Laikraksta redakcijā telefoniski vērsās kāds Zemītes pagasta iedzīvotājs ar lūgumu palīdzēt lopiem, kas tiekot izmitināti Grenču «Rojās», bijušajā kopsaimniecības kūtī. Lopi esot badā, un uz kūti sniegā pat taka neesot iemīta.
«Rojās» lopi mokās gadiem
Pirms trim gadiem, atsaucoties uz līdzīgu sūdzību, jau bijām «Rojas» apmeklējuši. Tobrīd konstatējām, ka saimniecei Skaidrītei Karalei ganāmpulks ir par lielu un viņai ir grūti tam sagādāt barību. Ar pašvaldības palīdzību toreiz tika panākts, ka daļu lopiņu likvidēja, bet daļu, ko saimniece varētu apkopt, viņai arī palika.
Izrādās, ka arī pēc tam vēl ne reizi vien Pārtikas un veterinārā dienesta inspektoriem te nācies viesoties. Sākotnēji bijuši izteikti brīdinājumi. Kad tas nav līdzējis, arī uzlikts naudas sods par to, ka dzīvnieki pienācīgi netiek aprūpēti. Sūdzības dienests saņēmis arī no apkārtējiem iedzīvotājiem, kas stāstījuši, ka jau labi paaugušies bullēni staigā apkārt un apdraud gan cilvēkus, gan arī aplecot kaimiņu govis. Arī vasarā īstu ganību saimniecei neesot, tāpēc daži no lielā lopu bara tiekot piesieti turpat pie kūts, pārējie lopiņi tāpat vien – savā vaļā klīstot apkārt. Saimniecei esot arī daži hektāri savu lauku platību, taču tos viņa taupot, lai būtu kur sagatavot lopbarību.
Kūtī kā bēdu ielejā
PVD inspektori arī šoreiz apskatīja kūti, kurā divus korpusus savieno savienotājmāja. Pie tās izgāztajām durvīm salikti 12 samelnējuši siena ruļļi, kas, stāvot laukā, apsniguši. Savienotājmājā arī redzami kādi trīs aizsākti spēkbarības maisiņi. Diezgan nepatīkama aina pavērās vienā no korpusiem, kur pie durvīm stāvēja viens no lielajiem buļļiem – lielu galvu, izspūrušu, garu spalvu un ļoti novājējis. Lielais lops bija rāms un pacietīgs, stāvēja pāris metru no puspievērtajām durvīm un gaidīja… Otrā kūts korpusā bija pārējie 18 lopi: pie ieejas korpusā mēslos piesiets vēl viens bullis, korpusā govis un bullēni piesieti, bet divas govis staigāja pa kūti brīvsolī. Tās arī miesās bija labākas. Brīvsolī skraidīja arī teliņi, kuri savu bezcerīgo situāciju neapjauta, jo, govs pienu pazīduši, bija moži, skaisti un gana sprigani. Pašā kūts galā – paliels bullis piesiets mēslos tā, ka lopam nav kur atgulties. Mēsli kūtī netiek tīrīti, vien lopus pārsien no vienas vietas uz citu, bet to sauso vietu jau nav daudz… Daži logi kūtij izsisti – labi, ka vējš nebija logos un aukstums vieglāk pārciešams.
Rosāmies kūti, arī sastapām pašu saimnieci Skaidrīti Karali. Viņa spaiņos no grāvja nesa lopiem samelnējušu ūdeni, kuru tie nelabprāt dzēra. Saimniece stāstīja, ka esot arī labāks ūdens pagrabā, bet tas esot sasalis, lai pie ūdens tiktu – jācērt āliņģis. Arī sienu no ruļļiem viņa katram lopam pienesot ar nastiņu. Dzirdinot un barojot lopus trīs reizes dienā. Tam gan, spriežot pēc lopu izskata, tā īsti nevarēja ticēt.
