Laikā no 13. līdz 23. jūlijam rajona Diabēta biedrības pašpalīdzības grupu vadītāji (pavisam 11 cilvēki) viesojās pie sadraudzības partneriem Šēselē. Vairāk par gūto pieredzi un to, kāpēc šāds brauciens notika, pēc atgriešanās Tukumā pastāstīja rajona Diabēta biedrības valdes priekšsēdētāja Rasa Hohmanne.
Diabēta pašaprūpi māca speciālā diabēta apmācības centrā
Lidija Galveniece un R. Hohmanne:
– 2001. gadā, kad aizsākām projektu «Diabēta slimnieks ģimenē», gribējām pieaicināt partnerus no Tukuma sadraudzības pilsētām. Mums izdevās atrast domubiedrus Pluņģē, Gotlandē un arī Šēselē. Toreiz vācu grupiņa bija neliela – tikai seši cilvēki, ko bija sapulcinājusi vietējā aptiekas vadītāja, taču tagad šajā grupā jau ir vairāk nekā 40 cilvēku. Tā ik pārgadus mēs dodamies pieredzes apmaiņā pie vāciešiem, bet viņi – pie mums. Pērn šēselieši Tukumā mums mācīja "vieglās nūjošanas" pamatus (nūjošana ir interesanta nodarbe, kas veicina gan kopības sajūtu, gan diabēta slimniekiem labvēlīgu fizisko slodzi), bet šogad bija mūsu reize ciemoties.
Jau jūnijā aizsākām projektu «Pacients pacientam» – Apšuciemā notika seminārs diabēta pašpalīdzības grupu vadītājiem, kur mācījām, cik lietderīga ir pieredzes apmaiņa, ko var sniegt slimnieks slimniekam; katrs pats var izvērtēt, kas viņam der – kādas fiziskās aktivitātes, uzturs, zāļu tējas vai dabas veltes (piemēram, diabēta slimniekiem ieteic lietot pupiņu pākšu vai melleņu mētru tēju) un tamlīdzīgi. Pēc tam šie pašpalīdzības grupu vadītāji devās pieredzes apmaiņā uz Šēseli un vācu draugi mūs sagaidīja ar domu parādīt, kā pašpalīdzības grupas darbojas pie viņiem. Vācijā diabēta slimnieku veselības aprūpi pilnībā apmaksā valsts, bet diabēta pašaprūpi Šēselē var apgūt divu nedēļu kursos pie Rotenburgas klīnikas, bet tā ir atsevišķa nodaļa – centrs. Cilvēku, kam atklāts diabēts, ģimenes ārsts nosūta uz šiem kursiem, un viņš divas nedēļas dzīvo centrā un mācās kā skolā (arī telpas tur skolai atbilstošas) – kā pašam veikt asins analīzes, izdarīt injekcijas, kā veselīgi ēst un kustēties. Piemēram, viena no nodarbībām, kur piedalījāmies arī mēs, bija kopīga maltītes gatavošana. Speciāli nolīgts uzturmācības speciālists bija sagatavojis diabēta slimniekiem piemērotu maltīšu programmu; gatavojām it kā pēc vienas receptes, taču ēdieni iznāca ļoti dažādi – katrs ar savu smaržu un garšu. Interesanti, bet Vācijā ēst gatavošana nav tikai sieviešu pienākumus – puiši jau skolā no pirmās līdz pēdējai klasei virtuvē kopā ar meitenēm apgūst kulinārijas prasmi. Mūsu atziņa – arī mēs varētu sarunāt kādu uztura speciālistu, kas ieteiktu interesantas receptes speciāli diabēta slimniekiem.
Neielaist slimību ir lētāk
– Mums bija interesanti vērot, kā iespējams veidot sadarbību un pasākumus no nekā. Jāsaka – Latvijā 10 gadus darbojās Diabēta apmācības centrs, taču to likvidēja (jo kādam bija izdevīgāk centra finansējumu sadalīt starp lielajām Republikāniskajām klīnikām). Lai neapvainojas veselības apmācības speciālisti, taču Tukumā diabēta slimnieku veselības aprūpi tādu, kāda tā ir šodien, sākotnēji ir izveidojusi tieši biedrība. Mums ir diabēta apmācības speciālists, endokrinologs un pēdas aprūpes kabinets, apmācību programma un daudzas citas lietas, kādu nav citos Latvijas rajonos. Bet Vācijā to visu organizē Slimo kase. Protams, arī tur ir cilvēki, kas ignorē vai cenšas nerunāt par savu slimību; psiholoģiski tā viņi jūtas labāk. Īpaši tas sakāms par jauniešiem, taču cita lieta ir gados vecāki cilvēki, kas jau saskārušies ar slimības izraisītām komplikācijām un kam nepieciešamas regulāras ārsta konsultācijas un zāles; līdz ar to Vācijā pašpalīdzības grupās vairāk darbojas no darba brīvie cilvēki – pensionāri, kas reizi mēnesī sanāk, lai noklausītos kādu lekciju (nūjošana gan notiek biežāk). Tomēr ir arī pašpalīdzības grupas jauniešiem un bērnu vecākiem – viņi sanāk, lai pārrunātu aktuālās tēmas.
Vispār pusaudžu vecums ir ļoti smags, jo lielākā daļa bērnu slimību noliedz – neinjicē insulīnu, tātad – tur augstu cukura līmeni, slēpj no vecākiem un ārsta rādījumus, nedomādami par to, ka no komplikācijām cietīs neviens cits, kā pats.
Arī man ir sapnis Tukumā pulcināt bērnu vecākus, lai gan cilvēki parasti aizbildinās ar mūžīgo nevaļību. Tāpēc, kamēr mums nav tādas veselības sistēmas, kā Vācijā, turpināsim strādāt, cik spēka.
Paldies tiem Tukuma rajona pašvaldību deputātiem, kuri saprot, – jo zinošāki būs diabēta slimnieki, jo mazāk viņi saskarsies ar komplikācijām – aklumu, nieru dialīzi vai pat transplantāciju, kas valstij izmaksā daudz dārgāk. Pašvaldībām šādās situācijās jārēķinās ar regulāriem lūgumiem pēc pabalsta; hroniska slimība nomāc gan pašu slimnieku, gan rada spriedzi ģimenē. Pasaulē ir sapratuši, ka preventīvā aprūpe sabiedrībai kopumā izmaksā daudz lētāk par komplikāciju ārstēšanu – sabiedrība no tā tikai iegūst.
Šī mūsu brauciena mērķis bija izglītot pašpalīdzības grupu vadītājus – līderus, lai tie savukārt spētu palīdzēt tiem cilvēkiem pagastos, kas uz biedrības izveidoto Diabēta informācijas centru netiek kādu sociālu problēmu dēļ.
Nobeigumā gribu teikt, ka esam uzsākuši izdevīgu projektu, kurā cukura līmeņa testus varēs iegādāties ar ievērojamu atlaidi. Insulīna atkarīgie no valsts saņem 75% atlaidi, bet pie mums – Diabēta informācijas centrā, Raudas ielā 8, saņemot īpašu atlaižu karti, testus varēs iegādāties vēl lētāk. Aicinām to izmantot.
