Konkursa «Sējējs» komisija paviesojas Irlavas pagasta «Karotītēs»

Darbu sākušas laukos populārā konkursa «Sējējs 2019» vērtēšanas komisijas. 6. jūlijā komisija, kas vērtēja konkursa nomināciju «Bioloģiskā lauku saimniecība», apmeklēja Irlavas pagasta «Karotītes», kur saimnieko Liene un Ričards Kalnciemi.  Viņi nodarbojas ar lēnaudzīgu broileru audzēšanu gaļai, turklāt produkciju ražo ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Zemnieku saimniecība «Karotītes» ir viena no deviņām valstī konkursam izvirzītajām saimniecībām šajā nominācijā.

Pilsētnieki laukos

Lai vairāk uzzinātu par Lienes un Ričarda saimniecību, devāmies uz «Karotītēm». Liene pastāstīja, ka ir dzimusi rīdziniece, bet Ričards – no Jūrmalas. Taču viņu ģimenei doma par to, ka varētu dzīvot laukos, esot bijusi vienmēr. Pirms četriem gadiem sen lolotajam sapnim arī radušies labvēlīgi apstākļi. Liene un Ričards ieraudzījuši šo vietu, kur bija māja… Tiesa gan, pamesta, nepabeigta… ”Kad ieraudzījām šo vietu, sapratām, ka nevajag gaidīt, ka nav nekādu ”kaut kad”, ”varbūt”, bet jāmēģina kaut ko darīt uzreiz – šeit un tagad. Pirms pārcelšanās uz laukiem  Ričards bija mašīnu pārdevējs, strādāja auto servisā, auto bizness bija viņa lieta. Mana iepriekšējā darba vieta bija firma «Munio Candela», kas ražo sveces un eksportē produktu ar augstu pievienoto vērtību. Ar lauksaimniecību mums nav bijis nekāda sakara,” stāsta Liene.

Pārceļoties uz Irlavu, bija jādomā arī par skolu, jo līdz tās vecumam ir izaugušas ģimenes atvasītes  Roberts un Anna, un, kaut arī izvēlētā dzīves vieta ir skaista, tā atrodas pašā pagasta nomalē. Tomēr arī šajā ziņā jaunie laucinieki nekādu problēmu nesaskata, jo ik rītus uz skolu bērnus ved autobuss. ”Skola laukos ir fantastiska, tādu pievienoto vērtību un attieksmi, kādu bērni šeit var saņemt, es neesmu redzējusi nekur! ” saka Liene. Jautāti, vai ziemā ceļus neaizputina, vai vienmēr iespējams nokļūt vajadzīgā vietā, Ričards saka, ka ceļš neizbraucams ziemā ir reti, ka tā nav nekāda problēma. Pāris gadu laikā piecas, sešas reizes ir nācies ar to saskarties, bet ceļus aizvien pašvaldība attīrot.

Izvēlas putnu audzēšanu

”Pie putnkopības mēs nonācām ar atsijāšanas metodi. Bijām sev izvirzījuši  divas prasības: mēs vēlamies, lai mūsu produkts būtu gaļa, un mēs vēlamies šo produktu bioloģiski audzētu. Tā kā īpašums ir mazs, mums ir tikai 14 ha zemes, mēs nevarējām audzēt neko, kam vajadzīgas lielākas zemes platības. Tāpēc bija izvēle bija vai nu vistas, vai truši. Tobrīd, kad saimniekošanu uzsākām, trušu audzēšanai nebija bioloģiskās regulas. Līdz ar to mēs izvelējamies vistas,” par nozares izvēli stāsta Liene un atzīst, ka ražošanai bijis pusotru gadu ilgs testēšanas laiks. Sākumā mēģinājuši audzēt visādas senās vistu šķirnes.  Pirmā vistu kūts bijusi kā paliels būrītis pļavā, ko aizvien pavilka uz priekšu, lai vistām būtu svaiga zālīte. Nu būrīši vēl pie mājas stāv, bet tie netiek lietoti. Jaunajās telpās atver vārtus, un vistas iet laukā. ”Tad tika uzbūvēts šķūnītis pie mājas, kur dzīvot vistām. Iztaustījāmies krustu šķērsu, līdz vērsāmies Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tur bija atsaucīgas speciālistes, kuras mums izstāstīja, kā vajadzētu strādāt un ka ir vajadzīgs vaislas ganāmpulks. Viņas mums arī pastāstīja, kā vispār šī sistēma darbojas. Pieredzes mums nebija nekādas, bijām vistu pirmo reizi rokās paņēmuši. Pirmie jautājumi bija par to, kāpēc vista dēj olas, ja nav gaiļa, un vai visās olās cāļi dzīvo… Šīs atbildes ir nākušas, darbojoties, ejot pašizglītošanās ceļu. Universitātē mums pastāstīja, ka pasaulē ir četri lieli uzņēmumi, kuros nodarbojas ar vaislas ganāmpulku audzēšanu. Uzrunājam vienu no tiem – franču uzņēmumu «Hubbard», kur ir specializējušies bioloģisko un lēnaudzīgo šķirņu audzēšanā. Viņi bija ļoti atsaucīgi, un mēs nopirkām pirmos vaislas putnus,” stāsta Liene.

Vairāk lasiet otrdienas, 9. jūlija, laikrakstā ŠEIT=>