2. decembrī ar piedāvājumu māmiņām savas pirmā gada "algas" par bērniņa audzināšanu "pavilkt" garumā; ar aicinājumu ikvienam izmantot grūtos laikus, lai noskaidrotu, kas ir pats svarīgākais, un atcerētos, cik grūti bija Kristus dzimšanas laikā; ar brīdinājumu, ka legālā nauda Latvijā pārvērtīsies par nelegālo; ar solījumu, ka pēc pāris gadiem uz Tukumu no Rīgas varēs atbraukt pa četrjoslu šoseju; ar ierosinājumu nezaudēt optimismu – tā pie tukumniekiem ieradās ģimenes un bērnu lietu ministrs Ainars Baštiks un satiksmes ministra padomnieks Georgs Lancmanis.
Protams, abu vīru runās netrūka arī drūmu prognožu nots; un klausītājam aiz saņemtās optimisma devas jautās skarbā realitāte – viss pašu rokās. Valsts un valdības vīri skatās globāli un statistikas vidējos datos – tad jau dzīve nemaz tik skarba nav -, diemžēl daudziem no mums jāskatās tikai minimālās algas ciparā un bezdarbnieka pabalsta atteikumā.
No grūtībām nevienam sliktāk nav palicis
A. Baštiks:
– Labie, treknie gadi ir ļoti ātri pagājuši, un realitāte pamazām kļūst cita. Kā eksperti saka, – tik liela, globāla lejupslīde finanšu sistēmā, ekonomikā, saimniecībā šajā gadsimtā un arī iepriekšējā nav bijusi.
Ir pieņemts nākamā gada budžets – pirmo reizi ar 200 miljonu latu samazinājumu, ietaupījumu; bet jau pavisam drīz, nākamā gada pašā sākumā, šis pieņemtais budžets tiks samazināts – sākotnēji lēsa, ka par kādiem 320 miljoniem, bet pašreiz izskatās, ka tas būs pie 500 miljoniem latu. Ja mēs neko nedarītu, faktiski nākamā gada aprīlī valsts kasē būtu nulle, algas skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, policistiem – visiem valsts struktūrās strādājošajiem – nevarētu samaksāt. Tā ka situācija ir ļoti nopietna.
Paralēli ir vēl daži pasākumi, kā iegūt nodokļus. Proti, palielināt akcīzi degvielai un dīzeļdegvielai, kas patlaban ir stipri nokritusies; tāpat palielināt PVN likmes, kas tagad ir 5% un 9% – tas dotu papildus budžetā kādus 100 miljonus latu.
Un tad ir lūgums Eiropas Komisijai un Starptautiskajam Valūtas fondam nākt palīgā, lai mēs varētu atsperties.
Visās nozarēs tiks samazināti gan administratīvie izdevumi (remontiem, iepirkumiem), gan darbinieku skaits, gan algas (nemaz nerunājot par kādām piemaksām vai prēmijām).
Ir jāmācās dzīvot taupīgi un pieticīgi. Ir viegli un ātri pierast pie ērtībām (siltā ūdens, labierīcībām, automašīnas), bet daudz grūtāk pierast, ja pēc ūdens jāiet uz aku. No otras puses, grūtības un pārbaudījumi liek pārvērtēt vērtības, pārvērtēt to, kas ir nozīmīgs un svarīgs. Šis grūtais laiks parādīs, kas ir cilvēki kā personības – cik ir radoši, cik spēj strādāt. Nav vairs situācijas, kad ikviens, kurš varēja paņemt lāpstu rokās, prasīja 700 latu algu. Vienīgais, ko var strādnieks piedāvāt, – strādāt vairāk, intensīvāk, kvalitatīvāk.
Arī Marija nekritizēja Romu
A. Baštiks:
– Šī grūtā situācija gan ļauj izvērtēt pašam savu rīcību un darbu, gan arī liks cilvēkiem, valstij saliedēties. Neapšaubāmi, kad naudas ir mazāk, ir jārēķinās vienam ar otru, ar tēriņiem – jājautā, vai mēs vienu vai otru lietu varam atļauties. Daudzi jautājumi būs jārisina kopīgi, būs vajadzīga saliedētība, vienotība. Un ir savstarpēji jāpalīdz – piemēram, piederīgajam, kurš zaudējis darbu.
Jūs jau zināt, ka bezdarbnieka pabalsts tagad ir diferencēts atkarībā no darba stāža: līdz 10 gadiem stāža tas [tiek maksāts] četrus mēnešus, 10 līdz 20 gadi – sešus mēnešus, vairāk nekā 20 gadi – deviņus mēnešus. Pirmajā mēnesī tie ir 75% no algas (tiem, kas vismazāk strādājuši) un gandrīz 100% (tiem, kas ilgāk strādājuši), tad pabalsts mazinās. Mums ir jāapzinās, ka situācija nebūs tik viegla.
No otras puses, viegli ir sacīt, cik viss ir slikti, grūti, cik visi ir vainīgi. Bet ne vienmēr tas kaut ko atrisina. Mēs esam Adventa laikā – tas liek domāt par to situāciju, kas bija pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus dzima. Tad bija vēl trakāk nekā šodien! Marijai ar Jāzepu kājām bija jāiet 30 km uz tuvāko pilsētu, kur notika tautas skaitīšana; visas naktsmītnes bija pārpildītas, viņiem ierādīja kūti pie lopiem – bērniņš nāk pasaulē tik nožēlojamā situācijā kā nekad! Bet mēs, lasot šo stāstu, neredzam, ka viņi lādētu visu pasauli, Romas varu, kas izdomājusi kaut kādu tur tautas skaitīšanu un tādēļ cilvēkiem jāmokās. Un tad ir skaidrs, – kad cilvēks uz lietām spēj paskatīties pozitīvi, tad notiek brīnumainas lietas! Pēkšņi atnāk gani ciemos, eņģeļi dzied, pēc milzīgi gara ceļa ierodas gudrie no tālām zemēm un nes dāvanas.
