Kāda kundze no Lauktehnikas mikrorajona redakcijā sūdzējās par krūmiem dzelzceļa malā, kas it kā neļauj saredzēt tuvojošos vilcienu.
“Katru dienu eju no pilsētas centra uz Lauktehniku pa taisno – pa taciņu iepretim Šekumkrogam un tad pāri dzelzceļam. Un esmu ievērojusi, ka gar dzelzceļa malu saauguši biezi krūmi. Ne reizi vien bijis tā, – kamēr palūkojas uz vienu pusi, tikmēr no otras puses jau garām patraucas vilciens; krūmu aizsegā to nebiju pamanījusi. Varbūt kāds varētu tos krūmus, kas aug dzelzceļa malā, raugoties no taciņas centra virzienā, nocirst.
Šo pāreju izmanto daudz cilvēku, kas ar kājām nāk no Lauktehnikas mikrorajona, tostarp arī lielāki un mazāki bērni, kas aiz krūmiem var nepamanīt tuvojošos vilcienu.”
Pārliecinājāmies, – stāvot uz taciņas, ir grūti pamanīt vilcienu, kas nāk no stacijas Tukums I; dzelzceļa kreisajā pusē tiešām saaudzis pabiezs krūmājs. Taču, ja nonāk pie pašām sliedēm, tad sliežu ceļš pārredzams daudz lielākā posmā. Tomēr īsti droša situācija nav, īpaši jau tāpēc, ka ne vienmēr vilciena troksnis dzirdams pa gabalu.
Par šo problēmu informējām Tukuma domi. Ainavu arhitekte Maija Fogele pastāstīja, ka tiks noskaidrots, kuram piederošajā teritorijā krūmi aug – dzelzceļa vai pašvaldības. Līdzšinējā pieredze liecinot, – ja dzelzceļu par šādām problēmām informējot, darbiņš arī tiekot laikus izdarīts.
Cer uz Eiropas līdzfinansējumu
Vaicāta, vai nav zināms, ciktāl pavirzījies sen iecerētais pārejas projekts, M. Fogele skaidroja, ka pašvaldība centīsies piesaistīt Eiropas Savienības līdzfinansējumu pārejas ierīkošanai. Tas varētu būt viens no objektiem, kas tiktu ierīkots vienlaikus ar veloceliņu, kas savienotu centru un Lauktehniku. Lai šim mērķim iegūtu Eiropas naudu, dome oktobra sākumā iesniegs projekta pieteikumu.
Ok, ja ar redzi ir problēmas, tad kas kundzei ir ar dzirdi?
Mums te visādi liekēži žēlojas, ka redz mežus izcērt tik traki utt., bet pēc statistikas esam 4 mežainākā zeme Eiropā. Brauc ar vilcienu un pat urbanizētajā Rīgā gar dzelzceļu pilns ar visādiem krūmiem. Neiet runa par kokiem, bet gan visādiem krūmiem, kas izskatās kā nolaistā sētā, kurā jau gadiem nedzīvo cilvēki. Paņemiet un paskatieties pirmskara fotogrāfijas, tur lauku skati parasti saistās ar nepārredzamiem laukiem līdz horizontam. Tur jau arī radās tie entie hektāri, ko izdalīt tautai un tad vēl mežus plēsa ne pa jokam, jo valsts saimniecību celšanai un atjaunošanai tos deva par ļoti lētu naudu.
Varbūt mēs tiešām gatavojamies partizāņu karam, kad varēsim visā pilnībā izmantot pat mežu, kas drīzumā izaugs pašā Tukumā.
Neesmu bijis Lauktehnikā, bet ļoti labi katru dienu redzu, ka tur, kur bija kādreiz lielais Tukuma ezers(~no Upīšskolas līdz Pienotavai) aug jauns mežs, uz visām malām. Varbūt kādam patīk dzīvot džungļos, bet man šķiet, ka tas vairāk izskatās pēc nesaimnieciskas rokas. Daudz tīkamākas ainas man ir tās, kas redzamas citviet mūsu Zemgalē, kad lauki plešas zilajās tālēs, kad ir sakopts, nevis krūmiem pieaudzis džungļu jūklis….