinācijas centra speciāliste Gunta Kalviņa.
Ivonna Plaude:
– Sarunas ievadam nelielas pārdomas: bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izveidotā Stratēģiskā komisija, veicot pētījumu, secinājusi, ka Latvijas izcilākā vērtība ir tās cilvēki; ikviens – pilsonis, nepilsonis, veiksmīgs vai mazāk veiksmīgs. Savukārt paruna vēsta, ka no slimībām, nabadzības un cietuma neesot pasargāts neviens, tātad jebkurš, arī mēs, varam nonākt krīzes situācijā paša vai citu dēļ. Un tad ir ļoti mierinoši, ja zinām, ka ir tāds kā tīkls, cilvēki, tāds glābiņš, kas mūs pasargās, ja kritīsim, palīdzēs piecelties un ļaus sajust, ka neesam šajā zemē, pilsētā vai pagastā lieki un vienaldzības skarti…
Valstī un pašvaldībās par šādu glābjošo tīklu būtu jābūt sociālajiem dienestiem. Sabiedrība vēlas, lai šis tīkls būtu ar iespējami mazākām acīm un lai neviens, kam gadās problēmas, tam cauri neizkristu. Tas arī man, šobrīd strādājošam un palīdzību nemeklējošam cilvēkam, tomēr ļauj justies drošāk – ja kas, tīkls pasargās; ne tikai mani un man tuvos, bet ikvienu man svešu un nezināmu cilvēku, par kuru bažījas prāts un sāp sirds…
Tagad tāds laiks – gan no zemākām, gan augstākām tribīnēm tiek draudēts, ka būs krīze, personālie bankroti, slimības, bezdarbs. Nav šaubu, ka ar problēmām, kas skars sabiedrību, vispirms būs jāsaskaras jums – sociālajiem darbiniekiem.
Palīdzības prasītāju kļūst vairāk
– Vai esat pietiekami sagatavoti, lai godam pildītu uz jums liktās cerības, vai jūsu rokās ir šis glābējtīkls, vai tiek darīts viss, lai neviens tam nekristu cauri?
Tukuma domes sociālā departamenta vadītāja Ina Balgalve:
– Varu runāt tikai par esošo situāciju, jo nākotnē esam milzīgu pārmaiņu priekšā novada veidošanās dēļ. Pilsētas sociālais dienests ir apzinājis savas vājās vietas, lai savukārt aptvertu pilsētā esošos vājos punktus. Katrai jomai ir savi speciālisti. Mums ir sociālie darbinieki darbam ar veciem cilvēkiem; ģimenes atbalsta nodaļa, kas strādā ar riska ģimeņu bērniem (par viņiem ziņo skola, sabiedrība, policija); sociālie darbinieki uzklausa iedzīvotājus uz vietas, dienesta birojā. Visvecākā struktūrvienība mūsu dienestā ir invalīdu dienas centrs «Saime» cilvēkiem ar fizisku vai garīgu invaliditāti; patversme, kur strādā ar tiem, kas uz laiku zaudējuši dzīvesvietu, nu tur izveidotas arī ģimenes krīžu istabas; ir bērnu dienas centrs «Saimīte», kur strādā ar bērniem invalīdiem un riska grupas bērniem, kam parastajā bērnudārzā grūti iekļauties, bet kam jāsagatavojas piecgadīgo un sešgadīgo apmācībai. Un ir arī jauniešu sociālais centrs, kur nāk jaunieši, kas nereti ir lieki ģimenēm, ir uz ielas, izdara pārkāpumus.
Lai apzinātu cilvēkus, kam vajadzīga palīdzība, sadarbojamies ar daudzām institūcijām. Strādā darba grupa bērnu tiesību jautājumos, kur iesaistās policijas, bāriņtiesas, mūsu departamenta un Probācijas dienesta darbinieki. Skolas informē par kavētājiem, bērniem ar uzvedības problēmām, atkarībām. Šai ziņā liela nozīme ir profilaksei – un mums ir profilakses punkts patversmē, bet ar to nepietiek. Ir daudz jāstrādā, lai cilvēks nekļūtu atkarīgs no narkotikām, alkohola…
Protams, daudzus, kam palīdzība nepieciešama, esam apzinājuši, bet reāli šādu cilvēku kļūst arvien vairāk, īpaši no lauku pašvaldībām. Viņi pilsētā meklē laimi, darbu, dzīvesvietu. Viņu vidū ir arī riska grupas cilvēki.
– Tātad darba apjoms nevis samazinās, bet pieaug?
– Noteikti. Un ne tikai atkarību, bet arī finansiālu problēmu dēļ. Daudzi pensionāri nonākuši situācijā, kad ar pensijas simts latiem vairs izdzīvot nevar. 80% no sociālās palīdzības saņēmējiem departamentā ir pensionāri. Un tas ir ļoti sāpīgi: cilvēks, visu mūžu nostrādājis, varētu mierīgi dzīvot un baudīt vecumdienas, bet viņš to nevar. Lai izdzīvotu, lai nopirktu tikai pašu nepieciešamāko, viņi lūdz palīdzību, piemēram, lai samaksātu par apkuri.
