Jau ilgāku laiku esam uzklausījuši iedzīvotāju jautājumus, kāpēc no Tukuma slimnīcas aiziet terapijas nodaļas vadītāja Dina Balode. Ļaužu runas dažādas, tiek minēti arī iemesli – liela slodze, savstarpēja nesaprašanās kolēģu vidū, tostarp ar slimnīcas vadību, nevienlīdzīga attieksme pret vietējiem ārstiem un viesārstiem, kā arī zemais atalgojums. Bet pāri visam – gan pārmetumi, gan lūgums – kāpēc neprotam noturēt paši savus vislabākos ārstus?! Vai tiešām ir darīts viss, lai tik labi speciālisti tomēr paliktu savā novadā?!
Lai noskaidrotu, kādēļ daktere, kas mūsu slimnīcā nostrādājusi tik ilgus gadus, tomēr nolēmusi aiziet, aptaujājām abas notikušajā iesaistītās puses – gan D. Balodi, gan aģentūras «Tukuma slimnīca» direktori Dzintru Rabkeviču. Viedokli kā slimnīcas darbu pārraugošas iestādes pārstāvim lūdzām arī Tukuma rajona padomes izpilddirektoram Agrim Jaunkļaviņam.
Cer, ka paliks
Tukuma rajona padomes aģentūras «Tukuma slimnīca» Dzintra Rabkeviča apstiprināja, ka dakteres Dinas Balodes atlūgums ir saņemts:
– Man ļoti žēl, jo es dakteri Balodi uzskatu par vienu no labākajiem Tukuma slimnīcas mediķiem. Viņa šeit darba gaitas uzsākusi, uzskata šo vietu par mājām, bet komentēt šo izvēli man nav nekādu morālu tiesību. Domāju, ka tas ir ļoti smags lēmums, taču, ja cilvēks tādu ir pieņēmis, es to respektēju.
– Vai jūs esat lūgusi dakteri palikt amatā?
– Esam pielikuši visas pūles, lai viņa paliktu, ar viņu runājuši arī kolēģi. Esmu piedāvājusi dažādus variantus, ko varētu nākotnē mainīt. Bet – viena lieta ir piedāvājums, otra – cilvēka iekšējā sajūta, kurai ir objektīvi iemesli. Un tos var paskaidrot daktere pati. Taču realitāte ir tāda, – strādāt slimnīcā ir sava veida fanātisms, milzīga atbildība, maz gandarījuma un šausmīgi daudz darba. Un es saprotu, ka reiz pienāk brīdis, kad ir ļoti grūti.
– Dzirdēts, ka dakterei bija ļoti liela slodze. Varbūt to varēja samazināt?
– Par slodzi runājām jau sen, bet ar šāda slodze valstī un arī Tukumā ir daudziem mediķiem. Jā, terapijas nodaļā ir divi ārsti, kam 20 gultu vietā šobrīd jāapkalpo pat 36. Lai arī valstī ir nostāja, ka gultu vietu skaits jāsamazina un viss uzsvars jāliek uz ambulatoro, primāro aprūpi, ikdiena tāda nav. Turklāt terapijas nodaļā parādās visas sociālās problēmas. Cilvēcīgi neapskaužu šos mediķus nevienu dienu. Nodaļā smagi slimi cilvēki, sociālas problēmas. Tā ir ļoti liela iekšējo spēku atdeve uz āru. Bet – kur paņemt pretī mediķim, kurš nemitīgi ir darbā? Tādu iespēju nav… Arī es nevaru piedāvāt zelta kalnus, jo internistu trūkst visā valstī.
– Ko liksiet vietā?
– Es ceru, ka viss mainīsies un daktere pārdomās. Ar galveno ārstu Andri Aleksīnu esam vienojušies, ka šo jautājumu neaiztiekam, kamēr daktere nepieņems galīgo lēmumu, jo es zinu, ka viņai pacienti ir ļoti svarīgi.
– Intrigas?
– Mēs esam 300 cilvēku kolektīvs. Protams, katru dienu kolektīvā veidojas savstarpējās attiecības, un tas nav vienkārši. Domāju, – nekādā ziņā aiziešana nav saistīta ar attieksmi no kolektīva.
