Sestdien, 7. jūnijā Džūkstes pagasta Lancenieku muzejā notika stāstnieku saiets. Šīs reizes tēma – kolhozu laiku stāsti. Uz pasākumu bija ieradušies vietējie iedzīvotāji, viesi no vairākiem Latvijas novadiem, publicists Ēriks Hānbergs un filoloģijas zinātņu doktors Guntis Pakalns.
Kolhozu laiku sajūtu līdzēja radīt gan "timuriešu" malkas talka, gan īsti kolhoznieciskas brokastis, kur goda vietā – aukstā gaļa un vietējo vistu olas. Bet pusdienas notika bijušās kolhoza ēdnīcas, tagad – muzeja – telpās.
Bet sākās viss ar sliktiem sakariem
– Pirms gada, 7. jūnijā, gāju pāri dīķītim, lai satiktu aizkaimiņu, bet pakalnā sēdēja Juris Ciekurzis (bijušais «Dzinarzemes» priekšsēdētājs) un aicināja piesēst. Vārds pa vārdam, līdz aizrunājāmies, ka nākamajā gadā paliek 50 gadi, kopš Juris atnāca uz šejieni strādāt un kļuva par Imanta Sudmaļa kolhoza priekšsēdētāju. 1957. gadā J. Ciekurzis strādāja Dobeles rajona «Staļina ceļa» kolhozā par zootehniķi, saņēma Goda zīmi «Znak počota», iekļuva Dobeles rajona goda plāksnē un 1958. gadā atnāca uz «Dzinatrzemi». Saimniecība te dibināta 1948. gada 31. oktobrī, tā bija pēdējā kopsaimniecība, kuru brīvprātīgi nodibināja Jelgavas apriņķa lauku ļaudis. Pēc tam jau nāca 1949. marta dienas un, sākot jau ar 3. aprīli, kā sēne pēc sēnes izauga jauntapušie izbaiļu kolhoziņi…
Kad aprunājos par šo lietu ar Juri Ciekuzri, sak, vajadzētu tā kā atzīmēt, viņš teica – ja muzejs kaut ko taisa, lai uztaisa kaut ko ar jokiem un smiekliem, citādi viņš sākšot vēl raudāt, – tā par stāstnieku dienas ierosmi stāsta Lancenieku muzeja direktore Judīte Timma.
Bet kēpēc visa darbība norisinās kolhozā «Imanta»? Arī par to Judītes kundzei ir jau gatavs stāsts:
– 1948. gada decembra nogalē laikrakstā «Zemgales Komunists» lasāma ziņa: "Jaundibinātajā Lanceku ciema kolhozā «Imanta» mežmateriālu sagatavošanas darbi norit pilnā sparā. Izceļas Rožleju māju saimnieks. Darbā izgājis pats kolhoza priekšsēdētājs Riekstiņš (Riekstiņš nebija priekšsēdētājs. – J. Timma.) …" Man tā iepatikās tas "Lanceku ciema kolhozs Imanta.." Tā redz kādreiz paņemta informācija pa telefonu. Jelgavas «Zemgales Komunista» žurnālisti zvanīja uz Lancenieku ciemu, uz lauksaimniecības arteli, kas nosaukts Imanta Sudmaļa vārdā, bet iznāca… Tāpēc arī mūsu darbības norises vieta šodien ir nezināma Lanceku ciema nezināmā kolhozā «Imanta».
Par stāstnieku tradīcijām
Stāstus klausījās un pierakstīja filoloģijas zinātņu doktors, latviešu folkloras krātuves pārstāvis Guntis Pakalnas. Savā uzrunā klātesošiem viņš teica:
– Vairums no mums padomju laikos nodzīvojuši lielāko daļu savas dzīves. Tad, kad tas beidzās, viena no stratēģijām bija – ātri visu to aizmirst. Vecāki ir kautrējušies saviem bērniem un mazbērniem stāstīt par padomju laiku. Ir izauguši cilvēki, kuriem nav savas dzimtas un savas pieredzes stāstu. Bet -pieredze mums ir bijusi. Manta satrūd, mājas sagāžas, stāsti ir tie, kas paliek. Bet stāstiem ir tāda viltība – lai kaut kas varētu saglabāties stāstā, tiem ir jāpārveidojas. Vienam cilvēkam mēs to notikumu stāstām tā, citam – citādi. Stāsti palīdz veidot attiecības pašiem ar sevi, ar savu pagātni, ar to, ko esam pieredzējuši un piedzīvojuši. Viens veids ir stāstīt nopietni, parasti tas nav interesanti citiem. Otrs variants ir kā K. Skalbes «Kaķīša dzinaviņās», kad viņš izgājis cauri visām dzīves grūtībām un kā beigās visu to ķēniņam varēja izstāstīt viegli un gaiši. Tā arī ir viena no stratēģijām, kā ar savu iepriekšējo dzīves laiku tikt galā. Un vēl viena no stratēģijām ir pārvērst to visu par joku. Tas ir bieži lietots gājiens, kā mēs ar to padomju dzīvi darām, kad ļoti nopietnas lietas izstāstām ar jokiem, ar veselīgu ironiju. Vēl ir viena stratēģija – «Savējie sapratīs». Mums ir folkloras dziesmas, dejas, bet stāsti – tie kaut kā no kultūras ir izkrituši. Latvijā nav pieredzes, ka