– Pabalstus jūs dodat tikai tiem, kas lūdz?
– Jā. Cilvēkam jāvēršas departamentā un jāraksta iesniegums. Mēs diferencējam pabalstu izmaksu – vērtējam pensijas apmēru, vai ir palīdzētspējīgi apgādnieki utt.
– Tas nozīmē, ka sabiedrība nevar sevi mierināt ar domu, ka sociālais dienests ar visu tiks galā un visus, kam klājas grūti, apzinās un ieraudzīs? Patiesībā jebkuram sabiedrības loceklim ir jāskatās apkārt, vai kādam nevajag palīdzību. Vai tā?
– Protams. Daudzi atnāk paši, bet daļa ne. Mēs par šiem cilvēkiem (pensionāriem, bērniem, smagi slimiem) uzzinām dažādi: aktīvi darbojas pensionāru padome, kas mūs informē, tāpat stāsta, zvana vai raksta kaimiņi, draugi. Tas arī ir sabiedrības pienākums – ziņot par bērniem, kam ģimenē dara pāri, kas neiet skolā, dzīvo trūkumā, neēduši.
– Redakcijas organizētās Ziemassvētku akcijas laikā mums stāstīja par vientuļiem pensionāriem, kas nesaņem nekādu palīdzību. Un tas ir pilnīgi dabiski, jo jūs viņam klāt netiekat, neko par viņiem nezināt? Vai nav kāda metode, kāds reģistrs, piemēram, kur tomēr jūs varat viņus ieraudzīt?
– Pieeja reģistra datiem ir tad, ja pats cilvēks, sniedzot par sevi informāciju, atļāvis tos izmantot. To paredz punkts ienākumu deklarācijā.
sociālā darbiniece darbam ar veciem cilvēkiem N. Aļoškina:
– Mums ir sadarbība arī ar ģimenes ārstiem, kas informē par sarežģītākiem gadījumiem, savukārt par veciem un slimiem cilvēkiem slimnīcā informē tās sociālie darbinieki.
Tukuma patversmes vadītāja I. Konrade:
– Pensionāru vidū darbojas ļoti laba informācijas ķēde – ja viens pabalstu saņēmis, tad pastāsta citiem. Turklāt sadarbības sistēma ar pensionāru padomi veidojusies gadu desmitiem un sevi attaisno. Un dubultpozitīvais, ka vecie cilvēki, darbojoties biedrībā, tādējādi ilgi saglabā sociālo aktivitāti un spēj palīdzēt citiem.
Invalīdu dienas centra «Saime» vadītāja I. Rudzīte:
– Neformālais informācijas nodošanas ceļš ir visefektīvākais. Attiecībā uz invalīdiem un viņiem domātajiem pakalpojumiem esam pateicīgi jūsu avīzei, jo jūs vienmēr atspoguļojat mūsu pasākumus. Taču paši cilvēki atzīst, ka tieši neformālie sakari viņiem palīdzējuši mūsu centru atrast.
Ģimenes atbalsta nodaļas sociālā darbiniece, jauniešu sociālā centra vadītāja I. Sūna:
– Piemēram, Jauntukumā, sociālajā mājā Aviācijas ielā 3, kur dzīvo daudz vecu cilvēku, bija sapulce, un tajā šie cilvēki stāstīja, ka jaunieši uzturas viņu mājā pa vakariem un izdara dažādus postījumus. Ja nebūtu pašu pensionāru aktivitātes, mēs par to neuzzinātu.
Bez deklarēšanās nevar
– Novadu reforma, par kuru daudz runā un kuru gaida, reāli jau notiek, jo cilvēki migrē uz pilsētu. Taču jebkurai pašvaldībai, plānojot līdzekļus, ir svarīgi zināt, cik tajā ir iedzīvotāju. Kā jūs šiem cilvēkiem palīdzat, vai meklējat, no kurienes nācis? Piemēram, no Liepājas puses atnāk ģimene, kam nepieciešama palīdzība; ko jūs ar viņiem darāt?
I. Balgalve:
– Ja cilvēks, ģimene uzturas mūsu pašvaldībā, tad ir jādeklarējas. Protams, mēs nesūtām ģimeni atpakaļ uz Liepāju, ja tai saknes šeit ir vienu, divus gadus vai pat ilgāk. Bet atsevišķos gadījumos cilvēki ierodas pilsētā pārnakšņot, tad gan sūtām atpakaļ.
I. Konrade:
– Reāls gadījums – ātrā palīdzība uzņēma slimu cilvēku gados un aizveda uz slimnīcu. Izrādījās, sieviete ir no Jelgavas rajona. Sazinājāmies ar pašvaldību, tā sacīja, ka viņa tur astoņus gadus nav dzīvojusi, tāpēc tā sievieti neņems; tā sakot, lieciet, kur gribat. Sievieti izārstējām un tomēr aizsūtījām atpakaļ uz Jelgavas rajonu, jo viņai nebija pases, arī pensijas lietu nokārtot nevarējām, jo nav dokumentu.
