Kas brīnumu pazīst un rada

Māte, mamma, mammīte, māmulīte… Tik daudz šai vārdā mīļuma, gaišas bērnības krāsu un smaržu, un pateicības. Arī sāpju, smaguma un nepiepildītu ilgu… Ir grūti un neizturami dzīvot bez mātes mīlestības un sapratnes. Ir neiespējami mīlēt, mīlestību nepazīstot. Ir grūti būt mātei bez tuvu cilvēka atbalsta… Tik grūti, ka reizēm var šķist – bezdibeņa mala ir tepat, pavisam blakus. Bet – notiek brīnums, ko nereti paveic laikā pasniegta pašaizliedzīga un palīdzēt varoša cilvēka roka. Un cilvēki – brīnumdari dzīvo mums līdzās. Tādi ir arī Viljams un Dana Šulci, viņu palīgi un atbalstītāji.

Visi tie, kas palīdz pasaulē nākt jaunai dzīvībai un uzplaukt brīnumam – mātes mīlestībai.

Lai sajustu brīnuma pieskārienu, pāris dienu pirms Mātes dienas tikāmies ar sešām jaunām, jaukām meitenēm un viņu mazuļiem misijas «Pakāpieni» Bēbīšu mājā Tukumā, Harmonijas ielā. Jaunajām sievietēm šī būs pirmā Mātes diena, kas nākusi ar pavisam jaunām sajūtām un atziņām.

Kā mājās

Lielākā rosība notiek galvenās istabas virtuves daļā ap lielo galdu – audzinātāja Iveta Roga cep kotletes, Inese liek formiņās sagatavotu masu un cep keksiņus Mātes dienas pasākumam, Irina mizo kartupeļus pusdienām. Aiz loga skan zāles pļāvēja troksnis – tur Zane pļauj zāli. Līga aizgājusi pie zobārsta, bet Jurvita un Guna auklē savus un pārējo meiteņu mazuļus. … atrodas slimnīcā.

Gan ēdiena smaržas un bērnu grudzināšana, gan naskā rosīšanās rada sajūtu, ka esam mājās, kur saimnieko kupla jo kupla ģimene. Par māju sajūtu liecina arī daudz dažādu sīkumu – fotogrāfijas pie sienām, ziedi uz loga un vāzē un miers – par spīti tam, ka ik pa brīdim kāds ieraudas, ka nerimst sarunas. No meiteņu teiktā saprotams, ka pa visām ar ikdienas soli un mazuļu pieskatīšanu viņas tiek galā ļoti labi, protams, ar Ivetas padomu un palīdzēšanu.

Un, kad viss tā labi un raiti notiek, ne mirkli nerodas sajūta, ka ne prieka pēc, bet grūta likteņa vadītas, viņas šeit nonākušas un ka citkārt tik priecīgais mazuļa gaidīšanas un auklēšanas laiks viņām itin nemaz nav bijis rozēm kaisīts. Tomēr meitenes par to runā lietišķi, bez rūgtuma un – nevienu nevainojot. Un – ar cerību, ka viņu bērniem klāsies daudz labāk.

