25.marts ir smaga diena – visai latviešu tautai un arī mums.
Cīruļputenis padraiskojās, bet tas uz labu, jo putenis kopā ar cīruļiem pavasari atnesis. Un atnesis arī tiem komunistiskā genocīda upuriem, kurus akurāt pirms 60 gadiem lopu vagonos aizveda tālu prom no dzimtenes.
Represēto piemiņas vietā pie Tukums II dzelzceļa stacijas sanāca daudz ļaužu. Bija arī jaunas sejas, jaunie ļaudis no Tukuma E. Birznieka-Upīša pamatskolas, Tukuma 2. vidusskolas, Vakara un neklātienes vidusskolas un tāpat – pulciņos. Šogad gan izpalika uzrunu, karogoto aleju, zemessargu godasardzes. Bet dzirdējām tukumniece Ritas Turķes atmiņu stāstu. Patiesībā Ritas kundzes likteni izrunāja Tukuma kultūras nama direktore Dace Lebeda. Ritu, viņas mammu – Ellu, brāli Andri gan neaizveda. Stāsts ir par to, kā šodien, toreiz četrgadīga meitene atceras tās melnās dienas. Kā viņa ar brāli klausījās tēta Osvalda Lambrekša svešumā rakstītās vēstules, saņēma pašzīmētas apsveikuma kartiņas. Lai kliedētu vēsumu, kultūras nama darbinieki ļaudīm pie sliežu nogriežņiem uzsauca egļu skuju tēju. Un atkal zemi ar debesīm sagrieza cīruļputenis. Ļaudis aizsteidzās uz mājām ar cerību, ka nākamā diena būs gaišāka, saulaināka un, protams, labāka, nekā pirms gadiem 60.
