Ko pirms Sieviešu dienas aicināt uz sarunu, ja ne īstu Dāmu? Un kurš gan cienīgs ar viņu runāt, ja ne vismaz Lāčplēša ordeņa kavalieris?
Diemžēl liktenim tīk pajokot, un pie allaž elegantās rakstnieces, dzejnieces, brīvžurnālistes, gleznotājas, reiki dziednieces utt. Marijas Anmanes devās allaž paburzītais Latvijas vidējais statistiskais – jūsu padevīgais stāstītājs, kas vīrietības apliecinājumam sausi grabināja «Rafaello» kārbu pie Marijas namdurvīm. Marija, protams, viesi laipni uzņēma. Izvēlējās ilzīšu tēju, kur acis priecēt, un grūtā saruna, kā sievietē atklāt to, kas padara viņu īpašu, varēja sākties:
– Marija, kurš būtu tas laiks, tas gadsimts, kurā tu justos kā īsta dāma?
– Tas laiks, kurā piedzimstam, tajā jādzīvo. Ja gribētu nenopietni, es teiktu: lai būtu dāma, vajag visai maz – kā man: lai viena meita ir manikīre-pedikīre, otra – friziere; lai viena draudzene ir šuvēja, bet otra – adītāja; lai meitu ģimenes uzņemas smagāko sadzīves nastu (piemēram, dzīvokļa remontēšanu, komunālos maksājumus – lai man par to nav jāstreso); tas ir liels slogs – tāpēc daudzi staigā pelēki un nodurtām galvām. Domāju – man ir labi bērni. (Cits jau lielītos, bet es, redz, tikai pasaku… Ha, ha, ha…) Kā tajā latviešu tautasdziesmā: "Visi man labi bija…" Domāju, ka tas attiecas uz visiem gadsimtiem un visām tautām. Un visām dāmām…
– Es šeit saklausīju divus pieturas punktus…
– Tiešām? Arī manā nenopietnajā runā? Dzer tējiņu, Vent!
– Bet, tātad, dāmai nedrīkst būt rūpju?
– Kad esi zem mūžīga sloga, tev vienkārši aizmirstas, ka esi sieviete, par dāmu nemaz nerunājot.
– Vēl sapratu, ka svarīgi ir labi izskatīties. Bet – kā vārdā sievietes tā cenšas?
– Vienkārši labai pašsajūtai… Ai, kā mēs, sievietes, mākam melot! Ha, ha, ha! Bet ir taču tāds teiciens: "Ir patīkami būt patīkamai" – un kāpēc ne? Kādu redzu sevi spogulī, tādu cilvēki mani redz uz ielas… Nu smaids man ir iestādīts automātiski, satiekot pazīstamus. Jau no bērnības biju tāda jocīga – visu laiku smaidīju. Bet – dažreiz smaidīt ir grūtāk, nekā nesmaidīt. Paskaties kādreiz, kā cilvēki kāpj no autobusa ārā – skatās uz pakāpieniem un tā arī aiziet, galvu nepacēluši, ar skatienu zemē…
– Bet runājot par izskatu – spriežot pēc sieviešu runām, svarīgāk šķiet nevis pārsteigt vīrieti, bet konkurentes… Vai tas kādos sieviešu gēnos ierakstīts?
– Jā, tas varētu būt ielikts gēnos. Ir taču arī dzīvnieki, kur mātīte košāka par tēviņu; un mēs laikam esam no tiem dzīvniekiem… Protams, ir arī cilvēki ar citām prioritātēm. Es jau arī ne tikai ar to vien nodarbojos, bet man varbūt vairāk nekā vienam otram vajag, lai būtu harmonija starp iekšējo un ārējo… Tāpēc man nav vienalga, kādas tapetes pie sienām un no kādām tasītēm tēju dzeru… Bet ir, kam pilnīgi vienalga, un šie cilvēki ne ar ko nav sliktāki – viņi vienkārši ir citādāki.