Varbūt Tukums kļūs par mājām

Zane auklē Tīnu Katrīnu, kurai 15. maijā būs trīs mēneši. Viņa stāsta, – kad sapratusi, ka gaida bērniņu, vēl dzīvojusi kopā ar draugu, bērna tēvu, taču viņš dzēris, iekļuvis aizvien jaunos parādos, nemaksājis par dzīvokli, līdz vajadzējis izvākties: "Nācās domāt, ko darīt – pie mammas dzīvot es negribēju, jo viņai beidzot bija nokārtojusies pašai sava ģimenes dzīve. Iepriekš viņai klājās grūti, jo arī mans tēvs dzēra, pret mums skarbi izturējās, mocīja mammu, tāpēc viņa izšķīrās… Kādu laiku dzīvoju pie sava tēva, taču tā dzīve nebija izturama… Kad biju grūtniecības piektajā mēnesī, mani izvaroja… Agrā rītā gāju mājās no draudzenes un pēkšņi apstājās automašīna. Tajā sēdēja vīrietis, izskatījās, ka policijas formā, un piedāvājās aizvest. Tā kā man vajadzēja nokļūt centrā, piekritu. Taču viņš brauca uz citu pusi, kad iebildu, pielika pie galvas pistoli un aizveda uz mežu. Tur mani izvaroja un izšāva, par laimi – garām. Prombraucot izmeta drēbes. Ar stopiem tiku līdz Rīgai, līdz draudzenei, viņa izsauca policiju, ātro palīdzību. Dažas dienas nogulēju slimnīcā, sniedzu liecības, taisīja fotorobotu. Kā lieta tagad virzās, nezinu. Esmu uzrakstījusi iesniegumu par cietušās kompensāciju. Pagāja vēl mēnesis, mammai prasīju, ko darīt, un viņa pastāstīja par misiju «Pakāpieni». 8. janvārī atbraucu uz šejieni, un mani pieņēma. To, uz kurieni došos pēc tam, kad bērnam būs seši mēneši, nezinu. Ceru, kāds labs cilvēks atsauksies. Arī bērna tēvs solījās nedzert; reizēm atbrauc ciemos, atved pamperus, sūta izziņas, ka mūs abas mīlot. Varbūt būs cerīgi. Taču, ja lietos alkoholu, pie viņa nepalikšu. Negribu tādu dzīvi, kā reiz bija mammai." Lai arī cik grūti bijis, Zane ne mirkli nav domājusi atteikties no bērna: "No tā brīža, kad uztaisīju grūtniecības testu un tas bija pozitīvs, citu domu nebija kā dzemdēt, jo tas taču ir mans bērns!" Vaicāta, vai ieguvusi kādas amata prasmes, Zane stāsta, ka mācījusies Bulduru dārzkopības tehnikumā. Jau bērnībā paticis ravēt, kopt augus, tā ka darbs nākotnē varētu būt saistīts ar to.

Rūgtuma par notikušo Zanei nav, un, kā pati saka, ar realitāti ir samierinājusies: "Nedomāju, kas bijis, bet gan par to, kas būs. Un nākotni redzu kopā ar savu meitiņu, meklēju nodarbošanos tepat, Tukumā, kur varētu dzīvot, jo man te patīk. Spēku un optimismu gūstu baptistu baznīcā, kur mēs katru svētdienu ejam. Reiz domāju par pašnāvību, bet kopā ar mammu atradām risinājumu."

Pakāpienos – vēl dažas dienas

Irina, kuras Renārs 12. maijā svinēs pusgada jubileju un šobrīd ir vecākais Bēbīšu mājā, jau pirmdien dosies atpakaļ uz Krāslavas rajona Dagdu, kur kādu laiku dzīvos aizbildņu ģimenē, taču pēc tam pagasts sola piešķirt dzīvoklīti. viņa stāsta: "Līdz sešu gadu vecumam dzīvoju pie vecākiem; pavisam esam deviņi bērni – septiņas māsas un divi brāļi, bet tad tēvs nosita mammu un pats tai pašā dienā pakārās. Nokļuvu bērnunamā. Bija draugs, braucu pie viņa ciemos uz Jelgavu, paliku stāvoklī un tad internātā vairs palikšanas nebija. Kad tur uzzināja, ka esmu stāvoklī, teica, ka kaut kas jādara, nevar sēdēt un gaidīt. Un tad viņi atrada misiju «Pakāpieni». Man gan negribējās braukt, jo tas bija tālu no mājām; domāju, tā vieta varbūt ir kā slimnīca, tomēr atbraucu un nenožēloju. Šajos sešos mēnešos esmu iedzīvojusies, nemaz negribas braukt prom."

Ar bērna tēvu Irinai nekas kopīgs nav sanācis, viņš lieto alkoholu, bet meitene nevēlas tādu dzīvi, kā vecākiem, kas dzēra. Viņa pa retam satiekas ar brāļiem un divām māsām un cer, ka, tiklīdz pārbrauks mājās, viņi atbrauks ciemos.

Līdz bērna nākšanai pasaulē viņa pabeigusi 10. klases, domā turpināt mācīties jau no septembra, lai pabeigtu vidusskolu. Ar darbu gan būšot grūti, tāpēc visdrīzāk, kad Renārs paaugsies, pārcelsies uz pilsētu.

