Tautā saka, ka mēs esam tik veseli, cik vesels ir mūsu mugurkauls, tomēr sava mūža laikā teju 95% cilvēku saskaras ar dažādām muguras sāpēm. Mugurkauls ir mūsu balsts, un pamatelements, ko tas sargā, ir muguras smadzenes, kas ir centrālās nervu sistēmas daļa. Par muguras sāpēm un kam būtu jāpievērš uzmanība, stāsta vertebrologs, mugurkaula ķirurgs Dr. Artis Gulbis.
No kā rodas muguras sāpes?
Muguras sāpes var iedalīt pēc zonām – sāpes jostas un krustu daļā, sāpes sprandas un kakla daļā un sāpes krūšu daļā. Reizēm izdala arī astes kaula zonu, bet sāpes šajā zonā ir salīdzinoši retos gadījumos. Sāpes jostas un krustu daļā biežāk skar gados vecus cilvēkus un tos, kuri ilgstoši sēž vai arī pretēji – lielas fiziskās slodzes gadījumā. Sprandas un kakla daļā sāpes ir sastopamas tiem, kas ilgstoši lasa un raksta, skatoties uz leju, tā sasprindzinot kaklu.
Cilvēkiem parasti šķiet, ka 30 un 40 gados viņi ir tikpat jauni kā savos 18 gados un var iztikt bez speciālas vingrošanas. Ja persona nav pietiekami fiziski aktīva un katru dienu monotoni atrodas vienā pozīcijā, izpilda vienas un tās pašas kustības, tad sāpes ir tikai dabiskas.
Mugurkauls sastāv no 32–35 skriemeļiem. Katram no tiem ir divas augšējās un divas apakšējās locītavas. Tas ir smalku locītavu ķēdīšu komplekss, kas nepārtraukti jākustina. Locītavas ir paredzētas kustībai, un mugurkauls to arī pieprasa. Ja mēs tās nekustinām, tad saišu aparāts kļūst stīvs un vēlāk ir īpaši jāpiestrādā pie tā, lai to atkal aktivizētu. Cilvēki parasti paši apzinās, kas ir sāpju cēlonis, ja tiek piekopts mazkustīgs dzīvesveids un ciests no aptaukošanās. Šādos gadījumos cilvēki parasti no sāpēm atbrīvojas, izmainot režīmu, veicot dažādus vingrojumus vai lietojot kādus aptiekā nopērkamus pretsāpju līdzekļus vai ziedes.
Tomēr, ja cilvēks rūpējas par sevi un trīs reizes nedēļā velta stundu fiziskajām aktivitātēm, bet sāpes tāpat ir parādījušās, tad ir pamats sākt domāt par kādu nopietnāku veselības problēmu, un ir jādodas pie ārsta. Lielākā daļa sāpju, ap 80 %, ir nebūtiskas, veidojoties muskuļu, saišu vai locītavu līmenī, tomēr aptuveni 20 % gadījumu tās var būt dažādu mugurkaula patoloģiju izraisītas. Pie speciālista būtu jāvēršas tad, ja sāpju skalā no 1 līdz 10, kur 1 ir pavisam vieglas sāpes, bet 10 ir mokošas sāpes, pacients izjūt sāpes, kas ir lielākas par 4. Arī tad, ja sāpes turas ilgāk par divām nedēļām, ir jāmeklē ārsta palīdzība. Sākumā būtu jādodas pie ģimenes ārsta, vēlāk pie neirologa, bet nopietnāku problēmu gadījumā ir jāmeklē muguras speciālista palīdzība. Katrs gadījums, protams, ir individuāls, un katram cilvēkam ir atšķirīgs sāpju slieksnis. Kāds izjūt lielas sāpes pie nelielām kaitēm, bet cits nejūt sāpes pat pie patoloģijām.
Vai drīkst nodarboties ar ilgstošu pašārstēšanos, nevēršoties pie ārsta?