cilvēki varētu sanākt kopā un stāstīt stāstus. Tieši tāpēc jau divus gadus tiek realizēts projekts «Pieaugušo stātsītprasmes attīstīšana», kur gūstam pieredzi no Vācijas un Skotijas. Mēs uzzinām, kā tas Vācijā notiek: tur ir stāstnieku klubi, kur cilvēki sanāk kopā, pat ir kursi, kur var izmācīties par stāstnieku un diplomu dabūt. Skotijā, savukārt, stāstīšanas tradīcijas ir gadsimtiem senas; viņiem ir stāstīšana dzimtā, stāstīšana kopienā, tā arvien vēl tiek attīstīta. Jautājuma ir atkal par to, kas ir kopiena. Agrāk visa saime dzīvoja lielā mājā, darīja visus darbus saimes istabā, un tad stāstīja stāstus. Tie bija ļaudis, kas viens otru pazina un, ja dabūja kādu, kas citur ir bijis, centās no viņa šos stāstus izvilkt. Mums šobrīd mājās lielais stāstītājs ir tā lielā kaste ar ekrānu… Arī tas ir normāli, jo cilvēki izmanto katru iespēju stāstīt stāstus. Ir arī stāstīšana internetā, kur cilvēki nav viens otru redzējuši, bet apmainās stāstiem…
Kolhozu laika viltības un mazās blēdības
Kolhozu stāstus uzklausīja un dažu savu nolasīja arī publicists Ēriks Hānbergs:
– Lielvārdē bija sarkano baronu salidojums. Diemžēl es tur netiku, un viņi man bija atsūtījuši apsveikumu kā kolhozu laika tribūnam. Tas man uzreiz savs tituls. Šodien es kļūšu gudrāks un bagātāks. Tad, kad uzrakstīju grāmatu «Dziedošie bruņurupuči» par Māras Skrides vadīto vadošo lauksaimniecības darbinieku vokālo ansambli, man kaimiņos dzīvoja kādreizējās Minsteres skolas saimniecības vadītājs. Sarīkojumā, kad vēra vaļā grāmatu un ansamblim Latviešu Biedrības namā svinēja jubilejas pasākumu, kurā piedalījās arī Guntis Ulmanis, kaimiņš kritizēja mani (man bija tas gods pārpildītajā zālē turēt ievadvārdus), ka esmu slavējis gan savā grāmatā, gan uzrunā to laiku sarkanos baronus, jo viņi Minsterē esot sadalījuši Latviju, kolhozus un sovhozus divos sarakstos – sliktie un labie. Sliktie – tie bija sociālisma veidotāji – tātad šķiras ienaidnieki latviešu tautai un labie – tie panīkušie, kas grāva sociālismu. Pēc tam es ar kaimiņu diskutēju, sešas stundas stāstīdams par to, ka kolhozi un sovhozi ar finansējumu uzturēja pašdarbību, dziesmu, deju, uzturēja Latvijas kultūru un nacionālo stāju. Tāpēc arī Imants Ziedonis rakstīja par kolhoza cilvēkiem, arī «Kurzemīte» ir par ētikas uzlabošanu, par to, kas saistīts ar nacionālo stāju.
Esmu uzrakstījis žurnālam «21 gadsimts» rakstu par to, ka viltojam vēsturi. Atceros, kad strādāju «Neatkarīgajā Rīta Avīzē», no ārzemēm Latvijas valsti atbalstīja tāds Aivars Slucis. Bet viņš vairs gadiem nebrauc, jo uzskata – iekams Latvijā nebūs tā kā Nirnbergā, netiesās Jāni Peteru un Anatoliju Gorbunovu, šī valsts nebūs ne demokrātiska, ne brīva. Ir šie krasie viedokļi, un mums ir jādara viss, lai parādītu to laiku, kurā mēs esam ne tikai izdzīvojuši, bet dzīvojuši inteliģenti, strādīgi, jo citādi jau tā iekārta nebūtu tik čagana un nesabruktu, ja mēs nebūtu ar nacionālo stāju un tik gudri savā domāšanā. Daudzas lietas tagad kropļo… Rīga bija viena izstāde, kur pret tiem laikiem atteicās noliedzoši un sarkastiski, bet otra, Arsenālā, kas bija nopietna un raksturoja to, kā esam dzīvojuši, kā strādājuši, kādās diplomātijās un viltībās bijuši. 1946. gadā Gustavs Šķilters ģipsī bija izveidojis brīnišķīgu sievietes galviņu. Darba paraksts ir divās daļās: autora iecerē – «Smaidošā», bet lai tajā laikā šis darbs nonāktu izstādē un valsts to nopirktu, nākamais nosaukums – «Kolhoza zosu gane»…
Tad, kad dziedošajiem bruņurupučiem bija jubileja, radās doma uzrakstīt kolhozu un sovhozu laika lielās viltības un mazās blēdības. Piemēram, Latgales zinātniskās saimniecības direktors Zunda stāstīja tradicionālo stāstu par kukurūzas bumu, kad 100 m apkārt laukam viņš sēja kukurūza, bet āboliņu – lauka vidū. Un tanī laikā, būdams viltīgs, viņš bija viens no slavētākajiem klukurūzas audzētājiem.