– Bet vai nav tā, ka šis cilvēks tagad kaut kur nomirs? Tikpat labi cilvēks tepat kaut kur pie kāda dzīvojis.
– Reāli palīdzēt nokārtot pensijas lietu, lai viņš iegūtu regulārus iztikas līdzekļus, mēs nevaram. Turklāt likums nosaka, ka jābūt deklarētai dzīvesvietai.
I. Balgalve:
– Un jādeklarējas tur, kur cilvēks ir sasniedzams. Teorētiski tas neprasa nekādu atbildību no cilvēka, kas viņu deklarē, bet tas palīdz juridiski visu sakārtot.
– Bet saimnieks īrēt dzīvokli ļauj, bet deklarēties ne.
– Ir tādi gadījumi, bet tie tiek risināti. Mēs runājam, pārliecinām; ja cilvēks maksā īres naudu, ir īres līgums, tad jārunā ar saimnieku, lai ļauj deklarēties.
– Iznāk tā, ka šī prasība deklarēties ir vēl viens "žmiedzējs" – lai saņemtu sociālo palīdzību, jādeklarējas, bet, ja mājas īpašnieks to neļauj, jāpaliek uz ielas?
– Lielākoties visi deklarējas. Tiem, kas staigā no vienas saimniekmājas uz citu, pēdējā deklarētā dzīvesvieta vienalga ir pilsēta. Turklāt tas ir viens no sadarbības līguma (to ar sociālo dienestu jāslēdz ikvienam palīdzības saņēmējam) punktiem – jāsakārto savas tiesiskās attiecības: jāreģistrējas pie ģimenes ārsta, jādeklarējas, jo tas palīdz cilvēkam atrast vietu šajā sabiedrībā.
– Vai to visu var izdarīt bez naudas?
– Reģistrēšanās pie ģimenes ārsta ir bez maksas, deklarēšanās – arī. Bet par pases saņemšanu šādos gadījumos minimālās izmaksas sedzam mēs – sociālais dienests. Ja ģimene ir trūcīga, arī medicīniskie pakalpojumi, uzrādot uzziņu, ir bez maksas.
I. Rudzīte:
– Bija gadījums ar patversmes iedzīvotāju, kam nebija ne deklarētas dzīvesvietas, ne sava ārsta, bet, kad cilvēks to minimālo izdara, ir pats izrādījis iniciatīvu, viņš tam sietam nav cauri izkritis.
– Likums par sociālo palīdzību uzliek pašvaldībai par pienākumu apzināt arī tos, kas, piemēram, dzīvo dārza mājiņās.
I. Konrade:
– Zinām arī par tiem, kas dzīvo dārza mājiņās. Piemēram, runājām ar vienu cilvēku, taču viņa prasības ir tik lielas, ka tās izpildīt nevaram.
I. Balgalve:
– Ar pašvaldības policiju ir vienošanās: ja cilvēks klimst pa pilsētu vai mitinās bēniņos vai pagrabos, viņu ved uz patversmi. Tātad padod roku – izstāsta viņa iespējas. Bet, ja viņš grib palikt dzīvot zem tilta vai dārza mājiņā, ar varu viņu izvilkt nevar. Tiesa, bēniņos un pagrabos gan dzīvot nevar un to arī neļaujam.
– Cik jāmaksā par patversmi? Ja tā ir liela nauda, tad to nemaz nevar samaksāt…
I. Konrade:
– Neviens uzreiz naudu neprasa. Cilvēku atved uz patversmi, izstāsta kārtību, un, protams, paziņojam, ka būs jāmaksā. Ja viņš ir no citas pašvaldības, informējam to par šādu iedzīvotāju un maksas apmēru.
– Bet ko jūs darāt ar dzērājiem – patversmē taču viņus neņem, policijā arī vietas nav.
I. Balgalve:
– Alkohola intoksikācija ir medicīniska problēma – sociālie darbinieki vai dežuranti nespēj adekvāti izvērtēt cilvēka veselības stāvokli. Mēs sadarbojamies ar mediķiem, pēc tam domājam, ko ar šo cilvēku darīt. Turklāt policijā ir atskurbšanas telpa, kur viņus ieliek. Bet, ja ir smaga intoksikācija, jāved uz slimnīcu.
– Vai tur viņu ņems pretī?
– Atklāti teikšu – nezinu.
Ar varu ārstēties nevar piespiest
– Kā jūs palīdzat ļoti slimiem cilvēkiem, kas vairs nevar par sevi parūpēties?
N. Aļoškina:
– Mēs šos cilvēkus ārstējam. Irlavas slimnīcā apmaksājam sociālās gultas, bet atkal – to varam izdarīt tikai ar paša cilvēka piekrišanu.
I. Rudzīte:
– Mūsu likumi ir tādi kā iesprūduši un ļoti humāni: ja ar tiesas spriedumu cilvēka rīcībspēja nav ierobežota vai noņemta, neviens neko nevar izdarīt. Un nevienu cilvēku mēs nevaram piespiest ārstēties, ja viņš pats to nevēlas.