Pašārstēšanās gadījumā ir jāatceras, ka aptiekās nopērkamie medikamenti novērš tikai simptomus. Pēc līdzības, ja mājai ir caurs jumts, mēs nevis labojam jumtu, bet visu laiku tīrām grīdu. Ja sāpju cēlonis nav zināms, tad ilgstoša simptomātiskā ārstēšana nav pieļaujama. Ir nepieciešams noteikt diagnozi, lai varētu sākt ārstēties, jo bez diagnozes tā ir taustīšanās tumsā, un ārstēšanai nav pilnīgi nekāda pamata. Nediskutējot nemaz par to, ka ilgstoša, mēnešiem ilga medikamentu lietošana var izraisīt nevēlamas blaknes – kuņģa, aknu, nieru traucējumus – un veicināt pieradumu, kas pieprasa lielākas devas, lai gūtu zāļu efektivitāti.
Kā notiek sāpju cēloņa diagnostika?
Jāatceras, ka sāpes ir tikai viens no simptomiem. No mugurkaula smadzenēm atiet nervi, nervu saknītes, kas aiziet uz rokām, krūšu daļu, ribām, kājām. Sāpes klasiski parādās traumatiskos gadījumos, ja ir bijuši sasitumi vai liels spiediens uz noteiktu mugurkaula daļu. Pie neiroloģiskām izpausmēm sāpes var nebūt, bet ir novērojami citi simptomi – skudriņas, dedzināšana, tirpšana, iespējams, vājums rokās vai kājās vai kustības kļūst robotizētas.
Simptomu spektrs, ko izvērtē muguras speciālists, lai diagnosticētu problēmu, ir ļoti plašs. Pirmkārt, mēs runājam ar pacientu, uzklausām sūdzības, mēģinām izprast, vai sāpes ir lokalizētas vai ir izstarojumi. Tad seko izmeklēšana, mugurkaula iztaustīšana. Pēc izvērtēšanas ārsta kabinetā, pacients dodas veikt rentgenizmeklējumus, bet neiroloģisku traucējumu gadījumā – magnētisko rezonansi. Mūsdienās izmeklējumu metodes ir ļoti daudzas un dažādas, tehnoloģijas strauji attīstās, un diagnostikas iespējas mums palīdz izkalkulēt diagnozi līdz sīkām detaļām.
Kāds ir atveseļošanās process?
Hipokrāts paredzēja, ka medicīna mainīsies, bet pamatprincipi saglabāsies. Atklājot diagnozi, mēs jau esam uzsākuši pacienta atveseļošanās procesu. Izmantojot konservatīvo ārstēšanas mertodi, medikamenti ir tikai viens no ārstniecības veidiem. Vērtējot pēc tā, kādas un cik ilgi ir bijušas sāpes, pacientam tiek noteikta ārstnieciskā vingrošana, papildu fiziskās aktivitātes, masāža, muguras stiepšana, kalanētika, teipēšana, manuālā terapija utt. Medikamenti tiek iedalīti pēc iedarbības veida: pretsāpju, pretiekaisuma un kombinētie. Ir svarīgi tos izvērtēt pēc blakusefektiem. Ir tādi medikamenti, kas jālieto trīs vai vairākas reizes dienā, un, protams, jo biežāk tie jālieto, jo lielāku iespaidu tas atstāj uz kuņģi, aknām, nierēm. Savukārt medicīniskie līdzekļi, kam ir ilgs iedarbošanās laiks – 22 vai pat vairāk stundas, – ir saudzīgāki un piemērotāki hroniskiem pacientiem. Savukārt ķirurģiska operācija ir nepieciešama aptuveni 1 no 20 pacientiem.
Plašāk par muguras sāpēm ir iespējams uzzināt mājaslapā www.MSDpacientiem.lv. Šajā vietnē ir arī praktiski vingrojumi pacientiem pēc mugurkaula operācijām, kā arī informācija par dažādām veselības problēmām, t. sk. locītavu un zobu sāpēm, cukura diabētu u. c.
