«Mazsaušu» saimniekam Jānim Štegmanim pieder trīs kuļmašīnas un dzirnavas, vēl viena otra parikte. Zeme – vien nieks – pussimts hektāru. Bet Štegmanis visriņķī zemes apkuļ. Dzirnavas griež tvaika katls, rudenī, ziemā, pavasarī dzirnu akmeņi grieztin griežas. Zirgu pajūgi visapkārt, allaž pilna sēta…
Saule pamanās ietikt spainī
«Mazsauši» atrodas Degoles pagasta Vienībā, 100 m atstatu no lielceļa. Saimes ēka paprāva, baltiem ķieģeļiem apmūrēta. Garām braucot, ievērojam, ka laiku pa laikam ēkai top kas jauns. Logu ailēs acis parādās. Jauns jumts ēku piesedz. Puķes zied. Vadzi, te darbīgi ļaudis saimnieko. Iebraucam vienreiz, otrreiz. I ne dzīvas dvēseles. Ar tām – nedzīvajām – vēl nesaprotamies, bet «Mazsaušos» viņas ik pie katra soļa jūtamas. Saimes namā. Prāvajā saimniecības ēkā. Logu, durvju ailes izmūrētas ar sarkaniem ķieģeļiem. Savulaik bijis zirgu stallis, galda darbnīca (galdniecība), vāgūzis federratiem, klēts – pilna apcirkņu, un vēl arī labu lietu noliktava. Pagalmā – aka joprojām stāv. Kad ūdeni smeļ, saules atspulgs pamanās ielēkt spainī un par varītēm ietek līdzi istabās. Tālab te allaž gaišs…
Trešoreiz mums laimējās, un pats saimnieks Jānis Štegmanis aicina istabā.
Garā vēsture
Cienā ar kafiju, stāsta: "Man tā vēsture ir gara. Šite dzimis, audzis. Arī Sibīrijā 10 gadus dzīvojis. 1949. gadā tēvu – A. Štegmani – aicināja iestāties kolhozā. Viņš bija pretī. Valdīšana teica – kulaks, un tādam dzirnavu nevar būt. Visu aizveda. Dzirnavu akmeņus aizveda un pašus arī.
Dzīvojām Tālajos Austrumos – taigā. Kad mežā iegāja, debesis nevarēja redzēt. Zaķu, vilku, lāču papilnam. Šaut?! Vai prāts! Katru vakaru pie komandanta jāiet atzīmēties. Die's pas', ar bisi plecos! Tur, Sibīrijā, arī sportoju. Braucu ar slēpēm. Domāju – es tik gudrs vis neesmu, lai ar augstām skolām uz priekšu tikt, mēģināšu ar sportu izsisties. Sports man padevās. Gribēju te, Latvijā, iestāties Fizkultūras institūtā. Bet rektors Ailis iesauca pie sevis. "Atvainojos… mēs, zini, mums no represētajiem jāatturas," tā rektors. Žēl, bet, ko iesāksi?! Nepadevos. Izpildīju Sporta meistara normu. Aizgāju vēlreiz. Un tad mani uzņēma kā cilvēku: "Mums vajag tādu sportistu. Laipni lūgti!" Lūk, kāda divkosība un no mūsu pašu bāleliņu puses. Pabeidzu institūtu. Strādāju par treneri «Dinamo» komandā. Trenēju biatlonistus. Sievai nepatika, ka apkārt braukāju. Tad nu strādāju tirdzniecības tehnikumā par sporta skolotāju. Pienāca pensijas gadi, un atgriezos tēva mājās."
Jaunie – malači!
J. Štegmanis: "Bet te – māja ļaužu pilna. Un visi teica: "Mūs no šejienes ar kājām pa priekšu vien iznesīs. Pagasts viņiem ierādīja dzīvokļus daudzstāvenēs, bet šie – nē un vēlreiz nē. Pieraduši lauku sētā dzīvot."