Ja mēs spējam nevis iekrist fatālismā un bezcerībā, bet saglabāt vēsu prātu un reizē būt atvērtiem pret to, kas dzīvē notiek, – vienmēr nāk kāds risinājums. Un īstenībā – no grūtībām nevienam sliktāk vēl nav palicis. Grūtāk ir tad, ja pierasts dzīvot viegli, izvairīties no atbildības, grūta uzdevuma; bet, kad esam grūtības pārvarējuši, ir gandarījums.
Par burbuļu pārdevējiem
Georgs Lancmanis:
– Es par krīzi izstāstīšu vienkārši – ne tā, kā stāsta Godmanis.
Lielākā problēma ir tā, ka pasaule pēdējos 50 gados dzīvo tā saucamajā burbuļu ekonomikā – visa ekonomika ir viens liels burbulis, kam ātrāk vai vēlāk jāplīst. Visa pasaule balstās uz biržām – arī es līdz galam nesaprotu, kā tās strādā. Bet pamats ir tāds – tiek tirgoti papīri jeb burbuļi, kuriem tiek mākslīgi noteikta cena. Piemēram, internets – pēdējos piecos līdz septiņos gados interneta firmu peļņa vērtspapīru biržā ir sasniegusi pat 1 000% pieaugumu! Tas nekad nav iespējams firmām, kas kaut ko ražo vai pārdod. Bet interneta firmas («Google», piemēram), kam ir, kā saka krievi, krēsls, galds un telefons pie brāļa, pārdod mākslīgi radītus burbuļus. Vērtspapīri tiek "dzīti augšā", un kaut kad šis burbulis pārplīst.
Pēdējos 10 gados pasaulē tika uzkrātas milzīgas summas, galvenokārt pateicoties izejvielām, to cenām un patēriņam. Savulaik degviela maksāja 9 dolārus par barelu; tagad bija pat pāri 140 dolāri. Uzkrātā nauda kaut kur ir jāiegulda. Tikko naudu tur zeķē, tā pati sevi "noēd". Vislabāk naudu ieguldīt nekustamā īpašumā – un vislabāk to darīt Amerikā, kur ir milzīgs patēriņa tirgus. Tātad – pasaulē nopelnītā nauda "nesās" uz Ameriku un guldījās nekustamajā īpašumā, tika celti jauni ciemati. Tika spiests uz bankām, lai tās dod kredītus uzcelto īpašumu pirkšanai. Bankas deva arvien vairāk kredītu. Sāka pietrūkt naudas. Ko bankas darīja? Bankas izlaida vērtspapīrus, ko apdrošināja apdrošinātāji, un sūtīja pa visu pasauli. Un visa pasaule metās skrējienā pēc amerikāņu peļņas. Bankas Īslandē, Vācijā, Norvēģijā (turienes pašvaldības savus pensiju fondus ieguldīja Amerikā) – visi metās pakaļ tai naudai. Un nonāca līdz mūsu «Parex». Visi ir sagrābušies vērtspapīrus, kas it kā ir nodrošināti, bet patiesībā ir – nekas. Un kaut kādā brīdī ieņēmumi nespēj segt izdevumus. Tiklīdz šī lavīna sāk kustēties…
Bet kas atšķir Amerikas nekustamo īpašumu tirgu no Latvijas? Amerikā darbojas tā saucamais bankrota likums. Ja es jūtu, ka vairs nevaru norēķināties, es aizeju pie miertiesneša un saku, ka nevaru nomaksāt kredītu par savu māju. Tiek pieņemts lēmums, ka es atsakos no savas mājas par labu tiem, kas deva kredītu, bet viss pārējais, kas man ir, netiek aiztikts. Latvijā banku noteikumi ir daudz nežēlīgāki: ja atdosi māju atpakaļ bankai, kas pārdos īpašumu, tev tik un tā būs jāsedz starpība (ja kredīts ir 100 000, māja pārdota par 50 000, tātad atlikušie 50 000 jāmaksā)! Tiklīdz amerikāņi savas kartona būdas sāka masveidā dot atpakaļ, tā bankas "aizrijās"! Un tanī brīdī iestājās krīze. Tiklīdz šī lavīna sākās Amerikā, tā gāzās pāri arī citiem – Spānijai, Anglijai, Īslandei. Un nonāca arī līdz mums.
Kad nolūzt spārni
G. Lancmanis:
– Kādēļ jūtam krīzi tik sāpīgi? Ļoti vienkārši! Ja lielās valstis no 60. gadiem uzkrājušas ļoti daudz "tauku", "muskuļu", tad mēs uzkrājām ļoti nedaudz. Kad gāja labi, mēs uzkrājām pārāk maz. Un nu esam dilemmas priekšā. No vienas puses, mums ir rinda banku, kas ir Latvijas privātās bankas; ja palaižam tās cīnīties pēc sava prāta, tad tās var sākt pildīt punktu banku līgumos – ka banka jebkurā brīdī var pieprasīt atdot visu naudu atpakaļ. Un tad sistēma sabrūk.