– Kādā statusā slimnīcā ir viesārsti? Vai taisnība, ka viņi saņem lielāku samaksu, ērtāku darba grafiku, ar ko vietējiem ārstiem nākas samierināties? Arī šis ir viens no sarunās minētajiem iemesliem, kuru dēļ daktere Balode nejūtoties novērtēta.
– Nedomāju, ka tas skar dakteri Balodi un terapijas nodaļu. Bet situācija ir šāda: mums jānodrošina medicīnas aprūpe iedzīvotājiem, neatkarīgi no iespējām un realitātes. Piemēram, bija nelaimes gadījums Raudas trasē; tobrīd dežurēja anesteziologs viesārsts. Jā, par šo dežūru mēs samaksājām vairāk nekā maksājam vietējiem ārstiem, bet, kas notiktu, ja viņa nebūtu? Šādu gadījumu vairāku gadu laikā bijis maz – kādas reizes trīs, kad esam aicinājuši cilvēku no malas uz dežūru. Un būtu aplam domāt, ka viņš būs ar mieru to darīt par mazu samaksu. Mēs esam prasītāji, lūdzēji, un mums ir jāmaksā. Visi pārējie viesārsti strādā ar tiem pašiem noteikumiem, kādi ir mūsu pašu ārstiem. Un nav taisnība, ka dežūru grafiki ir neizdevīgi mūsu ārstiem, – tos veido nodaļu vadītāji. Ja paliek nenosegtas dežūras, galvu lauza galvenais ārsts. Turklāt, tieši tāpat kā ārsti no citurienes brauc pie mums, mūsējie brauc uz citurieni, jo vienā ārstniecības iestādē pēc likuma viņi var strādāt ne vairāk kā pusotru slodzi – 60 stundas nedēļā, anesteziologi – mazāk.
Slodze, attieksme un bezcerība veselības aprūpē
D. Balode pastāstīja, ka lēmums aiziet no darba briedis jau ilgāku laiku, vismaz pēdējos piecus gadus. Viens no iemesliem – ārkārtīgi lielā darba slodze, jo vissmagākajā slimnīcas nodaļā strādā tikai divi ārsti:
– Saprotu, ka tā nav tikai mūsu slimnīcas, bet visas valsts problēma, jo internistu (terapeitu) ir ļoti maz. Lielākoties studenti izvēlas specializāciju – kļūst par kardiologiem, pulmonologiem, nefrologiem utt. Piemēram, šogad rezidentūrā mācās četri internisti, bet neviens negrib tāds būt no matu galiem līdz papēžiem. Šajā specialitātē ir ļoti daudz jāzina – kardioloģija, nefroloģija, endokrinoloģija, hematoloģija, hepatoloģija… Biju priecīga, ka pēdējos gados praksē slimnīcā bija studenti: 2006. gadā – seši, šogad – divi. Iepriekš – gadus septiņus, astoņus – nebija neviena. Tiesa, arī topošie ārsti atzina: "Tādu darbu – nekad un nemūžam!" Daudzās jomās Tukumā vispār nav speciālistu, piemēram, hematoloģijā, pulmonoloģijā, reimatoloģijā, tādēļ jātiek galā uz vietas.
Taču man nekad nav bijis bail no atbildības, tāpēc arī šo darbu esmu tik ilgi un ar prieku darījusi – 16. decembrī aprit 30 gadi, kopš esmu šajā slimnīcā nostrādājusi. Tomēr pienāk brīdis, kad ir par grūtu. Tas saistīts arī ar valsts politiku veselības aprūpē; ar sabiedrības negatīvo attieksmi pret mediķiem – daudz laika paņem neapmierināti, dusmīgi pacienti, viņu tuvinieki. Ja godīgi runājam – nedod, Dievs, šobrīd nonākt pacienta lomā! Cilvēki iestājas nodaļā arvien smagāk slimi, jāteic, galēji smagi, pirms pieciem gadiem tādu nebija. Daži pie ārsta nav bijuši gadus desmit, piecpadsmit.
Bet, kā jau teicu, mani nebaida atbildība, tikai darba apjoms paliek par lielu. Rēķiniet, esmu nodaļā katru dienu no 6.00 un līdz vakaram; vēlāk, jau mājās, jāraksta dokumenti. Nereti nodaļā esmu arī sestdienās un svētdienās. Katru dienu jāapskata 20 līdz 30 slimnieki, dažam jāvelta pat divas stundas, tad vēl konsultācijas, sarunas ar piederīgajiem. Reāli mēs esam divi ārsti uz visu nodaļu; citur līdzīgās situācijās ir trīs un vairāk.
