Jaunpilniecei Ilzei Silavai, viņas meitiņām Sindijai un Sabīnei allaž mirdz acis. Spožāk Sindijai. Meitene ir slima. Slima kopš dzimšanas. Viņa neredz, nevar kustēties, tāpēc arī viņas gaisma, kustība un lielais mīļums ir mamma un māsiņa Sabīne…
Ilze kopā ar meitiņām dzīvo «Saulstaros», netālu no miesta centra. Sabīni rītos aizved uz bērnudārzu un modina Sindiju. "Labrīt, mīlulīt!" Ilze teic meitiņai. Samīļo. Atveras mazulītes acis. Lūpu kaktiņi paveras smaidā. Tie mēmi čukst: "Labrīt, mammucīt!" Meitiņa dzird, sajūt smaržas. Mamma smaržo jauki un balsī arī priecīgas notīs. Arī mamma jūt, ka mīļumam viss kārtībā. Abas dzer tēju. Sindija – karotīti pa karotītei. Mamma papūš, vai nav par karstu. Meita atkal smaida, apķeras mammītei ap kaklu, samīļo…
Sindijai ir astoņi gadi. Sindijas tēvs aizgājis, teikdams: "Man slimu bērnu nevajag." Tēvs meitu nekad nav redzējis. Alimentus Ilze izkarojusi… Arī Sabīnes tēvs šobrīd nav kopā ar ģimeni. Bet Ilze cer, ka viss nokārtosies un viņi atkal dzīvos kopā…
Brokastis paēstas. Mamma skatās televizoru. Sindija klausās. Smaida – filmā kāds labs notikums. Smejas, priecājas. Kādam ekrānā bēda, asara, raudiens, – meitas lūpas atkal savelkas. Ilze meitu mierina: "Tas taču tikai filmā notiek, un es esmu te līdzās. Mammai ir labi." Nu viņas ies mežu. Mamma ies, meitu ratiņos vedīs. Pāri nakts lietus peļķēm lēks. Prieki lielum lielie abām tad būs…