– Un ja cilvēks ir slims, piemēram, ar atklāta tipa tuberkulozi, sifilisu?
I. Rudzīte, I. Konrade:
– Piespiedu ārstēšanas mūsu valstī nav. Piespiedu varianti pastāv tikai tad, ja rīcībspēja noņemta ar tiesas spriedumu un ja cilvēks apdraud sevi un citus. Var runāt par psihiski slimiem cilvēkiem, ja viņi ar savu destruktīvo uzvedību apdraud savu dzīvību vai citus – uzbrūk bērniem, pieaugušajiem. Bet slimības faktu var konstatēt tikai psihiatrs. Bet aizsākums var būt iesniegums policijai un psihiatram no sabiedrības, ja kāds cilvēks to apdraud. Šādi gadījumi bijuši, taču process velkas gadiem, līdz psihiatrs dod slēdzienu, ka cilvēks ir apdraudošs. Un tikai pēc tiesas sprieduma viņu var ievietot speciālajā iestādē.
– Bet ja bezpalīdzīgā stāvoklī nonāk gados jauns cilvēks – tuvinieku nav, dzīvesvietas arī nav?
I. Balgalve:
– Neatkarīgi no vecuma – cilvēkam palīdzam nokārtot ar veselības aprūpi saistītos jautājumus, piemēram, invaliditāti, līdz ar to viņš saņem invaliditātes pensiju – regulārus ienākumus. Otrkārt, jāsameklē dzīvesvieta, jo patversmē visu mūžu nedzīvosi. Treškārt, jaunam cilvēkam ir svarīgi uzturēties sabiedrībā, tāpēc viņu nevar izolēt. Atsevišķos gadījumos cilvēkus uz laiku ievietojam «Raudā», taču mēs vēlamies, lai cilvēks paliek sabiedrībā. Tāpēc ir arī servisa dzīvoklis, kur raugāmies, lai vienā dzīvoklī cilvēki spētu sadzīvot un nerastos konflikta situācijas īpašu vajadzību, rakstura īpašību, atkarību vai saslimšanu dēļ.
No riska ģimenēm 80% nomāc alkohols
– Vai arī ar atkarīgajiem strādājat kā ar slimniekiem?
I. Rudzīte:
– Pēc jaunākajiem atzinumiem tā nav tikai saslimšana, bet arī dzīvesveida jeb sociāla problēma. Zviedri uzskata, ka jāņem vērā arī iedzimtības faktors, ģenētiski ieprogrammētais, taču tas nav pierādīts.
I. Balgalve:
– Bet tas gan ir pierādīts: ja tēvam vajadzēja lielo glāzi, lai nodzertos, tad dēlam vajag tikai mazo glāzīti. Tāpat ir ar nikotīnatkarību – ja vecāki ir nikotīnatkarīgie, bērniem, lai pierastu, pietiek ar dažām cigaretēm.
– Cik daudz laika jūs pavadāt, strādājot ar šādiem cilvēkiem? Cik ir šādu cilvēku?
– Grūti pateikt skaitu un procentus. No 200 riska ģimenēm apmēram 80% ir alkoholiķu ģimenes ar smagu alkoholismu un atkarībām. Bieži vien tur nepietiekamā bērnu aprūpe veidojas ne tik daudz sociālo prasmju trūkuma, cik atkarības dēļ. Lai strādātu ar šo ģimeni, prioritāte ir strādāt ar atkarību.
– Ja atgriežamies pie sarunas par "tīkla" acīm – jums ir struktūra, cilvēki; bet vai ir instrumenti, kā problēmas risināt, piemēram, šīs atkarību problēmas?
I. Sūna:
– Ir dažādas terapijas, piemēram, Minesotas programma, bet pats galvenais – jāgrib ārstēties gan tēviem, gan mammām. Tiesa, reizēm ir tā, ka pēc programmas beigām ir laime, viss notiek, bet pēc mēneša viss ieiet vecajās sliedēs. Jo – vide nemainās. Nereti sūtām ārstēties gan mammu, gan tēvu, taču… Iespējams, jāmeklē veids, lai visu ģimeni rehabilitētu, bet nekā tāda Latvijā nav.
– Bet kur jūs vecāku rehabilitācijas laikā liekat bērnus?
– Bērnus uz laiku ieliek ārpusģimenes aprūpē – pie kontaktpersonām, audžuģimenēs. Redziet, ļoti bieži riska ģimenei piedāvā maksimālas iespējas sakārtot dzīvi, dažādus rehabilitācijas veidus, bet, izrādās, vecākiem to nemaz nevajag, jo ierastā vide ir daudz tuvāka.
– Labi, vecāki ir atkarīgi un nemainīsies. Kas notiek ar bērniem?
