Kā jau ierasts sēņu laikā, redakcijā saņemam fotogrāfiju sūtījumus, kuros lūgums noskaidrot, kas tie par brīnumiem, ko sēņojot izdevies mežā atrast. Parasti jautājumus ar fotogrāfijām pārsūtām Latvija Dabas muzeja vadošajai speciālistei – mikoloģei Initai Danielei. Tā rīkojāmies arī šoreiz, un lūk, viņas skaidrojums:
Sēne uz sēnes, nevienas ēdamas
– Pirmās ir sēne uz sēnes. Kaut kāda cepurīšu sēne apaugusi ar pelējumu. Pelējums ir mikroskopisku sēņu kopums. To veido vairāku sugu mikroskopiskās sēnes. Daži pelējumi var būt kaitīgi veselībai, bet citi tiek izmantoti pārtikas rūpniecībā un zāļu izgatavošanai.
Otrā ir samtainā mietene Tapinella atrotomemtosa – 6-20 cm plata, izliekta vai nedaudz ieliekta, neregulāra, reizēm pusapaļa vai mēles veida, bieza, gaļīga, gluda sausa, okerbrūna līdz kafijas brūnai, ar ilgi ieritinātu malu. Mīkstums – krēmkrāsas līdz dzeltenīgs, griezumā ar violetiem plankumiem, biezs, sūkļains, ar neizteiktu smaržu un maigu, reizēm rūgtenu garšu. Lapiņas gar kātiņu – nolaidenas, šauras, dzeltenīgas līdz okerbrūnas. Kātiņš – 4-8 cm garš, 2-5 cm resns, cilindrisks vai vidū paresnināts, samtains, melngani brūns, nereti ekscentrisks, griezumā ar violetiem plankumiem, ar sakņveida pagarinājumu. Sporas – gludas, plati ovālas, dzeltenīgas, masā okerbrūnas, 4-6 x 3-4 μm. Aug kuju koku un jauktos mežos uz celmiem un trūdošām saknēm. Sastopamas – Eiropa, Ziemeļamerika, Latvijā – bieži. Nav ēdama.
Gandrīz dzīvnieks!
Dzeltenās nav sēnes, bet gļotsēnes – parastais ragansviests Fuligo septica. Tās pēdējā laikā vairs nepieskaita sēņu valstij. Tā ir neliela zemāko organismu grupa, kas uzrāda dažas dzīvniekiem raksturīgas iezīmes. Gļotsēnes nesatur hlorofilu. Pēc sporu veidošanas tipa, saprotrofā dzīves veida tās atgādina sēnes. No sēnēm gļotsēnes atšķiras ar veģetatīvā ķermeņa uzbūvi un attīstības ciklu. Gļotsēņu veģetatīvais ķermenis ir kails, protoplazmatisks veidojums –plazmodijs, parasti spilgtā krāsā, kam raksturīga pozitīvā hidrotaksija (kustība ūdens virzienā) un negatīvā fototaksija (kustība prom no gaismas). Plazmodija pārvietošanās notiek, plūstot protoplazmai ar kodoliem noteiktā virzienā ar ātrumu pat līdz 0,5 mm/min. Plazmodiju izmēri ir ļoti dažādi: no 1 mm līdz 1 m un vairāk, parasti gan no dažiem milimetriem līdz dažiem centimetriem. Pēc veģetatīvās fāzes sākas sporu veidošana: plazmodijiem mainās taksijas, un tie pārvietojās sausākās un bieži vien arī apgaismotās vietās – uz trūdošiem kokiem, celmiem, koku stumbriem, lakstaugu stiebriem un lapām. Tur plazmodiji zaudē ūdeni un sairst sporās. Latvijas mežos no šīs sēņu grupas atrastas nedaudz vairāk nekā 70 sugas. Protams, arī šī sēne, pareizāk sakot, nesēne nav ēdama.