Kad pateicu par aiziešanu, tad uzreiz bija piedāvājumi – no Kuldīgas, Dobeles, Slokas slimnīcas, Jaunķemeriem, par ko ļoti priecājos, taču man nav bijis laika tos apsvērt. Esmu domājusi par privātpraksi, bet tā būtu pēdējā izvēle. Slimnīcas ikdiena, pacienti, diagnostika – tas ir mans aicinājums. Tieši tāpēc no šejienes aizeju ar smagu sirdi, jo allaž esmu strādājusi no sirds un godīgi pret darba devēju. Man nav iebildumu pret viesārstiem, bet mani izbrīna, kā stacionāra ārsts, kurš saņem algu par pilnu slodzi slimnīcā, var darba laikā atrasties savā privātpraksē! Manuprāt, šāda attieksme nav godīga, – šādas lietas būtu ļoti strikti jānodala…
Jā, vēl man sāp attieksme. Kad 2. novembrī vērsos kadru daļā ar lūgumu piešķirt man atvaļinājumu no nākamā gada 2. janvāra (iepriekš atvaļinājumā biju jūnijā un jūlijā), man tika teikts, – ja reiz vēlos no darba aiziet, tad man nepienākas atvaļinājums, bet gan kompensācija. Iepriekš biju teikusi, ka, iespējams, no darba aiziešu, bet nebiju vēl īsti izlēmusi. Domāju, būs atvaļinājums, kārtīgi izlemšu, bet šāda attieksme lika man pielikt punktu un pieņemt lēmumu. Apzinos, ka esmu to uztvērusi saasināti, bet – pēc 30 darba gadiem varēju taču vēlēties atvaļinājumu!.. Pēc tā arī sapratu, ka saite jāpārgriež. Tieši attieksmes jautājums sāp visvairāk…
Kad uzrakstīju atlūgumu, mēnesi neviens no vadības man pat nepavaicāja, kāpēc, tikai pagājušonedēļ… Ko tur lai piebilst?
Finanšu trūkums un savstarpējā attiecības…
Tukuma rajona padomes (rajona padome – aģentūras «Tukuma slimnīca» dibinātāja) izpilddirektors Agris Jaunkļaviņš pastāstīja, ka ar dakteri D. Balodi runājis divreiz. Viņš var teikt, ka lēmums par aiziešanu no darba nav radies emociju iespaidā, bet gan pieņemts nopietnu pārdomu rezultātā:
– Zinu, ka tas saistīts ar diviem iemesliem, kurus rajona padome ietekmēt nevar: līdzekļu trūkumu un attiecībām kolektīvā. Kā zināms, Saeima un valdība noraidīja mūsu lūgumu piešķirt līdzekļus slimnīcas rekonstrukcijai, un tādējādi saruka cerība, ka stāvoklis terapijas nodaļā finansiālu apsvērumu dēļ varētu uzlaboties. Saprotu, ka var daudz ko pieciest, zinot, ka reiz būs labāk, taču mūsu ieceres nu uz gadu noliktas malā.
Otra lieta – savstarpējās attiecības kolektīvā, kuras risināt ir visgrūtāk, jo katrs dakteris ir personība, autoritāte un katram sava taisnība. Zinu, ka jau sen ir domstarpības starp ģimenes ārstiem un stacionāra ārstiem, bet tāda ir valsts politika un izveidotā sistēma, kurā katram ir sava vieta. Iejaukties un no malas kaut ko uzspiest nav iespējams un arī nevar. D. Balode ir nopietna un ļoti laba speciāliste, tāpēc man ir ļoti žēl, ka viņa aiziet. Protams, nav neaizvietojamu cilvēku, bet pacientiem un slimnīcas kolektīvam kopumā tas ir zaudējums.
Kad D. Balodei teicu, ka lielākā dāvana Ziemassvētkos būtu ziņa, ka daktere paņēmusi atlūgumu atpakaļ, viņa atzina, ka tā esot pārāk liela dāvana…
