Tukuma dzīvnieku patversmes virtuvē – tur, kur darbinieki suņiem kaulus un putru vāra – plāns pilns. I ne kur kāju likt. Lupatu migās kucēni mammas pupus meklē un ik pa brīžam iesmilkstas. Tausta ar purniņu. Nu nav to pupu! Kāds no patversmes darbiniekiem samīļo suņa bērnus, un tad tie atkal pieglaužas lupatu suņu mammai.
Kāda pajauna suņu meitene piesieta pie plīts sāniem. Ļoti vēlas, lai pienāk pie viņas. Piespiež galvu, nekustīgi stāv. Vilnis Grundulis – patversmes priekšnieks – ceļ no plīts riņķiem dienišķās putras katlu. Lavierē ar kājām, rokām – ka vien kādam neuzkāpj virsū. Kāpēc tā?! Patversme pilna. Nav vairs brīvu vietu ne būros, ne voljeros, i ne brīva ķēdes gala.
Bet aizvakar kāds kungs ar biezu džipu no Jauntukuma atvedis buntīti kucēni: "Es atvedu. Jums viņi jāņem! Es sūdzēšos!" piktojās kungs un, no tiesas – esot sūdzējies arī. Jā, patversmē bez mkas nav jāpieņem ne saimnieku suņi, ne kaķi, ne vēl jo vairāk – "liekie" kucēni vai kaķēni! Gana viņiem atstāto, pamesto dzīvnieku kastīšu. Re, runcim Murim īpašnieks maksā mūža maizi – cita lieta. Bet te cilvēks tika izliekas labais: "Es tak izglābu viņiem – kucēniem, kaķēniem – dzīvību, nepalaidu savā vaļā pasaulē plašajā. Aiznesu, aizvedu savā mašīnītē uz patversmi!" Protams, kgan Grunduļi, gan Zentiņa Rosicka ir labie, dzīvniekmīļi. Izdaudzināti. Audzēs, lolos, nevienam pāri nedarīs. Protams, nenodarīs. Dos mūža maizi arī, ja vajadzēs.
Bet, nu patversmē pilna. Vairs ne kur! Ko nu?! Tad nu iznāk, ka no viena gala dzīvnieki jānošpricē, pēc tam jānorok, jāsadedzina. Kurš to darīs?!.. Teic, ka kaķa, suņa lāsts debesīs nekāpj. Un kā vēl!