Kas notika ar «Parex», vairāk vai mazāk notika pareizi. Bankas ir jāglābj! Ja nāks nākamā, būs jāglābj nākamā. Tas, ko runājam ar Starptautisko Valūtas fondu, ir visu banku glābšanai. Jautājums – vai «Parex» varēja pats glābties? Es domāju, ka nevarēja. Kur bija «Parex» objektīvā kļūda? Viņi strādāja uz diviem spārniem – viņiem bija Rietumu vērtspapīri un Austrumu vērtspapīri – un pa vidu vēl Latvijas obligācijas, valdības vērtspapīri. Bet viņi neņēma vērā, ka brīdī, kad "lidoja" vieni, "aizlidoja" arī otri. Abi spārni ir saslēgti kopā! Ja nolūzt abi, sāk klāties grūti. Arī Abramovičam neiet viegli ar visu viņa «Chelsea» klubu!
Jo vairāk patērēs ķīnieši, jo mēs labāk dzīvosim!
G. Lancmanis:
– Mūsu ekonomisti kā primāro skatās divas lietas: inflāciju un iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Modernās ekonomiskās teorijas to uzskata par seku instrumentiem. Cēloņi ir divi: patēriņa indekss un optimisma indekss. Problēma sākas brīdī, kad cilvēks sāk justies sliktāk un domā, ka būs vēl sliktāk. Cilvēki pārstāj tērēt naudu, nedodas ceļojumos. Ja valstī apstājas patēriņš un apstājas optimisms, valsts ir ekonomiskās katastrofas priekšā.
Ko šobrīd dara lielākā daļa valstu? Tās maksimāli stimulē patēriņu! Amerikāņi, piemēram, pārrēķina nodokļus un atdod naudu iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Iegūtos līdzekļus kaut kur iegulda, kaut ko nopērk. Un rodas optimisms! Bet latvieši paši par sevi ir pesimisti – mums bija slikti pat tad, kad mums bija labi! Prasi, kuram gribi, – visiem ir slikti! Varbūt viņam nemaz tik slikti neiet, bet viņš saka, ka jau "slīkst"… Un neviens, tajā skaitā mūsu premjerministrs, – neviens nesaka tos instrumentus, kā stimulēt ekonomikas atveseļošanos! Mums tikai "nogriež" budžetu. Tādējādi automātiski tiek "nogrieztas" visas nozares – arī tās, kas ģenerē ieņēmumus. Mūsu patēriņš ir nokrities par 14%! Un tas notiek pirms Ziemassvētkiem!
Elementārs piemērs – premjers pateica, ka nebūs nekādu Jaungada baļļu, nekādu atklātnīšu. Tas nozīmē, ka tūkstošiem cilvēku zaudē ieņēmumus! Sākot no tā, ka Rešetins nenāks dziedāt, kāds cits neuzspēlēs mūziku, kāds nevārīs kafiju, nepārdos kūkas un konjaku. Valdībai jārīkojas tieši otrādi – jāstimulē ekonomika!
Esmu kategoriski pret to, ka "nogriež" ceļu būvi. Kad ekonomikai iet slikti, ceļu būve visā pasaulē visos laikos parasti stimulē ekonomisko attīstību. Tā bija Rūzvelta, tas ir, lielās depresijas laikā, to darīja arī Hitlers un arī Kārlis Ulmanis – jo ceļos tiek ieguldīts darbs. Ir ļoti vienkārša dilemma – vai nu dod darbu, vai maksā pabalstus.
Par bezdarbu. Patlaban mums ir 5% bezdarbs – tas nav nekāds bezdarbs. Nākamā gada aprīlī būs 9 līdz 11%, atsevišķās nozarēs – līdz 15%, atsevišķos lauku apvidos, kur ir monoražotnes (kokapstrāde, zivju pārstrāde) – 20 līdz 25%. Tas nav nekāds brīnums – Somijā, kad 1991. gadā sabruka Krievijas tirgus, atsevišķās pilsētās bija pat 60%. Protams, viņi ātri atguvās, jo bija ļoti laba programma…
Kāda ir mūsu izeja no krīzes? Lokālajā vidē – Latvijas ekonomiku notur lielais pelēkais sektors. Mums visiem maciņā ir kaut kas "pelēks". Arī valstī tas ir pietiekami liels – lai gan visus gadus gremdēts, tomēr ļoti dzīvotspējīgs. Un šobrīd tas notur ekonomiku. Kad sākas krīze, legālā nauda pāriet lēnām uz nelegālo. Dievs dod, ka pelēkais nebūs tik liels, ka izsauks milzīgas problēmas (piemēram, cilvēki nodokļus vispār vairs nemaksās un parādīsies rekets).
Cik ilga būs krīze? Prognozes ir nepateicīga lieta. Ja viss būs OK, mēs no krīzes izkļūsim 2010. gada pirmajā ceturksnī. Ja nebūs OK, tad 2011. gada sākumā. Un krīze noteikti beigsies, noteikti viss atkal ies uz augšu!
No kā tas atkarīgs? Visa pasaule balstās uz patērētāju. Amerikāņi ģeogrāfiju mācās pēc tā, ko patērē: no Panamas nāk banāni, no Šveices – pulksteņi, no Francijas – vīni, no Brazīlijas – karnevāls (futbolu viņi nepazīst). Visvairāk viņi patērē Ķīnas preces. Ķīnieši šajā gadā ir aizveduši uz Ameriku par četriem miljoniem konteineru mazāk nekā iepriekšējā gadā. Šobrīd Amerikas ostās ir uzkrātas neizņemtas un neapmaksātas preces par 115 miljardiem dolāru (Latvijas budžets ir 6 miljardi…). Bet Ķīna tik eksportē!
Ja Ķīna kļūs ne tikai par eksporta, bet arī par patērētāju valsti, tad pasaule tiks glābta. Ķīna ir milzīga valsts ar 1.3 miljardiem iedzīvotāju; tagad viņiem uz 500 ģimenēm ir viena automašīna; ja būs viena automašīna uz 300 ģimenēm – cik automašīnu iegādāsies ķīnieši? Tas ir milzīgs patēriņš!
