Lai koncentrētu piena ražošanu, a/s «Zemgales piens» kopā ar vairākiem piena ražotājiem izveidoja SIA «Piena partneri». 40% kapitāla daļu pasākumā jeb Ls 16000 ieguldījis «Zemgales piens», savukārt katrs pa 7,5% jeb Ls 3 000 – SIA «Agro Kaķenieki», SIA «Beliko», SIA «Kalnāji», SIA «Madliena 2», SIA «Sabiedrība Mārupe», SIA «Sesava» un a/s «Zentenes lauksaimnieks». Vairāk par nepieciešamību iesaistīties piena ražošanas koncentrācijā un situāciju piena ražošanā lūdzām pastāstīt SIA «Kalnāji» vadītāju Vladislavu Butānu.
– Kā klājas «Kalnājiem», kādi ir izslaukumi un kā radās nepieciešamība veidot jaunu kopuzņēmumu?
– Mūsu piena ražošanas kvota ir nedaudz vairāk par 2100 tonnām. Piena izslaukumi pagājušajā gadā kritās. Nevaru teikt, ka nebūtu, kur likt pienu, būtu labi, ka tā būtu vairāk. Pagājušais gads bija īpatnējs – ziemāji izsala, jūnijā bija sausums, kas stipri ietekmēja lauksaimniecisko ražošanu. Arī ganāmpulks samazinājās. Mēs vēlējāmies iegūt 6 000 kg no govs gadā, bet nesanāca. Nāksies taisīt vēl vienu piegājienu. Piena cenas šogad atkal kritīsies. Cukurrūpniecība beidza pastāvēt, bet daudzviet piena ražotāji savus nākotnes plānus kala saistībā ar šo ražotni. Mēs ziemā pirkām melasi, kuras šobrīd nav. Taču cukurs arī govīm vajadzīgs. Izslaukumi, tas ir, ražošana ar lauksaimniecības politiku ir saistīti.
Pagājušajā gadā piena realizācija bija apmierinoša, bet pagājušā gada otrajā pusē mēs, vienādi domājošo lauksaimnieku grupa, izveidojām savu kooperatīvu. To veidojām kopīgas lauksaimniecības politikas saskaņošanai.
Šobrīd mēs runājam par globalizāciju, ko jau jūtam ikdienā. Paskatieties, kas notiek veikalu ķēdēs! Zviedrijā ir tikai trīs šādas ķēdes. Latvijā arī tādu nav daudz, zinām, ka «Elvi» un «Top» grupa ir latviešu tirgotāji, bet, kas stāv aiz pārējiem, mēs nemaz lāga nezinām. Diemžēl šo globalizāciju jau izjūt arī ražotāji. Tāpēc arī mums jādomā, kā dzīvosim.
Tiem, kas izveidoja jauno SIA, ir apmēram vienādas kvalitātes piens, kas, manuprāt, ir viens no labākajiem. Radās doma, ka jāapvienojas, lai varētu konkurēt, jo, piemēram, šobrīd Latvijā ir ienācis Igaunijā slaukts piens. Pagājušajā gadā piena nebija daudz, tajā pat laikā ap 300 tonnām dienā piens tiek vests uz Lietuvu.
Patiesībā piena savākšanas kooperatīviem jāsaka paldies, jo, pateicoties viņiem, piena ražotāji sāka kaut cik dzīvot, jo veidojas konkurences cenas starp mūsu piena pārstrādātājiem un lietuviešiem. Pagājušais bija tāds gads, kad Ķīna, arābu valstis sāka pievērst lielu uzmanību sviestam, pienam. Izrādās, ka pasaulē piena krājumi agrāk bija 20 dienām, bet pagājušajā gadā – piecām līdz septiņām dienām, kas nozīmē dzīvot no rokas mutē. Līdz ar to cenas stipri palielinājās.
– Vai pašlaik piena iepirkuma cena vecajās Eiropas valstīs atšķiras no tās, kāda tā ir pie mums?
– Man to grūti pateikt, bet internetā skatījāmies, ka Vācijā tonna piena maksā 380 līdz 420 eiro, bet no pārstrādātājiem dzirdam, ka Vācijā cenas kritušās. Latvijā šis process nav tik straujš, tomēr piena cenas kritušās par diviem santīmiem uz litru. Kas būs maijā, to mēs nezinām. Ja vajadzēs piena pulveri un sviestu Ķīnai, cenas var atkal augt.
«Kalnāji» rudens periodā saņēma 6 vai 7 santīmus par piena litru vairāk, veikalā piens tobrīd maksāja 0,45 līdz 0,50 Ls/l, šobrīd maksā 65 santīmus. Bet mēs atkal saņemam tos pašus 6 santīmus vairāk! Tātad, veikalā piens kļuvis par 15 santīmiem dārgāks, bet mēs saņemam tikai sešus santīmus. Kur paliek pārējie astoņi santīmi? Es nezinu. Pieaug jau arī izmaksas ražotājiem, bet tirgotāji raidījumā «Kas notiek Latvijā?» atzina, ka viņu peļņa ir 20%. Bet 20% pie 30 santīmiem ir seši santīmi, un 20% pie 50 santīmiem ir 10 santīmi.