Saimnieci pārliecināt neizdevās
Sākām runāt tāpat kā pirms vairākiem gadiem, par to, ka vienam vecam cilvēkam šis ganāmpulks tā kā būtu par lielu. Saimniece uzskata, ka līdz zaļai zālei lopi jāizvelk, tad nobarošot un rudenī pārdošot. Tas, vai ar šādu kopšanu un barošanu lopus līdz pavasarim izvilks, vēl ir liels jautājums, kas turklāt nekādi nav savienojams ar dzīvnieku turēšanas noteikumiem.
Vai nebūtu labāk piena teļus un buļļus pārdot un par iegūto naudu normāli uzturēt pārējos dzīvniekus? Par to saimnieci neizdevās pārliecināt. Viņa palika pie sava. Turklāt viņas vecajai, mīļajai govij Zuzei beidzot piedzimusi telīte un to viņa gribot audzēt par vietnieci. Varēja redzēt, ka Zuze un vēl viena govs bija iemantojusi saimniecības labvēlību un varēja staigāt apkārt nepiesietas, vien Zuze cieta no kailās ēdes. Piena teļi pašlaik saimniecei varēja ienest nedaudz vairāk naudiņas, taču, kā vērtēja speciālisti, tie ir uzreiz jāpārdod gaļai, jo ganāmpulkā ir tuvradnieciskā krustošanās un diez vai no šiem teļiem jaunlopi barosies. Saimniece jau bilda, ka neesot gribējusi palielināt ganāmpulku, bet jaunais bullēns izaudzis tik sprigans, ka viņa nav spējusi govis nosargāt… Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori konstatēja, ka ne visiem lopiem ausīs ir krotālijas, kas jau atkal ir sodāms pārkāpums.
Tajā paša laikā saimniece stāsta, ka vēl no pensijas maksājot parādu mehanizatoram, kurš palīdzējis lopiem ruļļos sienu satīt. Un kas zinot, vai šis cilvēks nākamvasar vairs šajā pusē būšot, tā kā taisoties braukt strādāt uz ārzemēm…
Skatīties citādi uz dzīvi, saimniekot citādi Skaidrīti Karali neizdodas pārliecināt arī pašiem tuvākiem cilvēkiem – radiem. Lopu zaudējums 67 gadus vecajai sievietei būšot pārāk liels trieciens. Tā vien šķiet, ka viņa vispār visus savus lopus audzē un nav gatava pārdot nevienu, viņa vienkārši nevēlas, ka viņas lopiņi nonāks kautuvē.
Risinājumu meklēs kopā
Pārtikas un veterinārā dienesta inspektores Velta Brence un Ilze Damberga par redzēto sastādīja aktu. 5. martā Pārtikas dienestā tika lemts par sodu Skaidrītei Karalei, kā arī par iespējamo dzīvnieku izņemšanu un ievietošanu fermā, kur tie saņemtu pienācīgu aprūpi un varētu izvērtēt to tālāko likteni. Tam, kurš uzņemtos rūpes par dzīvniekiem, tiktu arī apmaksāts rēķins par paveikto. Pagaidām šo – pašu bargāko sodu – S. Karelei tomēr neuzlika. Pusei ganāmpulka jaunu mājvietu palīdzējuši atrast saimnieces radi. Otra puse lopu paliks fermā, kur tos turpinās kopt pati Skaidrītes kundze. S. Karalei tika uzlikts arī naudas sods. Tūdaļ arī Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori brauks uz «Rojām» atkārtotās pārbaudēs, lai būtu pārliecināti, ka šeit tiek ievērota dzīvnieku labturība. Turpmāk veterinārie inspektori «Rojas» apmeklēs divas reizes gadā.
to vecuma plānprātības pārņemto veceni vajag atzīt par rīcībnespējīgu un trako namā iespundēt, a lopiņus normāliem zemniekiem pa velti izdāļāt!!!
usne – es. Tu arī kādreiz būsi vecs, un lai Dieviņš pasargā tavu prātu un tavu veselību!
Lai kā arī būtu ar to vecumu un trakumu, bet jāpeikrīt ”Es”’par to, ka lopiņus vajadzētu atdot citiem zemniekiem, kuri par tiem pienācīgi rūpētos!