"Ivar, nebiedē cilvēkus!"
G. Lancmanis:
– Mums, protams, arī jārīkojas. Un jārīkojas gudri un tālredzīgi. Jāmeklē iespējas piesaistīt investīcijas, valstī jāiegulda. Un – jāstimulē optimisms!
Es arī Godmanim reiz teicu: "Ivar, tu ar to rūpju pilno vaigu nebiedē cilvēkus! Viņi kad tevi ierauga, uzreiz sākas nervu tiks! Tu viņiem paziņo kaut ko normālu arī! Pasaki, ka mēs izķepurosimies!"
Mums tagad nav smagāk kā 90. gados, vienkārši mēs jau bijām padzīvojuši baigi labi. Trekno gadu bija par maz, un mēs tajos neko neuzkrājām, bet iztērējām. Ja krīze turpināsies gadu vai pusotru, mēs noteikti izturēsim.
Četras joslas līdz Tukumam
G. Lancmanis:
– Satiksmes ministrijā ir liela ceļu programma. Esam paredzējuši guldīt naudu ceļos. Nākamajā gadā plānots projektēt četru joslu ceļu uz Tukumu. Tas jau ir pieņemts! Mēs iesim pāri līķiem, lai to izdarītu! Viss būs kārtībā, ja kārtējo reizi nesaķersimies ar "zaļajiem". Jau sen būtu sakārtojuši izeju no Jūrmalas apvedceļa, bet "zaļie" aizrāda, ka viņiem tur kaut kādas puķes aug un kaut kādi gliemeži rāpo! Viņu dēļ mums ļoti grūti realizēt arī Rīgas apvedceļu. Otra problēma – zemes atpirkšana. Cerams, ka drīz tiks pieņemts likums, kas atvieglos šo procedūru. Ceļu programma līdz 2013. gadam vispār ir paredzēta par vairāk nekā miljarda eiro apmērā.
Noteikti attīstīsim lidostu. Investēsim vismaz nākamā gada rudenī – valsts neieguldīs ne santīma, būs tikai privātie investori, pilnīgs pašrisks. Ja Šlesers savulaik būtu klausījis Eiropu un visus pārējos, tad mums joprojām būtu tāda pati lidosta kā Tallinā un Viļņā. Bet mēs esam uztaisījuši lielāko lidostu Baltijā! «airBaltic» ir vienīgā kompānija Eiropā, kas nepārtraukti kāpina pasažieru skaitu; viņiem arī būs nelieli mīnusi, bet galvenokārt tādēļ, ka pagājušajā gadā iepirktas lidmašīnas. Mēs, protams, saprotam, ka nevar Latvijas iedzīvotājs katru mēnesi kaut kur lidot, tādēļ mūsu cerība ir tranzīts. Kādēļ bija saķeršanās ar «SAS»? Ļoti vienkārši. «SAS» pieder 47% «airBaltic» akciju, mums – 52%, «Transaero» – 1%. «SAS» bija ieinteresēts turēt «airBaltic» tikai viena iemesla pēc – mēs šeit savācam pasažierus un vedam uz Stokholmu vai Kopenhāgenu, no kurienes «SAS» tos vedīs tālāk pa visu pasauli. Šlesers iebilda, ka tā nenotiks – mēs paši savus pasažierus vedīsim pa visu pasauli. Un sākās cīņas. Bet mēs tik un tā attīstīsim lidostu, tranzīta lidojumus (mums katru mēnesi 20 000 pasažieru!), ap lidostu būvēsim lielu pilsētu ar viesnīcām, izstāžu, konferenču centru. Jau nākamgad, ceru, sāksim būvēt dzelzceļu no Jūrmalas uz lidostu.
Domāju, ka tūlīt – pēc krīzes vai jau krīzes laikā – pārbūvēsim visu Centrālo dzelzceļa staciju. Pārklāsim teritoriju ar jumtu, izveidosim milzīgu stacijas kompleksu. Galu galā – stacija ir Rīgas vizītkarte.
Un ļoti nopietni sākam izstrādāt tā saucamo Ziemeļu šķērsojumu. Jau sākam runāt par Satiksmes ministrijas un Rīgas domes kopuzņēmumu, kas būvētu šo Ziemeļu šķērsojumu, meklētu investoru – lai līdz padsmitajiem gadiem tas jau ir. Ideja – lai no Berģiem līdz Jūrmalas šosejai var nonākt 15 minūtēs.
Un vēl ko varu pateikt – «Pasts» nenogrims! Lai cik tas nebūtu dīvaini. Šlesers pārāk uzticējās iepriekšējam «Pasta» vadītājam Škodovam; nomainīja viņu ar Ivaru Kraukli – un «Pasts» gada laikā izgāja no mīnusiem, gada beigās būs varbūt pat nelieli plusi.
Ko un kādēļ dara Tautas partija?
G. Lancmanis:
– Par politisko situāciju valstī – neviens neraujas uz valdības vadītāja amatu. Brigmanim piedāvāja, bet viņš atteicās. Tautas partija, kas visu laiku vadījusi valsti, ļoti labi saprot, – jo ilgāk Godmanis vilks, jo vairāk parādīsies kaut kādi saules stariņi, jo mazāk viņiem ir iespēju atgriezties pie varas. Tādēļ Tautas partija dara visu, lai ik pa brīdim pašķobītu [valdību].
Piemēram, Segliņš, paziņojot, ka mums budžeta deficīts būs 10% un mums no Starptautiskā Valūtas fonda vajag piecus miljardus… Nu, viņam drusku par saviem vārdiem vajadzētu atbildēt. Šie pieci miljardi, ir maksimums, kas mums vajadzīgs, ja viss brūk kopā. Reāli mums vajadzīgi kādi divi miljardi, nu, varbūt trīs.