– Mjā, bet vai varētu būt tā, ka pasauli cenšas sakārtot tie, kam no tās bail?
– Bet, protams. Cilvēks, kas jūtas lielās pasaules apdraudēts, vairāk cenšas sakārtot mazo – savu pasauli.
– Vai bijuši iemesli justies apdraudētai?
– Protams. Vienreiz biju psiholoģiskā lekcijā, kur zīmējām dzīves līniju – atzīmējām augšējos punktus (svētkus, ieguvumus un visu, kas priecējis) un apakšējos (nelaimes, zaudējumus un tamlīdzīgi). Es paskatījos, ka citiem bija pakalniņi un nokalnītes, bet man tā-ā-ādas smailes un tā-ā-ādas aizas, ka pati saķēru galvu šausmās. Taču, kad citi (kas gribēja) pastāstīja, kādas viņiem dzīvē notikušas nelaimes, un tomēr to attēlojuši vieglās līknēs… Es padomāju, ka man taču patiesībā nekā briesmīga un traģiska nav bijis… Acīmredzot, man emocionālā uztvere cita.
– Bet vai sevi saproti?
– Varbūt dažreiz. Un – tā nojausma varētu būt biežāk.
– Vaicāju tāpēc, ka kolēģi ieteica ņemt brīvu nedēļu, ja gribot sievieti saprast… Vai tev ir kādi ieteikumi vīriešiem, kā saprast sievieti? Paši zinām, kā dzīvē notiek – kad sieviete saka «jā», patiesībā domā ko citu…
– Jā, protams, bet arī tas jāmāk – pateikt ko citu, un – varbūt arī nevajag? Varbūt labāk otru pasaudzēt?
– Sieviete – saudzētāja, sieviete – vājais dzimums. Vai šodien tas aktuāli?
– Domāju – tas ļoti atkarīgs no personības. Esam tik dažādas! Ir taču strādājošas sievietes – tik "putekļainas" kundzītes, ka ar viņām nav ko runāt, bet ir "mājas peles", kas nebūt nesēž tikai mājās, lai gan būt pasīvai mājās sēdētājai gluži nevajadzētu.
Bez iekšējās kultūras skaistuma nav
– Labi, kas, tavuprāt, veido skaistumu?
– Noteikti harmonija. Vai neesi redzējis dāmītes perfektā meikapā un stila drēbītēs, bet, kad attaisa muti, šausmas pārņem, kā viņas runā – vai nu tukšu maļ vai drausmīgi vulgāri… Man patīk klausīties cilvēku valodā; lai tā būtu bauda – otrā ieklausīties.
– Piekrītu, ne velti ir anekdotes par blondīnēm, taču kā iespējama tāda pretruna – ārējs daiļums un iekšā kaut kas pilnīgi pretējs?
– Mierīgi var pastāvēt. Ja ir naudiņa, lai apģērbtos pēc modes, tad ar to pilnīgi pietiek. Var pat grāmatiņas – lubenīšus – pirkt; tādus lasa un tādā stilā domā. Ko skolā tagad māca latviešu valodā? Gramatiku un valodas stilu neiemāca vai neiemācās. Iekšējā kultūra paliek neizkopta. Un tai pašā laikā vēsture zina daudzas sievietes – izteiktas neglītenes, bet gudru vīriešu pielūgtas.
– Vai tad gudrība neapgaro vaibstus?
– Noteikti tā atspoguļojas vaibstos un manierēs. Kaut kur lasīju, ka neordināri sejas vaibsti raksturīgi neordinārām personībām. Tas nogludinātais smukumiņš nereti ir "komplektā" ar līdzīgu domāšanu…
– Ko sievietei iesākt ar gadu nastu? Zinu, ka tu apmeklē trenažieru zāli – vai gribi līdz simt gadiem iespītēt vecumam?