Es arī – iegādājos govis. Es – pilsētas zellis, noņēmos ar 10 govīm! Slaucu, mēslus mēzu, pienu nodevu. Tad gan īrnieki kā aizsvilušies viens pakaļ otram aizgāja. Nepatika mēslu smaka. Ar visām parpalām projām!
Piena bizness gan nerentējās. Metu mieru. Remontējām māju. Kā? Tā nu nav mana izdoma. Es te stāvu pie ratiem. Jaunie – ziķeri! Trīs bērni. Paspēju. Divas meitas, dēls un znotiņi. Spečuki! Te vērbaļķi, kas griestus, jumtus tur, bija balti nokrāsoti. Jaunie: "Vajag tā, kā bija!" Ar drāšu birstīti krāsu nost kasīja. Ar īlenu, adatiņu spraudziņās. Pagriez galvu atpakaļ! Paskaties tur, lejā stūrī, bišķi vēl pa kreisi. Redzi krāsns mūrīti un durvis, kas ved uz saimes istabu? Reiz atbrauca manas sievas māte. Nostājās un teica: "Šķūņa durvis! Ha, ha, ha!"
Mums te viss samests krustu šķērsu kā kara laukā. Dēls, znotiņi darbojas. Darbiņš lēni uz priekšu iet. Ļoti lēni, bet toties pamatīgi," ar lepnumu teic saimnieks. Izvadā pa visām istabām. Stāsta. Liek ar rokām aptaustīt vecēkas sienas, grīdas, siltinājumu un pārmūrētās veckrāsnis, kas «Mazsaušu» ļaudis atkal sildīs vairākās paaudzēs.
"Mājai ir pie 130 gadiem. Kad būs gatava, uzaicināšu ciemos savus audzēkņus – visus. Sportistus, trenerus: Urbanoviču, Rozentālu, pārējos. Jaunības draugus, ar kuriem kopā Sibīrijā bijām," stāsta saimnieks un pārtrauc, jo mobilais telefons iezvanās. "Kā iet? Tad ir labi. Būvējies? Siltais ūdens tev ir? Man ir. Domāju, kā būtu ar kaut ko tev priekšā, bet atkal – nekā. Ja nenomiršu, tad būšu. Nē, tik traki nav. Pagaidām vēl nav. No 15.00 Engurē? Stadionā? Labi. Latvijas karogs plīvos? Labi, Juri 1. maijā visi tiksimies pie tevis Engurē. Ar karogu rokās!"J. Štegmanis priecīgs pārtrauc sarunu un skaidro, ka zvanījis Juris Segliņš no Engures, kas rīko kursa biedru saietu.
Kaut kriksīti par brīdinājumu…
Vai uz slēpēm retajās sniega dienās vēl izdodas uzkāpt? – pavaicājām sportsmeistaram. "Slēpes ir, bet maz slēpoju. Man ir asins vēzis," teic staltais vīrs. Uz brīdi valda klusums… Kaut kur pie sienas stundenis sekundes skaita. Ēkas viņā galā aiz trejām istabām viens no znotiņiem kaut ko naglo… Kaut kas jāsaka… Speru laukā: "Var tā to, kā jūs – ar smaidu pieņemt?!" "Man laimējies. Dakteris ar' teica: "Jums no ļaunā iekritis labākais." Dienā iedzeru divas tabletītes, ko man liek. Jā, labākais. Pabaidīja, teica: "Esi mierīgs!" Tā nu dzīvoju, vadu savas dienas. Par katru priecājos. Arī par to, ka varu pie tēva mājām izkārt Latvijas karogu. Arī pa Lieldienām izkāru. Ilgi stāvēju, skatījos, kā plīvo. Pagāju tālāk un atkal skatījos. Visapkārt apgāju… Labi būs.
tagad gan visi saka, ka slikti. Krīze. Ak, Dievs! "Kas nav bijis Sibīrijā," saku, "aizbrauciet!" Šķiet, tur arī vairs ne tā kā toreiz, bet vajadzēja kriksīti tās saglabāt par brīdinājumu tiem, kuriem savā zemē nekad nav labi…"