Spriedze, protams, politikā pastāv. Un tādēļ ir svarīgas pašvaldību vēlēšanas, kas parādīs, kuri ies uz augšu un kuri – uz leju."
– Ko darīsiet ar tiem diviem miljardiem?
A. Baštiks:
– Ja mēs neko nedarām, tad nākamajā gadā mīnuss ir apmēram 1.5 miljardi latu un nevaram samaksāt algu valsts sektorā – skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, policistiem, ierēdņiem. Un, protams, apstājas visi projekti, kas ir saistīti ar Eiropas Savienību, fondiem. Lai valsts neapstātos, vajadzīgs aizņemties naudu – valsts funkciju nodrošināšanai. Ir bezatbildīgi – apzināti vai neapzināti – runāt, ka šo naudu sadalīs. Turklāt šo naudu aizdos tikai tad, ja valsts varēs skaidri pierādīt programmu, kā tiks galā ar krīzi un iedalītajiem līdzekļiem. Mēs šo programmu izstrādājam. Ja Valūtas fonds to akceptēs, varēsim tikt pie naudas.
G. Lancmanis:
– Liela daļa naudas ir paredzēta situācijai "kas notiks, ja notiks". Noteikta summa ir domāta sindicēto kredītu segšanai. Piemēram, «Parex» bankai ir jāatdod 850 miljoni. Valdība jau iesākusi sarunas ar sindikatoriem; ja izdosies vienoties un pa gadu nauda uzkrāsies, ja «Parex» banku kāds nopirks, tad varēs atdot. Tad naudu nevajadzēs. [Aizņēmums no Starptautiskā Valūtas fonda] nenozīmē, ka vienā dienā mums pārskaitīs trīs vai piecus miljardus eiro un tie gulēs [kontā]; tad atnāks Baštika kungs un prasīs kādam kultūras namam, ko uzcelt. Tā nebūs! Nauda nebūs pie mums fiziski; mēs vienkārši zināsim, ka vajadzības gadījumā mums tā ir pieejama.
Svarīgākais, kas jāsaprot, – valsts vēl elpo! Nav jau lieli uzkrājumi, bet ir. Bet mēs savlaicīgi runājam par iespējām aizņemties, lai valsts nebankrotē.
Ierēdniecība – tipiski latviska lieta
– Vai ekonomiskā krīze ietekmēs nākamā gada finansējumu augstskolu budžeta grupām?
A. Baštiks:
– Pa lielam nē, bet izmaiņas varētu būt budžeta programmās, jo ļoti stingri tagad runā par to, lai valsts finansējums tiktu izlietots tām profesijām, kurām pēc tam ir darba vietas. Patlaban pārprodukcijas pirmajā vietā ir ekonomisti, tad ir juristi un psihologi. Bet esmu dzirdējis, ka trūkst 200 ārstu. Domāju, arī skolotāju izglītošanā būs diezgan liela reforma, jo mums ir visdārgākā izglītības sistēma – uz 6.5 bērniem ir viens skolotājs, Eiropā tas ir uz 13 bērniem.
– Bet cik no šīs dārdzības ir tādēļ, ka ir tik daudz ierēdņu? Viņi tik nāk un pārbauda, kā mēs strādājam, vai visi papīri pareizi sarakstīti.
G. Lancmanis:
– Diemžēl ierēdniecība ir tipiski latviska lieta. Latvieši gan ierēdņus kritizē un lamā, bet jūsu pašu radinieki, paziņas un draugi vien tur strādā!
Par izglītību – droši vien nebūšu populārs. Daudz vieglāk ir izmācīt sociālo antropologu, psihologu vai politologu Stradiņa universitātē, nevis ārstu, jo vajag citu iekārtu, citu pieeju. 90. gadu sākumā mēs sākām stāstīt paši sev, cik mums ir laba izglītības sistēma, ka mēs varam apmācīt cilvēkus paši – un gadiem neskatījāmies uz to, ko dara pasaule. Tā pati Japāna, Koreja, Eiropas valstis! Koreja katru gadu, sākot no 20. gadsimta 50. gadiem, 35 000 līdz 150 000 cilvēku sūtīja mācīties! Nedaudzi, protams, neatgriezās, bet daudzi atgriezās. Bet mēs turpinājām producēt uz vietas. Un rezultātā – saražojām juristus, no kuriem jēgas lielākoties nekādas. Un lielās ražošanas firmas inženierus ved no ārzemēm – pilna Rīga ir ar somiem, vāciešiem, poļiem.
A. Baštiks:
– Jā, tiem gan mēs varam maksāt…
Anatolijs Berezovskis:
– Gribu oponēt, jo esmu jurists, juridisko zinātņu maģistrs. Kā neatkarīgs eksperts vairākās Latvijas augstskolās lasu lekciju kursu – par cilvēktiesībām, rasismu un ksenofobiju. Kursu, ko citi nelasa.
Četru gadu laikā – četras labas lietas
A. Baštiks:
– Šī gada maijā Bērnu un ģimenes lietu ministrijai palika četri gadi.
Viens no mūsu mērķiem – no bērnunamiem pāriet uz aprūpi ģimenē. Veidot alternatīvo aprūpi, vietējo adopciju. Ir zināmi panākumi: bērnu skaits bērnunamos ir samazinājies par vairāk nekā 30%. Katru gadu kādu bērnunamu mēs pārveidojam par ģimenes centru vai kādu plašāku pakalpojumu centru, palīdzam izveidot jauniešu centrus. Kad sākām, bija kādas 10 audžuģimenes, tagad ir 400.
