Kuļam tālāk

Kā stāsta, Dievs tā nostādījis – nevar visus mīlēt vienādi; it īpaši, ja kādam glupāka seja, cits nesmuki izrunājas un galu galā – esam vien barības ķēdes "nenokausi – neēdīsi – nedzīvosi" daļa. Ļoti vienkārši.

Un tomēr netrūkst ļaužu, kas mēģina pierādīt pretējo – ir tādi, kas nevalkā dabīgos kažokus, protestē pret Kanādas lāču atšaušanu Lielbritānijas karaļsardzes cepurītēm. Ir lērums veģetāriešu un arī daži tādi, kas dara neiespējamo – pārtiek tikai no Saules gaismas. Gribētos domāt – sabiedrība tāpēc labāka kļūst.

Tomēr viss nav tik vienkārši – puķu bērni nopīpējās, veģetārietis Hitlers dzīvi beidza ar pasaules karu un katrā, pat viscēlāko ideju domubiedru kopā perinās atziņa – kas nav ar mums, ir pret mums. Vienkārši. Mēs dzīvojam pretmetu pasaulē, kur labais bez ļaunā nav labais. Problēma apstāklī, ka labsliktums un sliktlabums šodien sakults tādā sviestā, ka – ej nu izšķir – kas ir kas? (Bet to svarīgi noskaidrot, ja gribam bez aklas grābstīšanās labāku dzīvi celt!) Neviens velns nav tik melns, kā to mālē. Arī politiķis…
Par to iedomāju, epizodiski sekojot TV 3 šovam «Plānais maciņš», kur dažām slavenībām nedēļu jāiztiek no naudiņas, ar kādu ikdienā dzīvo apdalītāko profesiju pārstāvji – medmāsas, bibliotekāres, pensionāri un viņiem līdzīgie. Interesanti, taču pirms šova no vairākiem Saeimas deputātiem tikai A. Brigmanis apgalvoja, ka Ls 40 ir samērā liela nauda; pārējie atzina, ka šiem laikiem tā nekas nav… Ar šo "neko" tad nedēļu veģetēs basketbolists Kaspars Kambala, kas, kā dzird, jau esot apsvēris taktiku – pieēsties uz draugu rēķina. Būtu jautri, ja nezinātu, cik daudziem cilvēkiem līdzīga rēķināšana ir izdzīvošanas jautājums. Bet no otras, trešās vai vēl kādas puses padomājot – varbūt labi, ka ir, kā ir. Nabadzība taču šķīstī, neļauj aptaukoties, atbrīvo no neziņas, kā tērēt naudu – nav sliktuma bez labuma.
Kuļamies pa miglu tālāk.