Reiz sen senos laikos mežā piedzima čiekurs, kurš zināja, ka nav čiekurs. Baroja māte egle viņu ar vissaldajāko sīrupu no Trūdošo tārpiņu vietas un čiekuriņš it kā jau pieņēmās apjomā un zaļumā, kā tas čiekuram nākas, tomēr viņa forma nebija īsti čiekuriska – lieta tāda, ka čiekuram auga divas tādas kā ausis un divas tādas kā kājas; pagaidām tikai apaļu radziņu veidā.
Māte egle, kas ātri savējojās ar citām, vecākām un viedākām sugasmāsām, nosprieda, ka vainīgs uzturs. Nu nevar bērnam dot tikai to, kas garšo. Aizmezgloja māte egle saldāko sulu saknītes pavisam ciet, bet pavairoja tās spurgalas, kas sūknēja brūnajo, taču pagalam veselīgo purva rāvu. Egles bija pārliecinātas, ka tieši rāva veicina sveķu veidošanos, veselīgu sulu apriti un arīdzan kokaini rūsganu iedegumu galotnēs. Tad nu čiekuriņš trejas nedēļas tika turēts uz rāvas diētas, taču mātes egles pūles izrādījās veltīgas – čiekuriņa ausis izstiepās garākas, kājas arīdzan un egle vairs nesaprata, ko domāt. Kaimiņienes sāka sačukstēties par tēvu – raugi, augustā viens briedis bij centīgi pie saknēm ragus trinis. Nu, nu – vai tik ne tāpēc tāds savāds bērns… Bet čiekuriņš kāds bija, tāds bija – rudenī kopā ar pārējiem bērniem atvadījās no mātes un kūleņoja lejup iesakņoties. Tikai tāds – ar ausīm un kājām jau arī nevarēja normāli aizripināties – čiekuriņš lēkāja no zara uz zaru un tā arī palika uz zara; tikai kaimiņegles. Bet egles reti kad iesāk uzreiz runāt – parasti dienas trīs skatās virsū zaļu skatienu un nebilst ne vārda. Trešajā dienā eglei arī neko nevajadzēja teikt – čiekuriņš bija aizlēkājies tālāk līdz kaimiņos dīgstošajam pīlādzim. Pīlādži gan runīgi, tūlīt pavaicāja: – Kas tu tāds? – Čiekurs. – Čiekurs?? – Čiekurs. – A es domāju, ka knaģis… – Knaģis?? – Jā, knaģis. – A kas ir knaģis? – Lūk, tur uz auklas karājas.
Paraudzījās čiekuriņš pa kreisi un tiešām – līdzās pīlādzim slējās stabs pie kura bija piesieta aukla, bet uz tās karājās tādi kā čiekuriņa brāļi. Ai, čiekuriņš no prieka palēcās un skat, uz auklas atjēdzās: – Sveiki, brāļi, – čiekuriņš iesaucās. Brāļi knaģi pieklājīgi sagrozījās, bet tāpat, kā egles, cieta klusu. – Vai jūs no egles koka? – ievaicājās čiekuriņš. – Nē, – teica mazākais knaģītis un atrāvās no auklas. Tagad knaģi uz čiekuriņu raudzījās pārmetoši. – Vai, kur tad viņš aizsteidzās? – sauca čiekuriņš. – Nekur! – dobji atsaucās vecākais knaģis un arī aizlidoja lejup. – Jūs visi tagad lidosiet lejup? – nerimās čiekuriņš. – Varbūt, – teica knaģi un visi aizlidoja lejup. Kas čiekuriņam atlika? Arī viņš nolēca zemē un saprata, ka zeme viņu sauc – ir jādodas mājās iesakņoties. Un varbūt izaugt par lielu, lielu knaģi.