Otra lieta – demogrāfija. 90. gadu vidū dzima divas reizes mazāk bērnu nekā 89., 90. un 91. gadā, proti, no 40 000 līdz 18 000 bērniņiem gadā. Aksioma ir ļoti skaidra – jo vairāk strādājošo, jo vairāk nodokļu, jo valsts bagātāka; jo mazāk cilvēku, jo nedrošāka nākotne. Ieguldīt bērnos vai jaundzimušos – tas nav tik vienkārši, jo tā ir ilga politika. Neviens taču nav gatavs kaut ko darīt, ja augļi būs redzami tikai pēc daudziem gadiem. Tā radās ideja par māmiņu "algām" – pēc bērniņa piedzimšanas gadu garantēt vecākiem tādu pašu ienākumu līmeni, kāds bijis pirms tam. 2005. gadā mēs sākām; pēdējos trijos gados dzimstība ir pieaugusi par 5 līdz 7% – pēdējā gadā dzimuši 23 000 bērnu. Valstij tas gadā izmaksā 62 miljonus latu. Tiek runāts, ka [māmiņu "algas"] vajadzētu apgriezt, bet mēs gribam tās aizstāvēt.
Vēl viena lieta – izveidota Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Ir uzticības telefons – instruments, lai tiktu klāt bērnu, pusaudžu, jauniešu problēmām. Gribam iekļauties Eiropas kopīgajā uzticības tālruņu tīklā ar numuru 116611 – jebkurā valstī bērns varēs zvanīt uz šo numuru un saņemt palīdzību. Zvana ne vienmēr tikai krīzes situācijās; nereti zvana, lai gluži vienkārši parunātos. Vecāki savus bērnus, protams, mīl, bet necenšas viņiem veltīt uzmanību un laiku, neaprunājas, atsvešinās.
Nākamā problēma – alimenti jeb uzturlīdzekļi. Ir pieņemts likums, izveidots fonds – apmēram 16 000 bērnu katru mēnesi no valsts saņem garantētos minimālos līdzekļus. Līdz septiņu gadu vecumam tie ir 25% no minimālās algas, pēc septiņu gadu vecumam – 30%; nākamgad tie būs 54 lati mēnesī par bērnu. Ir koncepcija, ka vēl pēc gada šos uzturlīdzekļus varētu saņemt bērni, kam ir jau 19 gadi, bet kas vēl turpina mācīties vidusskolā vai profesionāli tehniskajā skolā. Jāpiebilst, ka mēs neliekam parādniekus (Tas ir, alimentu nemaksātājus. – Aut.) mierā, fonds vairāk nekā 70% naudas dabū atpakaļ. Ir tādi parādi, kas iekrāti pāri par 1 000 latu; tiklīdz tiesu izpildītājs sāk aprakstīt mantu vai bloķēt kādus darījumus, tā nauda atrodas un summa tiek samaksāta pat vienā reizē.
Pēdējais, ko esam panākuši, – pēc 10 gadu runām beidzot ir pieņemts Jaunatnes likums.
Jaunākais – nākamgad mūsu ministrijas pārziņā būs arī daži integrācijas jautājumi.
Vienam bērnam 300, otram – 32 lati
– Ierados uz šo tikšanos tikai tāpēc, lai paskatītos jums acīs un pajautātu, kādēļ valdība nemīl aizbildņus. 10 gadu laikā ne santīms nav pielikts aizbildnim par darbu un bērnam iztikai! 32 lati bērnam! Labi, es esmu invalīde, man ir 67 latu pensija, man ir lops, mēs esam paēduši. Bet – bērni grib grāmatu, riteni! Cik tas viss maksā, jūs zināt.
A. Baštiks:
– Ja bērns nevar dzīvot savā ģimenē, viņam, protams, ir iespēja dzīvot bērnunamā. Tur viens bērns valstij un pašvaldībai izmaksā 300 līdz 400 latu mēnesī. Vēl viena iespēja – adopcija; ģimenei izmaksā vienreizējo dzīves uzsākšanas pabalstu (1000 latu par katru bērnu) un tad visus pārējos pabalstus, ko valsts maksā ģimenei ar bērniem. Nākamā iespēja – audžuģimene, kur bērns tiek ievietots kā "ātrajā palīdzībā", kamēr bioloģiskajā ģimenē atrisina kādas problēmas vai bērnu adoptē; audžuģimene saņem 80 latus no valsts, bet pašvaldība maksā ne mazāk kā 27 latus (parasti maksā to pašu, ko valsts, vai pat vairāk).
Trešā forma – aizbildņi. Viņi saņem 38 latus mēnesī, 32 latus maksā bērniem. Problēma ir tā, ka šī nauda ir Labklājības ministrijā. Ja to atdotu man, es varētu kontrolēt tās tērēšanu. Aizbildņu katru gadu paliek mazāk; nauda, kas paliek pāri, tiek tērēta kaut kur citur. Bet neviens negrib naudu atdot! Problēmas – jā, tās var atdot. Otra lieta – līdz otrajam lasījumam Saeimā aizgāja pabalsta paaugstinājums – līdz 45 latiem bērnam aizbildnībā (no budžeta bija vajadzīgi apmēram 400 miljoni latu). Bet pēdējā brīdī līdz ar taupības režīmiem šo priekšlikumu atcēla. Janvārī es atkal sākšu no jauna šo milzīgo riteni.