Kad padomju govs nevar būt stulba
Stāstīšanu uzsāka kolhoza «Dzintarzeme» kādreizējā galvenā zootehniķe Asja Poikāne:
– Man darbs rajonā sākās 1954. gadā. 24 gadus nostrādāju Irlavā, kolhozā «Uzvara». Mums bija ļoti sirsnīgs priekšsēdētājs Krustkalns. Viņš vienmēr prata uzklausīt padotos. Bet reiz bija gadījums, kad viņš uz mani sakliedza. Briesmīgi pārdzīvoju, izskrēju ārā, ielecu bobikā un pilnā gaitā, cik tik bobiks nes, aizbraucu līdz pat Jaunpilij. Tur nomierinājos un lēni dudnāju atpakaļ….
Kad 1978. gadā «Uzvaru» pievienoja Irlavai, vietējie mēs to saucām par pufaikciemu, un man bija lemts pārcelties uz Dzintarzemi. Atceros pirmo tikšanos ar Ciekuzi. Viņš tā nopēta mani un saka: "Es gan biju domājis vīrieti par galveno zootehniķi." Pēc divām dienām mani aicina kantorī – sēd Ciekurs un viņa adjutants Zeipiņš un saka, ka jānāk strādāt. Tā arī visi pārējie darba gadi te pagājuši…
Vienu vakaru atbrauc pie manis partijas instruktors. Viņš saka, ka jāvēl Augstākajā padomē biedrene Ajāne. Es jautāju, vai viņi to nopietni domā? Man atbild: "Jā, viņai labi darba rādītāji, sieviete strādniece ar Ļenina ordeni apbalvota." Bet viņa, kad uzkāpa tribīnē, ne par ko citu nezināja runāt kā tikai par govs asti un govs pupiem. Pusstundu, kamēr zāle jau sāka kurnēt. Bet viņu tomēr ievēlēja. Un tad sākās murgs. Par kolhozu bija sūdzība pēc sūdzības, pārbaudes nāca viena pakaļ otrai. Brauca no rajona, no Rīgas. Reiz sūdzību pārbaudīja rajona galvenā zootehniķe Kurpniece. Viņa nosalusi, stāvam ārā. Kurpniece tikai mīņājās un mīņājas, bet deputāte stāsta un stāsta par visiem cilvēkiem sliktu. Labs cilvēks bija, bet, tiklīdz kļuva deputāte, zaudēja savu cieņu kolhoznieku acīs…
Neatceros, kuros gados tas bija, kad siena Žāvēšanai izmantoja ventilatorus, ieliktus tādos tuneļu režģos… Bet vienā dienā pazūd govs. Izmeklējam krūmus, upi, visas malas, neatrodam. Izbrauca arī no drošības pārvaldes darbinieki: govs ir nozagta. Bet mēs jau neiesim ķemmēt mājas, katram kolhozniekam taču ir sava govs. Paiet 11 dienas, atbrauc viens puisis, kuram vecāki šeit dzīvu un kurš ir inženieris citā saimniecībā. Viņam vajag izpētīt tuneli, kā taisa, kā darbojas… Viņš iet iekšā un redz – pašā tuneļa galā stāv govs. Govs bija dzīva, bet kā kauli un āda. Ēst tur kaut ko varēja paplūkt, bet dzērusi nebija. Tā kā bija jau vakars, viss notika uguns gaismā: sabrauca mašīnas ar prožektoriem. Stūma nost sienu, tad nāca metinātājs un grieza režģus kopā. Govs bija pārkāpusi tiem pāri, bet atpakaļ kāpties neprata… Atbrīvojuši govi, vedām to uz fermu. Gudra gan padomju govs, inteliģenta – ielien tunelī, bet ārā tikt neprot.
Bijusī «Tukuma Ziņotāja» un «Līdumnieka» lauku korespondente Anita Bērica:
– Kad Asja man pastāstīja, kā tas ar govi notikās, gribēju ar šo notikumu nedaudz atsvaidzināt mūsu avīzi. Taču man to neļāva. "Mums ir izaugsme, specializācija, koncentrācija un šitādu pekstiņu par govīm – nu nē!"
Turpmāk vēl.