Mēs lauksaimniecībā ejam ekstensīvo attīstības ceļu. Bet, tā kā esam Eiropas Savienībā, jārēķinās ar konkurenci. Un igauņi parādīja, ka var saražot lētāku pienu nekā mēs. Jau neatkarības gadu sākumā viņi deklarēja, ka attīstīs lielos uzņēmumus. Tāpēc viņiem lielāko daļu piena ražo saimniecības, kurās ir 1 000 un pat vairāk govju.
Piena ražotājiem šogad ir dilemma – zemnieki ir sociāli orientēta partija. Viss normāli gāja trīs gadus. Kas tad deviņdesmito gadu sākumā mums bija valdībā? Godmaņa kungs tagad saka, ka kļūdas esot sapratis. Es ļoti labi atceros, – toreiz viņa pārliecība bija, ka lauki būs priekš aborigēniem. Vai Latvijas valsts laukiem par sagrauto nav milzīgas summas parādā? Ja Eiropas maksājumus mēs saņēmām četrreiz mazāk, kā mēs varam konkurēt Eiropas tirgū? Pagājušajā gadā zemkopības ministrs Mārtiņš Roze apsolīja, ka top atbalsta programma piena nozarei. Šodien, cik esmu dzirdējis, tas viss ir aizmirsts. Bet tikmēr igauņu piens nāk iekšā. Daudzās mazās piena fermiņās ir sabūvētas piena mājas par Eiropas līdzekļiem. Cilvēki aizies pensijā, bērni uz laukiem strādāt nenāks. Vai tā nav zemē nosviesta nauda? Nevar jau teikt, ka lielražotāji neko nesaņēma, bet kā mēs konkurēsim?
– Vai problēmas ar konkurenci ir arī piena pārstrādātājiem?
– Jā, arī pārstrādātājiem, jo Latvijā ienācis vācu piena pārstrādes kombināts «Danone», «Valio» no Somijas, «Rokiškio pienas» no Lietuvas, vēl dāņi. «Danone» maksāja 30 santīmus par litru plus vēl par kvalitāti. «Danone» iepirka pienu Latvijā, veda uz Poliju, Polijā iepirktais gāja uz Vāciju, Vācijā iepirktais uz Spāniju…
– Vai tad vadāšana atmaksājas?
– «Rokiškis» brauc piena meklējumos 600 km tālu, «Rīgas piena kombināts» arī brauc uz Rēzekni. Mašīnas viena otrai kursē garām, un tur lielas naudas aiziet. Mums piena pārstrāde ir ļoti sadrumstalota. Lietuvā tā sen jau apvienojusies.
– Vai domājat mainīt piena pārstrādātāju?
– Kaut gan gājis visādi, vienmēr esam palikuši «Rīgas piena kombināta» sadarbības partneri, kaut gan citi, kas pārdevuši pienu lietuviešiem, ir pelnījuši vairāk. Tā kā piena cenas izlīdzinās, tad kaut ko mainīt pašlaik vairs nav aktuāli. Tomēr izdzīvot var tas, kas var piedāvāt vairāk, kvalitatīvāku un lētāku pienu. Šis aspekts bija noteicošais, lai piena tirgū varētu piedalīties. Kādreiz varbūt pat būs piena biržas. Mēs apvienojāmies ar domu, lai varētu pārdot pienu tur, kur noteikumi būs pieņemamāki.
– Cik konkurētspējīgi ir pārstādes kombināti?
– Grūti pateikt. Vai «Rīgas piena kombināts» ar 500 pārstrādātām piena tonnām dienā spēs noturēties Eiropas konkurencē? Tā ir it kā viņu kompetence, bet tas atsauksies arī uz mums. Pirms kāda laika visus piena ražotājus atdalīja no ražotāja. Tagad runā, ka būtu jāatgriežas pie tā. Bet kādā veidā? «Valio» Somijā ir visu zemnieku kombināts.
– Kā praktiski strādās jaunizveidotais uzņēmums «Piena partneri»?
– Obligāts nosacījums, ka nepieciešama sertificēta piena savākšana. Tas arī bija iemesls, kāpēc izlēmām veidot savu uzņēmumu. Otrs iemesls bija Zemkopības ministrijas solījums, – ja zemnieki apvienosies ar piena pārstrādātājiem, varēs startēt uz Eiropas Savienības līdzekļu piesaisti. Mums ir iecere veidot piena pirmapstrādi, jo daudz aizņem transporta izmaksas. Pienam veic pirmapstrādi un tālāk ved krējumu vai izejvielu sieram. Tādējādi kādus 40% ūdens iespējams atņemt, tad jau produktam būtu pievienotā vērtība. Produktu mēs varētu labāk saglabāt un tālāk aizvest. Cik zinu, tad pārstrādātājfirmām par piegādāto pienu maksā Ls 15 par tonnu, bet mums piedāvāja ievērojami mazāku samaksu, tāpēc nesaprotu, vai tikai tā zināmā mērā nav pretdarbība tam, ka esam šādu uzņēmumu dibinājuši. Taču pašlaik notiek darba process, un situācijas aizvien mainās.