– Nē, negribu iespītēt. Vienkārši man ir tik jauki bērni un mazbērni, un šobrīd ir tik grūti laiki, ka nedrīkstu viņiem uzkraut vārgu un gultā guļošu vecenīti savā personā. Man jāturas, cik ilgi varu. Tas ir mans ieguldījums grūtajos laikos – neuzkrist pavisam uz kakla; no viena insulta izspruku, otru pati negribu. Man nav svarīgi, cik gadu pasē rakstīts – ja kustēties varu, tad pilnīgi pietiek. Paskaties, kādas ir ielas un bruģītis! Trešdienu vakaros, kad nāku no gleznošanas un ir uzsalis, tad saku paldies Dievam, ka eju vingrot – tad varu uztaisīt pirueti un kājās noturēties. Kurš stīvāks, tas gan krīt.
Vīrietis – sievietes pretpols
– Vai varam pagātnē ieskatīties – varbūt 8. martu nācies jautri pavadīt?
– Ho-ho! Astotie marti visādi pieredzēti. Viens ļoti skaists bija, kad es mācījos 11. klasē – tie bija lauki, tā bija Džūkste, kur, saprotams, puķu veikala nebija. Pavasaris tāds, ka arī sniegpulksteņu nebija. Mūsu klases puiši nolēma aizbraukt uz Tukumu un nopirkt puķes – aizbrauca un (pieci puiši sešām meitenēm) nopirka prīmulu podiņus. Bet atpakaļ autobuss neiet… Un putenis… Gāja kājām. Viens sazvanīja tēvu, bet tam mašīna sabojājusies; cilvēks līdz pusnaktij to remontēja, pēc tam brauca puišiem pakaļ, bet mums – kā tādām karalienēm – puķes no rīta uz soliem. Zini, cik skaisti?! Tikai pēc tam uzzinājām, ar kādām pūlēm tās nākušas. Jā, tas bija skaistākais 8. marts.
– Vai ko teiksi arī par vīriešiem?
– Līdz šodienai nodzīvojot, par vīriešiem esmu sapratusi vienu – viņi nav stiprais dzimums; uz viņiem var cerēt, bet nevajag paļauties.
– Tu pilnīgi atziņās runā!
– Jā, jā, tā ir.
– Bet šodien, kad sievietes runā par vienlīdzību, kāpēc uz kādu jāpaļaujas?
– Tādas attiecības, kad no vīrieša neko vairs nevajag, iespējamas tikai manos gados. Ja man pret konkrētu vīrieti būtu kādas prasības, varbūt domātu savādāk.
– Bet ko teiksi par jaunajām meitenēm, kas vecos «krabjus» noprec? Viņas citādāk domā?
– Ko teikt – lai viņiem veicas. Ha, ha, ha – ir jau arī pietiekami daudz veco raganu, kas pavedina nabaga naivos puisīšus. Viss ir līdzsvarā!
– Nu, bet no pašas pieredzes – kas jaunībā patika vīriešos?
– Jaunība jau ir sapņošanas laiks – tad vairāk izsapņo, kādu vīru gribētu…
– Nu ko tur romantizēt – vīriešiem jau tikai viens prātā…
– Ja kāda izvēlas tādu vīrieti, kam tikai viens prātā, tā ir viņas izvēle; ar gadiem jau prioritātes mainās.
– Nu, bet vai ko labu par vīriešiem vari pateikt? Es jau atkal gaidu jauku «kodienu»…
– Nu kāpēc, viņi jau ir daļa no šīs pasaules – otra puse. Tāpat kā dienai ir nakts pretī, tā sievietei – vīrietis; tas ir neizbēgami. Tur neko nevar darīt!
– Tava intonācija vēsta par Dieva netaisnību!
– Tā nav netaisnība – Dievs tā iekārtojis! Un viņš, kā zināms, ir lielākais Harmonijas Meistars! Mēs, cilvēki, reizēm esam akli, jo to neredzam, kurli – jo to nedzirdam, un dumji, jo nesaprotam…
– Mjā, atcerējos pasaules pirmsākumu, kur Ādams gribēja līdzinieku izklaidei un Dievs teica, lai ziedo pusi sevis, bet Ādams saskopojās un iedeva tikai ribu…
– Un ko tad viņš vairāk var gribēt! Pats vainīgs – ha, ha, ha! Nē, nē pasaule ir pilna jaukiem vīriešiem – abi mani znoti un mazmeitām puiši jauki; un mazdēli trīs aug – arī par viņiem tikai labu varu teikt.