I. Rudzīte:
– Ir bērnu dienas centrs, kuru apmeklē bērni no augsta riska ģimenēm. Lai pārrautu apburto loku, vairāk strādājam ar tiem, kas ir ietekmējami, un tie ir mazi bērni. Patiesībā, kad visi ietekmes veidi ir izmantoti, izņemam ārā to posmu, uz kuru var iedarboties, lai nākamā paaudze nepaliktu apburtajā lokā, kur redz tikai atkarīgos vecākus.
– Ja pilsētā ir 200 ģimenes, kurās ir vidēji pa diviem bērniem, tad jūsu rūpju lokā ir aptuveni 400 šādu bērnu. Vai jums pietiek līdzekļu? Cik var šajā dienas centrā uzturēties? Kas notiek ar pārējiem bērniem?
I. Rudzīte:
– Reāli centrā ir vieta 15 bērniem līdz piecu gadu vecumam. Lielākajiem bērniem ir jauniešu sociālais centrs. Un skolas vecuma bērni taču iet skolā.
– Bet radies iespaids, ka skola paliek aizvien noraidošāka pret šādiem bērniem. Tas ir vēl viens riska faktors, kāpēc bērni skolu kavē, kāpēc jūtas aizvien atstumtāki…
I. Sūna:
– Mēs viņiem piemeklējam skolas ārpus Tukuma, kur ir mazas klases un kur viņi veido savu vidi; it kā tas ir slikti, jo viņiem būtu jāiekļaujas, bet reāli sabiedrība viņus ir izstūmusi.
I. Balgalve, I. Sūna:
– Ir vēl kāda problēma. Pagājušā gada sākumā tika organizēta darba grupa, kurā darbojās tiesībsargājošo iestāžu, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pārstāvji, lai runātu par īpašu nežēlīgu attieksmi pret bērnu alkohola iespaidā. Tā ir – atstāšana novārtā, nerūpēšanās, badināšana, kuras dēļ bērns sāk zagt – to mēs nosaucām par ilgstošu un īpaši nežēlīgu attieksmi pret bērnu. Mēs gribējām, lai sodu par tādu rīcību iekļauj Administratīvo pārkāpumu kodeksā un šis sods būtu reāla piespiedu rehabilitācija. Bet to neapstiprināja. Mēs pat nekādu atbildi no valsts institūcijām, no Saeimas nesaņēmām!
Bet realitāte ir šausminoša: piemēram, ģimenē ir pieci, seši bērni, kurus no ģimenes izņem, jo vecāki par viņiem nerūpējas. Bērni ir drošībā, bet mammai jau padomā nākamais. Un mēs runājam par tā – nedzimušā – bērna cilvēktiesībām, bet kur paliek no ģimenes izņemto bērnu tiesības? Viņi atrodas ārpusģimenes aprūpē, aizgādnības tiesības vecākiem ir atņemtas, adopcijā viņi nenonāks…
– Un turklāt par to ir jāmaksā…
– Jā. Bērnunamā jāmaksā pāri par Ls 200 par bērnu mēnesī, audžuģimenē – Ls 240 (Ls 160 sedz pašvaldība; Ls 80 – valsts), nemaz nerunājot par līdzekļiem, ko valsts un pašvaldības iegulda vecākos cerībā, ka viņi integrēsies.
Bet, ierosinot šādus likuma grozījumus, mērķis nav kādu ielikt cietumā, drīzāk likt aizdomāties.
– Jūs gribētu, lai viņiem tiktu noteikti piespiedu darbi?
– Probācijas uzraudzība, piespiedu rehabilitācija, piespiedu sadarbošanās ar sociālo departamentu, lai galarezultātā bērns var atgriezties ģimenē. Citādi iznāk tā – mēs sodām bērnus.
Reāli par fizisku vardarbību pret bērnu tēvu ieliek cietumā, tad kāpēc nevar ielikt cietumā abus vecākus par īpaši nežēlīgu attieksmi pret bērnu alkohola lietošanas dēļ?
– Pieļauju, ka šobrīd pilsētā pietrūkst diennakts sociālās grupas, kāda bija bērnudārzā «Taurenītis» – riska situācijā bērnam bija vieta. Vai netiek meklēta iespēja, lai kaut ko tādu atjaunotu?
I. Balgalve, I. Rudzīte:
– Mums pilsētā ir septiņas audžuģimenes. Pie tām vedam bērnu, ja viņš nonācis krīzes situācijā, vecāki ir piedzērušies utt. Tur viņu apģērbj, izgulda, nomierina, viņš ir mājās. Bērnudārzs ir bērnudārzs. Pa dienu ir «Saimīte». Ja bāriņtiesas vai ģimenes atbalsta nodaļas darbinieks redz, ka bērns ir slims, tad ievieto slimnīcā, ar kuru noslēgts līgums. Jāteic gan, ka arvien mazāk bērnu šajās ģimenēs jāievieto – mēnesī divi, trīs, turklāt ne katru mēnesi.
– Bet tiesā ir daudz lietu par aizgādnības tiesību atņemšanu. Tātad to paliek vairāk?