Zane un Irina uzskata, ka Tukumā pavadītais laiks beidzot licis justies kā mājās. Te gūtas iemaņas, kas nepieciešamas, lai rūpētos par bērnu. Daudz palīdz Iveta, meitenes, kas ilgāk šeit dzīvojušas, jo viņām ir lielāka pieredze. Ar iztikšanu problēmu neesot – daļu savas bērnu naudas atstājot «Pakāpieniem», par to pretī ir brīvs uzturs, dzīvošana, apģērbs, drēbītes, pamperi, putriņas, ja bērnam tādas nepieciešamas. Irinai personīgi ziedoti ratiņi un gultiņa, taču ratiņi ir visām meitenēm; ja vajag, arī mēbeles iedod.

Līga

Līga Bēbīšu mājā dzīvo kopā ar dēliņu Emīlu, kam ir četri mēneši. Viņu uzreiz pēc bērna piedzimšanas pagājušā gada decembrī atvedis uz šejieni pagasta sociālais dienests, bažījoties, vai pati tiks galā. Viņa gan gribējusi palikt mājās. Vecāku Līgai nav, tie miruši, dzīvojusi pie audžumammas, tur arī viņa domā atgriezties, kad Emīlam būs seši mēneši. Līga stāsta, ka nebija iepriekš plānojusi tik agri kļūt par mammu, gribējusi pabeigt internātskolu. Taču to noteikti izdarīšot, ar audžumammu par to jau runājusi. Bērna tēvs par bērnu zina, sākumā interesējies, taču tagad neliekas ne zinis. Līga domā, ka prasīšot alimentus. Domāšot par darbu, jo uzturēšanās laiks pamazām iet uz beigām.

Kasparam – tēva uzvārds

Guna ir jaunākā māmiņa «Pakāpienos», un arī viņas dēliņš Kaspars, kam ir divas nedēļas, patlaban ir jaunākais. Arī viņu uz šejieni atvedis sociālais dienests, jo nebijis, kur palikt: "Mammai klājas grūti, ir mazāka māsa un maz naudas. Šeit man patīk. Protams, dzīve, kopš esmu mamma, ir savādāka, jo nu esam divi. Kaspars naktīs reizi vai divas mostas, tad jāmaina pampers, jāpabaro. Iepriekš par bērna kopšanu zināju maz, tikai no jaunākās māsas, bet te visu iemācījos." Guna stāsta, ka ar bērna tēvu kādu laiku dzīvojusi kopā pie savas mammas, taču Ziemassvētkos sastrīdējusies, vairs pat neatceroties, par ko, un izšķīrušies, tobrīd jau bijusi stāvoklī. Pēc strīda viņš pārcēlies pie savas mammas un vairs nekādu kontaktu nav bijis. "Taču trešdien viņš bija atbraucis, sociālais dienests atveda, un tagad Kasparam ir tēva uzvārds. Biju jau uztaisījusi dzimšanas apliecību, jo domāju, ka viņš neliksies ne zinis; tagad apliecību pārtaisījām. Viņš solījās braukt ciemos."

Šobrīd Guna nezina, uz kurieni dosies pēc Bēbīšu mājas – vai pie tēva, kas ar mammu šķīries, dzīvo citur un viņu ir apciemojis, vai pie mammas, lai gan tur nebūšot dzīvošanas, jo nav tādu apstākļu. Meitene apzinās, ka ļoti agri kļuvusi par mammu, taču viņai patīkot: "Man nepatīk skaļas izklaides, mūzika, kompānijas. Negāju uz skolas ballēm internātskolā." Kad pieminam skolu, Guna saka, ka ir apņēmusies skolu pabeigt, jo citādi būs grūti atrast darbu.

Mana mīlestība – Esterei

Jurvita ir rīdziniece un auklē trīs mēnešus veco Esteri. Mātes dienu viņa gaida kā lielu notikumu, jo līdz šim, kā pati saka, bijusi tikai bērns: "Vecāku man nav, miruši, bērnunams mani uzaudzinājis un mātes mīlestību neesmu izjutusi. Taču es to došu savai Esterītei. Pats galvenais, ko «Pakāpienos» iemācījusies, – kā pareizi audzināt bērnu, kā par viņu rūpēties un kā viņu mīlēt. Te ir mājīgi, viss sagādāts, nodrošināts. Satiekam draudzīgi, protams, reizēm gadās strīdi, bet tie visi ir par sīkumiem.

