Skolotāja Tija Kalniņa trešdienas, 28. oktobra, pusdienlaikā savu kolēģu vidū Tukuma Raiņa ģimnāzijā svinēja skaistu un nozīmīgu jubileju.
Lai arī gājiens uz skolu vairs nav iekļauts viņas dienas kārtībā, skolotāja Kalniņa saka, ka mierā palikt nevarot. Tāpēc divreiz nedēļā skolotāja mācot bērnus Tukuma slimnīcas bērnu nodaļā, turklāt par baltu velti. Par naudu viņa nemaz negribot runāt – ja nav, nav, tāpat nevēlas cēlus vārdus par misiju un visu ko citu. Jau agrāk, kad sapratusi, ka laiks no skolas aiziet, zinājusi, ka darbu slimnīcā turpinās arī par velti. Jo bērniem tas vajadzīgs…
"Bērnu skaits mums ir kā kuru dienu – dažreiz divi, dažreiz četri, pieci, vēlāk varbūt būs vairāk. Grāmatas man ir, mācību programmas zinu. Protams, strādāju atviegloti, jo reizēm bērni jau ilgāk slimojuši mājās un nemaz nezina, par ko jāmācās. Kad vaicāju, kurā vietā grāmatā palikuši, dažs atceras, dažs ne. Tad nu kādā vietā sākam, lasām, stāstām, analizējam."
Vaicāta, kāpēc viņa nebauda pelnītās vecumdienas, bet joprojām strādā, T. Kalniņa iesaucas: "Es taču baudu… Joprojām ravēju dārzu, noņēmu dālijas un iestādīju atraitnītes un divreiz nedēļā eju pie slimiem bērniņiem. Tas ir mans darbiņš, pienākums. Ir reizēm tā, ka negribas no rītiem agrāk celties, bet tagad zinu, ka tā jādara."
Kad interesējāmies, vai bērni mācās no laba prāta un nesaka, ka uz slimnīcu nākuši veseļoties, ne mācīties, T. Kalniņa stāsta, ka ne visi, bet daži tā esot teikuši: "Ļauju darīt, ko un kā pats vēlas. Un tieši tad bērns atgriežas mūsu pulciņā. Bērni strādā labprāt, arī 11. un 12. klašu skolēni, jo ar pieturzīmēm jācīnās visos vecumos… Un ne jau visu laiku viņus noslogoju – risinām atjautības uzdevumus, ejam rotaļās, spēlējam galda spēles, ar tiem, kuri kaut ko zina, spēlējam valodas rotaļas."