I. Sūna:
– Lietu paliek mazāk, un tiesa izskata, kā mēs sakām, vecās lietas. Turklāt tiesas sēdes pēc laika atkārtojas. Taču visbiežāk tiesa redz, ka ar ģimeni ir strādāts, un atdod bērnus ģimenē.
– Vai neizveidojas tāda kā pretruna – no vienas puses vecāki bērnam gandē dzīvi un jūs gribētu, lai vecākus par to soda, no otras puses – vecāks zina, ka vienalga bērnu neatņems, un tāpēc neko nedara?
– Vecāki nezina, ko tiesa izlems, turklāt jebkurš gājiens uz tiesu nav patīkams.
Lielais siets – piecus un sešus gadus veco bērnu apmācība
– Vai visi bērni ir uzskaitīti? Piemēram, ja no laukiem atnāk kāda ģimene, iemitinās kaut kur bēniņos, kā jūs par šiem bērniem uzzināt?
I. Balgalve:
– Bērnudārzi, skolas, pediatri ziņo.
– Bet ja vecāki nemeklē palīdzību?
– Ir tas nopietnais siets – obligātā pirmsskolas apmācība, līdz ar to šī vecuma bērni visi ir uzskaitīti.
– Vai lauku sociālie darbinieki ziņo, ka kāda viņu ģimene pārcēlusies uz Tukumu?
– Ziņo.
– Bet ja sociālais darbinieks ir slinkāks un nepaziņo? Var taču tā būt?
– Var. Taču iestāžu savstarpējā saistība ir liela – ja bērns deklarēts, piemēram, Zantē un viņam jāiet skolā, tad skola interesēsies, kāpēc viņš nav tajā pieteikts, un sociālais darbinieks ies apsekot. Var gadīties, ka mamma bijusi aizmāršīga, bet, ja ģimene pārcēlusies uz Tukumu, tad pārbaudīs – ir tā vai nav.
– Ja bērns nav deklarēts, vai tai tīkla acij cauri neizkrīt?
– Tādu gadījumu nav. Turklāt iedzīvotāji, visbiežāk kaimiņi, jau pasaka, ja kāds skolas vecuma bērns dzīvo pa māju.
– Kādā situācijā ir bērni, kuru vecāki ir Īrijā?
I. Balgalve, I. Rudzīte:
– Jābūt noformētai pilnvarai, kurā kāds pieaugušais tiek pilnvarots par viņu rūpēties – omīte, tante, kaimiņiene, vecākā māsa vai brālis. Pilnvara jāsaskaņo ar bāriņtiesu. Nereti šie bērni ir skolas kavētāji, bet parasti tad arī konstatējam, ka nav pilnvaras, un kārtojam formalitātes. Kaut gan reāli jau blakus ir vecākā māsa vai omīte, kas rūpējas. Turklāt cilvēki, kas strādā Īrijā, nav sociāli degradējušies, vienkārši palaiduši garām dažas formalitātes, kas viņiem ir jāizdara. Šķiet, mūsu praksē nav tādu gadījumu, kad Īrijas bērni būtu pamesti novārtā.
Vai skola ir palīgs?
– Skolā ir sociālais darbinieks, psihologs, kas bērnam palīdz – vismaz tāds uzskats tiek veidots. Taču tagad dzirdam, ka šo speciālistu nav. Vai skolas jums ir tāds kā atbalsta punkts?
I. Balgalve:
– Jaunums ir tas, ka pilsētas skolas pieprasa sociālo darbinieku vai sociālo pedagogu un pašvaldība šo vēlmi atbalsta. Uz bērnu padomes sanāksmēm nāk skolu pārstāvji, kas daudz dara to bērnu labā, kam ir problēmas – kontaktējas ar sociālo dienestu, uzzina, kur pieejams bezmaksas psihologs ar ģimenes atbalsta nodaļas norīkojumu. Ja nepieciešama palīdzība vecākiem – tā tiek sniegta. Ļoti labi strādā Tukuma un vakara neklātienes vidusskolā. Un apbrīnojami, ka šīs skolas pedagogi tiek galā ar visiem tiem, ar kuriem netiek galā citās pilsētas skolās. Es domāju, ka visās skolās vajadzētu psihologu un sociālo pedagogu. Jāteic, pērn, izstrādājot atkarību profilakses programmu, skolas bija ieinteresētas, lai šie darbinieki būtu.
– Varbūt skolas problēmas neizpauž?
I. Balgalve, I. Rudzīte:
– Esam novērojuši, ka ir tāda nosacīta skolu gradācija. Jo prominentāka skola, jo mazāk tās skolas skolēnu vecāki vēlas, lai uz āru iziet skolas problēmas. Viņiem svarīgs skolas prestižs – tādēļ izglītības iestādē nevar būt ne narkotiku, ne alkohola, ne spēļu zāļu atkarību problēmas, ne kādas citas. Nereti arī skolas administrācija uzskata, ka problēmu nav.
– Bet atkarību problēmas taču ir. Turklāt ikvienā skolā.