Te nokļuvu tā. Biju jau grūtniecības 9. mēnesī. Gribēju atbraukt ātrāk, taču baidījos. Likās, ka te ir slimnīca vai kaut kas līdzīgs. Bet šeit manas domas mainījās."

Jurvita stāsta, ka vecāki viņai miruši alkohola dēļ un ar brāli palikuši divi vien. Pēc bērnunama kādu laiku dzīvojusi pie viņa. Kad paies seši mēneši, iešot dzīvot dzīvoklīti, kas jau esot piešķirts. Vaicāta, ko par šo situāciju domā bērna tēvs, Jurvita stāsta, ka viņš ir narkomāns, un ar viņu neesot vēlmes saistīties, arī kopā iepriekš nav dzīvojuši. "Viņš atzīst, ka Estere ir viņa meita, bet nekādu kopdzīvi nevēlas, arī atbildības – nekādas. Mēs ar meitiņu dzīvosim divatā, varbūt vēlāk būs kāds draugs."

Mana izvēle – bērns

Inese ir no Valmieras un teju, teju gaida bērniņa nākšanu pasaulē – laiks jau esot pat pāri, tāpēc iešot pie ārsta. Tieši Mātes dienā viņa kļūs pilngadīga. Bērniņam viss jau sarūpēts, mamma nopirkusi ratiņus, arī pūriņš sarūpēts:

"Mācījos Alūksnē, internātskolā, paliku stāvoklī un sociālie darbinieki bija sameklējuši «Pakāpienus». Es piekritu, un 2. aprīlī skolas direktore mani atveda uz šejieni. Ar bērna tēvu nesazināmies. Kad pateicu, kad gaidu bērniņu, viņš nedeva nekādu ziņu, tad telefonā atsūtīja īsziņu, ka man jāizvēlas – viņš vai bērns. Protams, izvēlējos bērnu, jo viņš jau nav vainīgs, ka tā noticis. Pārtraukt grūtniecību ne mirkli nedomāju, lai arī apzinos, ka esmu pieļāvusi kļūdu. Tāpēc arī pašai par tālāko jādomā."

Inese stāsta, ka mamma un citi radi viņu atbalstot. Tiesa gan, mammai reiz bijušas problēmas, tāpēc aprūpes tiesības uz pieciem bērniem noņemtas, taču 20. maijā viss atkal ieies savās sliedēs. "Mammas dzīve ir nokārtojusies, ģimenē viss būs kārtībā. Tad arī varēšu atgriezties mājās, kur varēšu dzīvot vienā mājas daļā," stāsts Inese un atzīst, ka viņai vēl jāpabeidz devītā klase, jo par astoto visu paguvusi nokārtot, "Mācīties noteikti turpināšu, par to jau ar mammu runājām."

Ivetas stāsts

Iveta Roga ir kā Bēbīšu mājas labais gariņš – palīdz gatavot, pieskatīt, pamudināt, jo būt māmiņai nav viegli. Par meitenēm un viņu mazuļiem viņa runā ar lielu mīlestību: "Te neviena māmiņa nav nākusi, kas gribējusi atteikties no bērna, bet bijusi neziņa. Ja tā varu avīzei teikt, uz viņām visām Dievs ir runājis, un viņas ir sapratušas, ka dzīvība ir brīnums. To viņas nemitīgi saka viena otrai. Kā meitenēm klāsies tālākajā dzīvē, nezinu, bet labais noteikti paliks. Turklāt mēs raugāmies, lai no šejienes aizietu daudz maz stabilos apstākļos."

– Vai var iemācīt kļūt par mammu, vai tas ir vai nav katrā cilvēkā iekšā?

– Kaut kas ir un kaut kas nav. Bet visu var iemācīties. Meitenes viena uz otru skatās, grib būt labas mammas. Viņas arī viena otrai aizrāda: "Nu, kā tu ar savu bērnu; skaties, tavs bērns…" Līdz ar to viņas viena otru ceļ.