– Tad jau laikam nav slikto un labo cilvēku, bet jārunā par attiecībām, kur viena pagale nedeg?
– Jā, droši vien. Viena pagale nedeg ne vien strīdos, bet arī Mīlestībā! Par to mums biežāk vajadzētu iedomāties.
Mazie prieciņi laimei
– Bet kā ir – varbūt labāk vienai dzīvot? Ne viena vien pensionāre laimīga tik tāpēc, ka nav vecs kraķis jāuztur?
– Nelaimi jau nevienai nevajag, bet var taču laimīti pameklēt.
– Atrast Latvijā brīvu un sakarīgu veci…
– Nevajag par mērķi izvirzīt atrašanu. Ir tāds universāls princips – nevajag saspringt, un viss notiks pats; tāpat kā ar naudas pelnīšanu – visi saspringuši uz naudu, bet naudas nav; kad atlaidīsim šīs domas, nauda radīsies – kaut kas notiks.
– Pastāsti, kas tevi priecē?
– Gleznošana. Tiesa gan, šīs ekonomiskās pī apstākļos es apmeklēju ne vairs četras, bet divas nodarbības mēnesī. Tā gluži nav, ka dzīvotu bezrūpībā un naudiņa nebūtu jāskaita… Bet es varu gleznot arī mājās! Tad vēl ir vingrošana kopā ar pensionāriem pirmdienās un ceturtdienās. Tur nāk arī kundzītes, kam pāri 70, un viņas tik foršas – skatos uz viņām un redzu savu nākotni; arī gribētos tāpat noturēties. Priecē mazbērni – tas, ka reizēm esmu viņiem vēl vajadzīga. Patīk fotografēt – varu nākt no radu tusiņa un, ieraugot, cik burvīga nakts, līdz pat 3.00 staigāt pa pilsētu un fotografēt. Šoziem tā gadījās. Tad jau visi burlakas guļ un nevienam nevajag tantīti ar fotoaparātu; pēc tam līdz 5.00 bildes apstrādāju datorā un tad eju gulēt. Mans režīms – mana darīšana.
– Vai nobeigumā nepateiksi kādu labu recepti, kā iepatikties sievietei? Kāpēc visām patīk puķes un romantiskas vakariņas sveču gaismā?
– Vienas receptes nav. Varbūt dažai ar to pietiek, dažai vajag ko citu.
– Statistika vēsta, ka sieviete gatava intīmām attiecībām vidēji pēc deviņiem randiņiem…
– Ā, un tad pietiek? Tad vajag citu veci ar citām puķēm?
– Taču vīriešu ierosinājums – iztikt bez romantiskā ievada – arī tiek noraidīts.
– Bet ir jau vīrieši, kam izdodas. Zini, kas ir vīrieša ideāls? Šveiks, jo viņš no dāmu acīm mācēja nolasīt savas vēlēšanās… Agrāk man bija kolēģis, kas teica: "Vīrietim jāprot panākt, lai sieviete pati grib…" A kā to panākt, nevienam nestāstīja. Jā, attiecībās jau nav gatavu recepšu.
– Un kas tevi tagad, 8. martā, iepriecinātu?
– Būšu Rīgā, Raimonda Paula «Dziedāšanas svētkos». Atgriezīšos vakarā mājās, un uz galda kaut kur būs puķes noliktas. Un tad manējie zvanīs un teiks: "Atkal tevis caurām dienām nav mājās." Tāds, visticamāk, būs mans 8. marts. Arī nav slikti – vai ne?
– Un ko citām sievietēm novēlētu?
– Lai vīrieši slotu nedāvinātu, bet puķes.