I. Sūna:
– Neviens jaunietis jau nesaka, kur Tukumā tirgo narkotikas, bet neoficiālā informācija rāda, ka tās iespējams nopirkt visur un jebkurā laikā. Pamatojums, kāpēc bērni tās lieto, ir vienkāršs – draugi tā dara, tāpat apgalvo – es atkarīgs nepalikšu. Jaunieši domā, ka tas ir tikai fīlingam, forši un nav kaitīgi.
– Tātad jūs ar šiem jauniešiem strādājat, kārtojat profilakses lietas?
– Jā, strādāju ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem un pēc policijas ierosinājuma iekārtoju profilakses lietas – pavisam tādas ir 20. Savukārt mūsu redzeslokā ir vēl 50 līdz 70 jaunieši, kurus zinām un kas nāk uz jauniešu centru. Ir tādi, kam ir tiesas lēmumi un ar kuriem strādā Probācijas dienests. Arī ar šo dienestu sadarbojamies, jo nereti mūsu darbība dublējas, bet labums ir – jaunieti žmiedz no abām pusēm.
– Vai viņi ļaujas?
– Reizēm neļaujas, bet daudzi nāk uz nodarbībām, iesaistās pasākumos. Otra kategorija – Dārza ielas republika. Viņi paši paģēr to, ko piedāvājam, jo labi zina, kas ir labi, bet tikpat labi zina, kas ir slikti, bet pamēģina arī to. Tātad izmanto labo, bet dara to, kas pašiem patīk.
Strādājam arī ar stundu kavētājiem. Redzam, ka mammas ar bērniem netiek galā.
– Bet ko lai mamma dara? Viņa visu ir izdarījusi – strādā, rūpējas, bet bērns vienkārši aiziet, aizcirzdams durvis…
I. Balgalve, I. Sūna:
– Mēģinām biedēt, izsaucam policiju; ja nav citas izejas, raugāmies, vai iespējams ievietot bērnu internātskolā. Redziet, nevar departaments uzņemties 100% atbildību par ģimeni un bērnu, tas jādara arī ģimenei, vecākiem pašiem. Lai arī cik grūti būtu, tas jādara.
Veciem cilvēkiem – visgrūtāk
Pirms tikšanās uzklausījām arī iedzīvotāju jautājumus, uz kuriem lūdzām atbildēt diskusijas dalībnieces.
– Esmu vientuļa pensionāre, dēls un vīrs miruši. Vai sociālais departaments var palīdzēt ar pabalstu zobu protēzes iegādei?
Sociālās palīdzības koordinācijas centra speciāliste Gunta Kalviņa:
– Tukuma rajona padome daļēji kompensē izdevumus zobu protēžu iegādei un labošanai I un II grupas invalīdiem, nestrādājošiem pensionāriem un represētajām personām, kas dzīvo Tukuma rajonā. Šis atbalsts ir 30% no pakalpojuma maksas, bet ne vairāk kā Ls 40. Tātad cilvēkam jāizvēlas zobārsts, kas noslēdzis līgumu ar Sociālās palīdzības koordinācijas centru. Pavisam šim mērķim šogad iedalīti Ls 8 995.
Ja cilvēkam ir smaga finansiālā situācija, tad jāvēršas savas dzīvesvietas sociālajā dienestā, lai palīdz apmaksāt atlikušo protezēšanai nepieciešamo summu.
I. Balgalve:
– Var saņemt pabalstu veselības uzlabošanai. Departaments vērtēs, kādu palīdzību cilvēks jau saņēmis utt.
– Man ir 85 gadi, dzīvoju atsevišķā vienistabas dzīvoklī, meita dzīvo atsevišķi. Kad nomaksāju komunālos maksājumus, no pensijas pāri paliek Ls 60. Tas nav pat iztikas minimums. Ja nebūtu meitas, kas palīdz, būtu nabaga. Vai es savos garajos dzīves gados neesmu nopelnījusi pabalstu komunālajiem maksājumiem – vismaz par ziemas mēnešiem? Mana kaimiņiene – krievu tautības sieviete, kam bērni dzīvo Baltkrievijā un ir labi pārtikuši, – pabalstu no pilsētas saņem regulāri, kaut arī nav tik veca kā es.
I. Balgalve:
– Jums ir tiesības saņemt pabalstu. Jāvēršas sociālajā departamentā, jāraksta iesniegums, jāaizpilda deklarācija. Apkures sezonā varam piešķirt pabalstu Ls 30 līdz Ls 50 apmērā atkarībā no pensionāru skaita dzīvoklī un palīdzētspējīgiem apgādniekiem.
– Vai arī Tukuma pilsētā personām, kas sasniegušas 80 gadu vecumu, pienākas kaut kādi atvieglojumi?
– Tādu atlaižu nav, jo mēs pabalstus nediferencējam pēc vecuma. Pilsētā deklarētais pensionārs var saņemt atlaidi pirts biļetei, transportam – tas pienākas visiem pensionāriem, tāpat veselības uzlabošanai, apkurei. Protams, departaments vērtē, kāds ir pensionāra ienākumu līmenis.