– Mans bērns ir izaudzis no aizbildnības vecuma, ir saņēmis 200 latu vienreizējo pabalstu un… teorētiski ir izmests uz ielas. Bērns ir sasniedzis 18 gadu vecumu, bet vēl mācās skolā, to beidza 19 gadu vecumā. Bērnam, kad beidzas aizbildnība, dzīvot nav kur. Ko līdz tas vienreizējais pabalsts! Es, protams, bērnu uz ielas neizmetu, viņš iet skolā, dzīvo kopmītnē, es par visu maksāju. Bet situācija ir nenormāla! Vai tad bērns 18 gadu vecumā ir gatavs sākt patstāvīgu dzīvi?!
A. Baštiks:
– Aizbildņu naudu maksā valsts, bet dzīvokli nodrošina pašvaldība. Katrai lietai ir sava atbildība. Sociālie dienesti arī paliek labāki. Agrāk bija viegli – ielika audžuģimenē vai bērnunamā un uzskatīja, ka viss ir kārtībā. Bet bērnam pienāk 18 gadi; tad visi atjēdzas – kur mēs viņu liksim?! Tādēļ ir likums, ka tādam bērnam ir jādod dzīvojamā platība. Ja tā nenotiek, rakstiet mums, mēs rakstīsim attiecīgajai pašvaldībai.
A. Berezovskis:
– Esmu Tukuma domes dzīvokļu komisijas loceklis. Likums paredz, – bāreņiem, kas sasniedz 17.5 gadu vecumu, jāuzraksta Tukuma pilsētas domei iesniegums, un līdz 18 gadu vecumam viņiem piešķir dzīvokli. Ja ir nokavēts, atkal jāraksta iesniegums – bērns bez dzīvokļa nepaliks!
– Bet ko nozīmē apdzīvojamā platība?! Bērns 18 gadu vecumā nevar ne par to samaksāt, ne uzturēt! Viņam ir tikai 45 lati!
A. Berezovskis:
– Viņam tiek dots pārbaudes laiks. Ja par dzīvokli netiek maksāts, tad viņu pārceļ uz sliktākas kvalitātes apdzīvojamo platību.
Vidējā māmiņu "alga" valstī – 500 lati
Jūs, ministra kungs, ļoti optimistiski stāstījāt par māmiņu "algām" – ka pirmajā gadā ienākumu līmenis nemainās. Bet – kad bērniņam paliek gadiņš, māmiņa paliek plika un nabaga, jo – saņem 38 latiņus! Un šajā ekonomiskajā situācijā var gadīties, ka tētis ir palicis bez darba. Gribu dzirdēt kādu optimistisku ieteikumu ģimenēm ar maziem bērniem.
A. Baštiks:
– Visvieglāk būtu solīt. Bet es nevaru bezatbildīgi solīt, ka māmiņu "algas" maksās arī otrajā vai trešajā gadā. Lai gan – daži politiķi to spiež darīt. Bet jāņem vērā, ka vidējā "alga", ko saņem, tagad ir tuvu pie 500 latiem [mēnesī] – jo parasti šo pabalstu ņem tēvi.
Mūsu priekšlikums – šo pirmo, labo, "trekno" gadu sadalīt. Proti, to summu, kas pienākas pirmā gada laikā, sadalīt uz pusotru gadu. Ja pienākas 300 lati, tad mēnesī saņemtu kādus divus simtus, bet – līdz brīdim, kad bērnam ir pusotrs gads. Manuprāt, tas ir racionāli. Bet Labklājības ministrija, protams, iebilst, ka šādu sistēmu būtu grūti administrēt.
– Pēc pusotra gada parādās cita problēma – mātei jāiet strādāt, bet bērnu nav, kur atstāt, jo nav bērnudārzu!
– Esmu runājis ar pašvaldībām, – ja nevar uzcelt bērnudārzu, varbūt pašvaldība var maksāt [privātajiem] to pašu vai pietuvinātu summu, ko tērē par savu bērnu pašvaldības bērnudārzā. Liepājā, piemēram, pašvaldība par savu bērnu bērnudārzā maksā 90 latus, un to pašu naudu piedāvā arī privātajiem. Uzreiz divi vai trīs privātie bērnudārzi atsaucās. Pilsētai tas ir vēl izdevīgāk, jo nav jāmaksā komunālie, elektrība, remonti, algas. Protams, privātie bērnudārzi kaut kādu summu vēl iekasē no vecākiem. Rīga pagājušajā gadā maksāja 50 latus, tagad gribēja jau 100, jo viens bērns bērnudārzā izmaksā apmēram 110 latus. Tātad mēs īstenotu sistēmu, ka nauda seko bērnam arī šajā jomā.
– Tātad valsts šajā bērnudārzu problēmā nekādi negrasās piedalīties?
– Valsts šogad bērnudārzu celšanai un renovācijai ir atvēlējusi 20 miljonus latu.
G. Lancmanis:
– Man ir sava konsultāciju firma. Mēs patlaban strādājam kopā ar kādu lielu firmu, kas Ķekavā pēc valsts un privātās partnerības principa gribētu celt bērnudārzu. Viss it kā ir: firmai ir daudz naudas un griba būvēt, lai noturētu darbaspēku (lielākoties sievietes); pusi vietu (no 350) bērnudārzā gatavi atdot pašvaldībai; pašvaldībai vajag bērnudārzu; ir bērni, kas to iestādi izmantotu. Bet – kāda ir sarežģītā birokrātiskā mašīna! Mēs jau pusgadu cīnāmies! Ja sistēmu nevienkāršos, nekas neatrisināsies. Diemžēl Latvijā baidās no privātās naudas piesaistīšanas.
A. Baštiks:
– Vēl viena iespēja ir bērnu pieskatīšanas jeb rotaļu un attīstības centri. Tos gan vairāk atver pagastos, kur bērnudārzs nekad neatmaksāsies. Vienīgā prasība – ja bērns tur uzturas ilgāk par četrām stundām, viņam jānodrošina siltais ēdiens. To var vest no blakus esošās skolas. Bet citi atraduši vieglāku risinājumu: kad paiet šīs četras stundas, bērnus izved ārā; skaitās, ka viņš bijis prom, un tad var skaitīt nākamās četras stundas.
