Vakar pēcpusdienā, iegriežoties Mākslas skolas deju zālē, mūs pārsteidza milzīgā jautrība! Zinot, cik stingra ir deju skolotāja Silva Liepa, cik daudz un pamatīgi strādā visi «Lustes» dejotāji, lūkojām, kur slēpjas jautrības cēlonis. Izrādījās – tas nemaz neslēpjas! Gluži otrādi: stāv zāles vidū un… rāda jokus! Un dejotāji – atkārto. Gan žestus, gan mīmiku, gan draiskos izsaucienus. Jo ciemos atkal ieradies senais un labais draugs Arnauds Martins (Arnaud Martin) no Beļģijas!
Nebēdnis. Kautrīgais. Šķelmis. Slims vecītis. Dzērājs. Rīma. Mīlētājs… Arno, kā bērni viņu sauc, iemiesodamies aizvien jaunos tēlos, nemitīgi kustas, un paiet labs brīdis, līdz izdodas noķert vajadzīgā asuma foto kadru… Ir pozas, tēli, rotaļas, ko daudzi dejotāji atceras jau no iepriekšējām Arno viesošanās reizēm, tāpēc jautrība sit augstu vilni! Klauns gribētu iemācīt daudz ko jaunu, bet bērniem ik pa brīdim gribas kopīgi izspēlēt to, ko jau zina, – mīļākās rotaļas.
Starplaikā starp divu grupu nodarbībām iztaujājam ciemiņu. Gribas taču zināt, kāpēc šis 26 gadus jaunais beļģis, pēc izglītības bioķīmijas inženieris, kuram ir labs darbs Briselē, savā atvaļinājumā, savās brīvajās dienās dodas uz Latviju, uz Tukumu.
Arno – ļoti labā latviešu valodā! – labprāt pastāsta:
– Eiropā ir tāds brīvprātīgo serviss, kur jaunieši no dažādām valstīm var doties uz citu valsti, brīvprātīgi piedalīties dažādos darbos… Pirms trim gadiem es kā brīvprātīgais ierados Latvijā, Tukumā. Pilnīgi neko par Latviju nezināju! Bet – man ļoti patīk dejot, tāpēc izvēlējos volontieru programmu «Dejo ar mums!"». Un tā es te ar «Lusti», ar tukumniekiem dejoju deviņus mēnešus!
Man te ļoti iepatikās! Jums ir tāda skaista attieksme pret tautas dejām, kādas mums, beļģiem, nav. Jūs tās mācāties, dejojat, un arī publikai ļoti patīk! Deja ir jūsu kultūras vērtība!
Te, pie jums, es varēju darīt to, kas man ļoti patīk. Mācīju dejot salsu, pats mācījos latviešu tautas dejas. Deviņu mēnešu laikā iemācījos latviski sarunāties, iemācījos un uz skatuves kopā ar «Lusti» varēju koncertā 10 latviešu tautas dejas nodejot!
Jautāts par to, kā nonācis līdz klauna tēlam, Arno iesmejas:
– Vainīga ir Elita (Mākslas skolas metodiķe Elita Mieze. – Red.)! Viņa namiņā (tā visi tukumnieki mīļi dēvē Mākslas skolu) strādā… Tuvojās Jaungads, un viņa izdomāja, ko es varētu darīt. Tu būsi klauns, viņa teica. Es sakrāsojos un apģērbos, bet diez ko labs klauns tad nebiju… Izgāju priekšā un nezināju, kas man jādara. Kas ienāca prātā, to darīju… Pamazām iemācījos arī par klaunu būt, un tagad mācu bērniem pantomīmu, mums te ir savas "klaunu dejas"… Braucu uz skolām, kur mani aicināja, vadīju klaunu nodarbības. Trijos mēnešos 30 nodarbības novadīju!
Pirms sākt nodarbības ar pašiem mazākajiem dejotājiem, pirms atvadīties no lielākās grupiņas, Arno nākas visiem cieši apsolīt, ka nākampavasar noteikti atbrauks atkal. Iespējams pat, ka izdosies jau šoruden – oktobrī vai novembrī. Un viss laiks, ko pavadīs Latvijā, viņam jau saplānots pa dienām, pa stundām, jo Arno nav tikai "«Lustes» talismans" – ar viņu ir tikušies un grib tikties vēl arī citu skolu audzēkņi, bērnudārzu mazuļi. Ir pat doma, ka viņš ar saviem priekšnesumiem varētu iepriecināt, piemēram, mazuļus Tukuma slimnīcas Bērnu nodaļā…
Kamēr tērzējam, māmiņas un tēti saveduši savus mazos dejotājus, un var sākties jauna nodarbība! Dažs gan cirkā laikam vēl nav bijis, dažs dzīvu klaunu pirmoreiz redz tik tuvu, tāpēc pirmais tikšanās mirklis ir mulsuma pilns. Taču jau pēc brīža ir skaidrs, ka rotaļā visvislabākā vieta ir tieši blakus klaunam! Un atkal – smiekli, čalas, mūzika. Un dejas, un jautrība ne pa jokam! Reizēm jau vajag tā – pa vidu starp latviešu tautas dejām – viena "Klaunu deju" stunda.