G. Kalviņa:
– Jebkurš Tukuma rajona iedzīvotājs var saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus centrā «Rauda», un pusi par tiem apmaksā Tukuma rajona padome (rehabilitācijas kurss ir 16 dienas; kopējā maksa dienā Ls 11,80, pusi – Ls 5,90 – sedz rajona padome). Ja iedzīvotājs nevar samaksāt otru pusi, viņš var vērsties savā pašvaldībā, kas nereti apmaksā visu atlikušo summu vai pusi no tās. Tiesa, ir rinda – šobrīd vietas ir no septembra līdz decembrim.
– Vai apkures pabalstu var saņemt vientuļi pensionāri, kas dzīvo privātmājās? Atšķirības taču nav nekādas – privāts dzīvoklis vai privāta māja, izdevumi apkurei ir tāpat.
I. Balgalve:
– Patlaban apkures pabalsta privātmājās dzīvojošajiem nav, bet šo jautājumu esam aktualizējuši. Uzskatu, ka vienu kravu malkas apkures sezonā vientuļiem pensionāriem vajadzētu piešķirt. 12. februārī sociālās palīdzības komisijas sēdē par to varētu runāt.
Nākotnes ieceres un lielākie sapņi
– Kādiem mērķiem jūsu darbā līdzekļu nepietiek un kurus mazos sapnīšus jūs gribētu īstenot?
G. Kalviņa, I. Rudzīte:
– Noteikti vajag lielāku algu sociālajiem darbiniekiem. No 1. janvāra valsts noteikusi sociālā darba veicējiem obligātu augstāko izglītību, bet darba samaksa pašvaldībās nav adekvāta. Turklāt valsts nosaka prasību pēc augstākās izglītības, bet algas apmēru nenosaka. Mūsu vēlme, lai valsts noteiktu procentuālo apmēru no izpildvaras algas, vismaz – zemāko līmeni.
I. Balgalve:
– Daudzi sapņi jau šogad piepildījās – pārcēlāmies uz jaunām, pieejamākām telpām. Mans sapnis ir iegādāties un ierīkot pacēlāju, lai visas telpas visos stāvos būtu pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tehniskā projekta izstrādei pašvaldība nauda ir paredzējusi.
Otra lieta – jau minētie grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā par bērnu pamešanu novārtā alkohola ietekmē.
Ilgstošais sapnis ir dienas centrs veciem cilvēkiem, kas gribētu darboties.
I. Konrade:
– Pilsētā vajadzētu zemākas labiekārtotības māju, tādu kā kopmītni ar komendantu personām, kas izgājušas rehabilitāciju un vēlētos atgriezties dzīvē, bet kam būtu vajadzīga zināma uzraudzība.
I. Rudzīte:
– Gribētu tā sauktās pusceļa mājas un grupu dzīvokļus. Protams, jābūt personālam, kas šajās vietās strādā. Bet, tikko šādu pakalpojumu reģistrē, personālam jābūt ar augstāko izglītību. Bet, ja cilvēkam nebūs māju, mēs viņu no atkarības neizvilksim.
Mūsu Damokla zobens ir 2012. gads, kad pašvaldībām tiks nodoti psihoneiroloģiskie pansionāti. Tieši tāpēc valstij jāveido pusceļa mājas, lai cilvēki no pansionātiem varētu reintegrēties, jo pašvaldības vienas to izdarīt nevarēs. Uzskatu, – ja vienu jaunuzceltu milzīgu pansionāta ēku nosauc par pusceļa māju, tā ir Eiropas naudas izšķērdēšana.
N. Aļoškina:
– Tā gan ir valsts problēma, bet noteikti jāpaceļ pensijas, vismaz minimālās algas līmenī. Tas ir pazemojoši, kā mūsu valstī jādzīvo veciem cilvēkiem… Daudzi no viņiem zina, ka pašvaldība sniedz palīdzību, bet viņi kaunas to prasīt. Un kaunas tāpēc, ka visā savā mūžā nav nopelnījuši cilvēka cienīgu dzīvi un spēju samaksāt maksājumus. Uzskatu arī, – ja vecais cilvēks grib iekārtoties «Raudā», citā pansionātā, tad valstij vajadzētu par to maksāt, nevis prasīt naudu no tuviniekiem vai pašvaldībām.
I. Balgalve:
– Ir milzīga pretruna – valsts maksātā pensija cilvēkam ir Ls 100, bet par pansionātu jāmaksā Ls 250. Iznāk, ka valsts neko nesabalansē un vajadzības tiek rēķinātas dažādi…
I. Sūna:
– Mans sapnis ir Jauntukumā atrast telpas un izveidot jauniešu centru. Aicinu, varbūt kāds var palīdzēt ar telpām un mums tās iznomāt?! Domāju, ka ar laiku šāds centrs būtu nepieciešams arī Lauktehnikā. Un, izveidojoties novadiem, gribētu radīt jauniešu ceļojošo centru – busiņā.