Vai lībietis ir dubajietis?
– Jūsu pārziņā no janvāra būs integrācija. Mani interesē romu/čigānu programma Latvijā. Tai ir vairākas daļas – izglītība, diskriminācija un nodarbinātība. Cilvēktiesības. Kā 2009. gadā tik realizēta šī programma? Bija domāts, ka trijos gados būs 340 000 latu; pagājušajā gadā bija iedoti 38 000, šogad – 50 000 iedoti. Un kādas būs nākamgad prioritātes? Vai varēs piesaistīt Eiropas fondus, ko varēs piesaistīt sabiedriskās organizācijas?
A. Baštiks:
– Integrācijas [sekretariāta] cilvēku skaits ir samazināts uz pusi. Otrkārt, par 10% ir samazinātas visas programmas. Kad pārņemsim [šīs funkcijas], negrasāmies kaut ko radikāli nograut vai kaut ko pilnīgi jaunu taisīt. Tās programmas, kas darbojušās pietiekami labi, gribam turpināt, tikai būs mazāks finansējums. Problēma ir tā, ka viņiem ir daudz projektu, kam ir debitoru parādi. Faktiski es pat nespēju aptvert, kā tik mazam sekretariātam var būt debitoru parādi par miljonu latu! Tas nozīmē, ka realizēti projekti, par kuriem nav iesniegtas atskaites. Šī problēma būs jārisina.
Un es šajā laikā saskaros ar organizācijām, kas ir skaitliski nelielas, bet kuras nav vienotas, kurās ir grupējumi, katrs prasa savu. Būs jātiek galā! Mana nostāja – pēc iespējas vairāk jārealizē projekti, kas dod "sauso atlikumu" un reāli palīdz integrēt sabiedrību! Man liekas, ka programmas (cik esmu spējis iepazīt) darbojas un spodrina to biedrības kvalitāti, kas viņai ir, bet ar tām nevar iepazīt latviešus, poļus, romus. Manuprāt, ar to mūsu devumu vajadzētu iepazīstināt citus, lai arī citi justu, ka tā ir viņu bagātība.
Ir diskusijas par to, kā dabūt trešo valstu bēgļu finansējumu, naudu imigrantu programmām. Ar projektiem mums ir diezgan liela pieredze, mēs varētu mēģināt realizēt programmas arī šajā jomā. Bet mums nav doma tās programmas ne sagraut, ne radikāli pārveidot. Bet – vajag programmas, kas līdz integrēties!
G. Lancmanis:
– Uzskatu, ka ir pareizi sašaurināt birokrātiju, ministrijas samazināt. Bet faktiski mēs integrāciju visus šos gadus esam ļoti šauri sapratuši – ka mazākumtautībām kaut kas jādod, ka jāintegrē krievi, ebreji, poļi, čigāni. Es arī neesmu latvietis un nekad neesmu prasījis no Latvijas valsts, lai man kaut ko palīdz, jo uzskatu, ka tā būtu bezkaunība no manas puses. Īstenībā integrācija daudz svarīgāka ir tādēļ, ka sabiedrībā ir slāņi, nevis tautības. Ja cilvēkam ir rokas un kājas, tad viņš – polis, ebrejs, krievs, japānis – var nopelnīt un izdzīvot. Jā, pareizi Baštika kungs saka. Es arī zinu, kā tas "piķis" tur tika "mazgāts" un kā viss notiek. Es nesaprotu, kādēļ kādam jāpalīdz tikai tādēļ, ka viņam ir cita tautība! Man neviens nav palīdzējis un es esmu izdzīvojis.
Cita lieta ir slāņi, piemēram, invalīdi, bērni bez vecākiem. Viņus integrēt ir daudz svarīgāk, turklāt neatkarīgi no tā, kāda ir viņu tautība! Vai vest atpakaļ tos cilvēkus, kas devušies uz Īriju – rītdien tā problēma būs svarīga, jo arī tur darba vairs nav.
Es, piemēram, apbrīnoju Dzintaru Čīču, kurš dara, ir integrējies, pelna naudu un vēl citiem palīdz! Bet tad parādās lībieši… Šausmīgi liela tauta! Bet parēķiniet, cik daudz uz katru lībieti naudas iztērēts! Tad viņi ir nevis lībieši, bet dubajieši – tik daudz naudas saņēmuši.
A. Baštiks:
– Tu, Georg, varbūt biji pārāk ass. Es domāju, ka īstenībā katra tauta, katra valoda ir mūsu bagātība. Tādēļ jau mēs esam tik interesanti! Mūsu rakstos ir ieausts no tām bagātībām, no tām saskarsmēm, kas šeit ir bijušas. Bet tā var būt arī problēma – ja neprotam sadzīvot. Bet – mūsu ir tik maz, ka mums ir jāprot sadzīvot! Nevis jāmeklē kašķis, kā dažkārt pirms vēlēšanām, kad latvieši par latviešiem un krievi par krieviem. Nevar ierauties savā čauliņā un par sevi tik domāt.
Ja papētītu integrāciju pasaulē, mēs konstatētu, ka nav vienota modeļa un ideāla stāvokļa. Uzskatu, ka mūsu Latvijā romu cilvēkiem ir puslīdz labi apstākļi – Eiropā viņiem ir problēmu pāri par galvu. Mans novēlējums – mēģināt pret katru cilvēku ar cieņu izturēties.
Paldies Lienītei par precīzu atreferējumu!