Daudzkārt lasīts, ka Eiropas valstīs zemniekiem pašvaldības vai valsts nodrošina aizvietotāju laikā, kad saimnieks ir saslimis, vai kad viņš vienkārši dodas atvaļinājumā.
Pamazām uz to iet arī Latvijā. Protams, pirmie soļi vienmēr ir nedroši, parādās kļūmes, kas laika un darba gaitā labojamas, piemērojamas Latvijas apstākļiem.
Mēneša sākumā pirmo reizi zemnieka aizvietotājs, kuru sagatavoja Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrā, strādāja Jaunpils pagasta «Celmiņos», kur saimniece Daina Mežaraupa bija saslimusi. D. Mežaraupa aizvietotājas darbu novērtēja atzinīgi, viss esot izdarīts kā nākas, kā bijis runāts. Saimniece uzskata, ka aizvietotāju kustība ir ļoti vajadzīga un laba, tā ļauj justies drošāk, jo no saslimšanas neviens nav pasargāts. Taču lauku saimniekiem šāda palīdzība būtu vajadzīga šad un tad, taču, lai līdz šai iespējai nonāktu, ir visai smagnēja birokrātija. Vairāk par šo procesu izjautājām pašu zemnieku aizvietotāju Janu Agapovu no Jaunsātiem.
– Kā kļuvāt par zemnieku aizvietotāju?
– Strādāju par grāmatvedi. Gada sākumā no Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra bija informācija, ka cilvēki, kuri vēlas aizvietot zemniekus fermā laikā, kad zemnieki slimo, iespējams iziet apmācību un saņemt nepieciešamo sertifikātu. Mums piedāvāja iesaistīties šādā projektā, un mans grāmatvedes darbs ir tāds, ka varu to paveikt arī mājās vai brīvdienās, ja tas nepieciešams.
Šā gada februāri jau bija pirmā prakse, strādājām trijās Jaunpils pagasta saimniecībās. Ar to vienu praksi bija tā kā par maz, jo katrā saimniecībā jau lietas dara savādāk. Arī slaukšanas iekārtu mazgāšana katrā saimniecībā ir citāda. Tad atkal Ozolniekos sagājām kopā, redzēto un darīto pārrunājām. Mēs prasījām, lai dod iespēju vēlreiz praktizēties. Tad trīs dienas mums atkal noorganizēja praksi, un es strādāju SIA «Lestene» fermā. Pa tām trijām dienām jau viss iegājās vajadzīgajā ritmā, un labāk šo darbu sapratu. Tas nebija pārāk grūti, kaut arī savu mūžu govis pirms tam nebiju slaukusi. Man bija interesanti. Mums kursos daudz mācīja no veterinārijas, apguvu iemaņas, kā nodrošināt piena kvalitātes rādītājus, kā barot teļus. Kaut arī esmu dzimusi laukos, vecāki audzēja teliņus, taču viņi tos baroja pavisam savādāk, nekā tagad māca. Arī saimniecībās pavēroju, kā saimnieki ko dara. Iespējams, reizēm arī ne tik pareizi, bet man saimnieka kārtība ir jārespektē. Es skatos un strādāju tā, kā to grib saimnieks.
Lai varētu saņemt sertifikātu, mums bija jāliek arī eksāmens. No 16 cilvēkiem eksāmenu nolikām 10. Projektā iesaistījās piecu rajonu pārstāvji – no Liepājas, Tukuma, Preiļiem, Madonas un Valmieras. No Tukuma rajona es biju vienīgā.
– Kā veicās pirmo reizi, aizvietojot saimnieku?
– Pirmo un pagaidām vienīgo reizi esmu aizvietojusi saimniekus Jaunpils pagasta «Celmiņos» – vienā dienā no rīta un otrā – vakarā. Saimniecībā darbs bija pagrūts, jo kūtsmēsli jāizved ar ķerru, arī barība tāpat jāpieved. Pienu slaucām vadā. Bet – tā kā man ir sēdošs, mazkustīgs pamatdarbs, dabūju izkustēties un pastrādāt…
– Vai bija arī kas tāds, kas baidīja svešā saimniecībā?
– Bailes bija, mazgājot piena vadu. Kad jāieslēdz piena vads mazgāšanai, ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai tīri izmazgātu un neko nesalaistu grīstē. Labi, ka saimniekiem bija mājā dēls, kas man palīdzēja.
– Ja būtu teliņš jāsaņem? Varētu?
– Domāju, ka varētu, ja nekādas komplikācijas nebūtu.
– Varbūt jums ir kādi ieteikumi, novēlējumi zemniekiem?
– Es gribētu ieteikt viņiem reiz pa reizei paņemt aizvietotājus kaut vai tāpēc vien, ka, pašiem smagi strādājot, ir veselības problēmas, bet tā kā fermu atstāt nevar, pie ārsta viņi nemaz neaiziet. Lai paņem aizvietotāju, aiziet pie ārsta, paārstējas, muguras taču visiem sāp. Par aizvietotāja darbu zemnieks maksā 71 santīmu stundā, pārējo maksā valsts projekta ietvaros. Es kā aizvietotājs saņemu trīs latus par stundas darbu. Tas zemniekam ir izdevīgi.
– Bet ja zemnieks vēlas aizbraukt atvaļinājumā, cik tad viņam ir jāmaksā?
– Ja zemnieks vēlas aizvietotāja pakalpojumus, lai dotos atvaļinājumā vai kaut kur ciemā, tad šis pakalpojums zemniekam izmaksā Ls 4 stundā. Tas patiešām ir ļoti dārgi. Cik dzirdēju kursos, tad pašlaik tiek runāts, ka zemniekam paredzēs arī dažas brīvdienas atmaksāt. Kaut vai vienu dienu – svētdienu, lai viņš var cilvēcīgi atpūsties, vismaz izgulēties.
– Vai aizvietotājs dzīvo uz vietas saimniecībā?
– Es paliku uz vietas. Bija jau tāda jocīga sajūta, jo saimnieki man uzticēja savu kūti, savu māju. «Celmiņu» saimniece gan bija ļoti viesmīlīga. Un arī man patika, ka varēju palīdzēt.
– Aizvietotāju kustībai taču vajadzētu iet plašumā?
– Dīvaini, vesels gads ir pagājis, bet neesam bijuši nevienam vajadzīgi. Droši vien tas ir pagasta konsultantu darbs stāstīt, ka šāds pasākums ir pieejams.
– Vai esat gatava arī saimniecībā palikt vairākas dienas?
– Jā, divas, trīs dienas noteikti varētu, divas nedēļas droši vien nevarētu. Mēs neesam supermeni, ka visu pilnīgi izdarītu, bet cilvēks jau daudz maz redz, kas ir jāizdara fermā, tāpat arī darbus jau saimnieki parasti ierāda. Domāju, ka šai ziņa problēmu nevarētu būt. Šogad Latvijas lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centram atkal būšot projekts, kurā apmācīs aizvietotājus.