– Kāpēc meitenēm neatrodas vieta pie savām mammām?

– Tā ir smaga problēma. Tas ir alkoholisms, nepiepildīta dzīve, nav laika meitai, jo ir vēlme dzīvot savu dzīvi. Jā, tās ir ilgas pēc sakārtotas dzīves, mīlestības, – un kā nu kura to izprot. Mēs šeit daudz runājam par ģimeni, savstarpējām attiecībām, zinu, ka meitenes ilgojas pēc kārtīgas dzīves, kāzām, stabilām attiecībām…

– Vai jūs jūtaties kā mamma šīm meitenēm?

– Varbūt man vajadzētu būt kā mammai, bet drīzāk esmu kā ome. Viņām tuvojos vairāk no bēbīšu pozīcijām, taču ar pašām esmu kā draudzene. Cenšos tāda būt.

Bērni ar mums būs kopā vienmēr

Aizvakar misijas «Pakāpieni» Bēbīšu mājā svinēja Mātes dienu. Uz to bija aicināti gan sponsori, gan darbinieki un palīgi, gan bijušās «Pakāpienu» māmiņas no Raunas un arī jau no Tukuma laikiem.

Misijas dibinātājs Viljams Šulcs pastāstīja, ka māja darbu sākusi 2006. gadā, bet oficiāli atklāta pirms gada: "Šai laikā te bijušas 15 māmiņas. Šobrīd māja ir pilna, jo tā reāli var uzņemt sešas jaunās māmiņas, taču gribētāju būtu daudz vairāk. It kā jau atlases nav, bet, ja jūtam, ka netiksim galā, atsakām. Te nav policista, ar visu tiek galā mūsu galvenā mamma Iveta Roga. Jāteic, viņas pacietība ir milzīga. Tomēr neviena jaunā mamma nav izraidīta."

Vaicāts, vai valsts atbalsta misijas darbu ar māmiņām, V. Šulcs stāstīja, ka pērn no budžeta pārpalikuma saņēmis pabalstu mājas darbībai, bet citkārt jāiztiek ar to, ko samaksā sponsori, pašvaldības un no līdzdalības maksājumiem.

"Pats galvenais – te meitenes gūst drošības sajūtu, iemaņas un saprašanu par bērnu. Tas, vai viņas tiks no bedres ārā, atkarīgs no katras pašas. Mēs mēģinām palīdzēt saprast, kāpēc viņa ir šādā situācijā, un to, ka nereti jāmaina visa vide, lai dzīvotu savādāk. Raugāmies arī, kā viņām klājas turpmāk, palīdzam, ja nepieciešams. Paiet gadi, un viņas palīdz mums…

Svētku dienā «Pakāpienos» viesojās Agnese ar savu sešgadīgo dēlēnu. Viņa pirms sešiem gadiem dzīvojusi māmiņu mājā Raunā: "Man bija 30 gadu, gaidīju otro bērnu, biju izmisusi un vientuļa. Dažas nedēļas «Pakāpienos» man ļāva kļūt stiprākai un gūt atziņu, ka tikšu galā. Un, lai arī ne bez grūtuma, tā notika. Visām māmiņām varu ieteikt censties bērna dēļ, jo bērni ar mums būs kopā vienmēr." (Sarunu ar Bēbīšu mājas māmiņām lasiet pielikumā «Aka».)

***

Misiju «Pakāpieni» Dana un Viljams Šulci dibināja 1992. gadā.

Tajā ir trīs nodaļas: bāreņu, aprūpes un «Dzīvība». Nodaļas «Dzīvība» Bēbīšu māja piedāvā patvērumu grūtniecēm krīzes situācijā. Pēc bēbīša piedzimšanas jaunā māmiņa tajā var uzturēties vēl sešus mēnešus. Māmiņas šeit mācās aprūpēt mazuli, apgūst mājturības iemaņas. Viņām cenšas atrast drošas mājas turpmākai dzīvei. Sākotnēji misija darbojusies Raunā, bet no 2005.? gada – Tukumā. Bēbīšu māja šeit atjaunota tikai šajā gadā. Gan Raunā un nu jau arī Tukumā ar centra atbalstu pasaulē nākuši vairāk nekā 100 mazuļu.