Ceturtdien, 8. aprīlī, Audēju darbnīca aicināja rokdarbnieces uz kārtējo nodarbību, kurā solīja iemācīt kaut ko jaunu. Šoreiz – apgūt adatiņas pinuma tehniku. Aicinājumā arī bija teikts, ka līdzi ņemama liela lāpāmā adata, no kaula, plastmasas vai metāla veidota, un parupja dzija.
Kad aizgājām apskatīties, ko skaistu kursa dalībnieces sašuvušas, izrādījās, ka viņas nevis šuj, bet ada, turklāt paraugam noliktais zeķu pāris gan pēc formas, gan izmantotās tehnikas vedināja domāt par kādas senas tehnikas apgūšanu.
Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētniece Anete Karlsone apstiprināja, ka tehniku, ko sauc par adatiņas pinumu, var uzskatīt par mūsdienu adīšanas vecmāmiņu.
– Cik sena ir adatiņas pinuma tehnika?
– Tā visā pasaulē pazīstama jau no akmens laikmeta. Līdz 15., 16. gadsimtam tas ir galvenais cimdu, zeķu, cepuru adīšanas veids Eiropā. Senākais paraugs atrasts Koknesē un saglabājies no 10. gadsimta, vēl divi, pēc kuriem izdevies restaurēt divus adatas pinuma veidus, – 12. līdz 13. gadsimtā Ikšķilē un Rīgā. Rīgā pat atrasts vesels cimds, vienīgais pirkstainieks Eiropā. Tas izskatās kā lāča ķepiņa – ar diezgan resniem pirkstiem.
– Ar ko atšķiras adīšana ar vienu adatu no adīšanas ar piecām?
– Šīs tehnikas lielā priekšrocība, ka pavediens izpinoties un izvijoties izveido trīs četras kārtas un tādējādi var uztaisīt biezus, izturīgus un siltus cimdus. Dānijā, Skandināvijā un arī citur pasaulē šī tehnika ir ļoti populāra, piemēram, Somijā tādā veidā ada cimdus medniekiem. Esmu šādus cimdus saadījusi savā ģimenē, un esam pārliecinājušies, – lielajā salā rokām bija silti.
– Bet šāda adīšana paņem vairāk laika?
– Nē, tieši otrādi – mazāk. Kad iemācās, tad mazāk. Ieguvums ir tas, ka, lai uzadītu tikpat biezu cimdu ar rakstiem, vajag daudz vairāk laika, nekā uzadīt tikpat biezu cimdu adatas pinumā.
– Tomēr vienlaikus adīt un televizoru skatīties nevar.
– Televizoru skatīties nevar, bet dzirdēt jau var… Taču vilcienā adīt var ļoti labi – no Zasulauka līdz Tukumam braucot, zeķei purna tiesu noadīju.
– Kur jūs to iemācījāties?
– Interese par šo tehniku radās caur senajiem amatiem. Piedalos seno amatu kopā «Gerdene», kur mācāmies darīt dažādus senos darbus. Latvijā ir kādas desmit šādas kopas, kas nāk kopā un veido kopīgus izglītojošus seminārus, kur tie, kas kaut ko māk, māca interesentiem no citām kopām. Pirms kāda gada «Senās vides darbnīcas» dalībniece Madara Briede, kura šo tehniku bija iemācījusies pēc arheologu zīmējumiem, mācīja to citiem. Iepriekš biju to mēģinājusi, bet kārtīgi nesanāca. Pēc Madaras stāstītā ar to saslimu. Pēc tam to tik vien darīju, kā šuvu visādus cimdus un zeķes. Tagad bacili laižu tālāk.
– Vai ir vēl kāda tehnika, kuru var pārņemt no senajiem latviešiem?
– Jā, celu aušanas tehnika, kurā var aust saites, jostas, grožus. Turklāt mūsdienās ir lielākas iespējas izmantot dažādas krāsas un biezuma dziju, diegus. Un sanāk džinsu jostas, somu siksnas…
***
Lai arī kursu laikā rokdarbnieces tikušas galā ar pavisam nelielu adatiņas pinuma gabaliņu, viņas atzina, ka dažu stundu laikā ļoti aizrāvušās, aizmirsušas pat, ka ārā spīd saule, un visas citas problēmas. Kad vaicājām, ko pavasarī un vasarā darīs sakņu un puķu dobes, ja sievas adīs vien, viņas smēja, ka paspēšot gan dobēs, gan pie adīkļa.
