Krāsu brīvībā un iztēlē neierobežots, Tukumam un apkārtnei uzticīgs un vienlaikus ļoti savrups – tāds ir mākslinieks Alberts Francisks Pauliņš, kas pavisam noteikti glezniecībā izkopis savu ceļu. Te viņš izceļ kādas pilsētas ielas tuvplānu, te ceļu, kas aizved krāsu mirdzumā, bet citkārt – ar nelieliem triepieniem rada vien nojausmu par tālumā vizošo Tukumu ar baznīcu kā pirmo, kas piesaista skatu. Un rada sajūtu, ka tas viss ir tik pazīstams, tik… visiem savējais, bet vienlaikus – tik ikvienam personisks. Tādas ir arī klusās dabas – ar ziediem uz galda, kādu istabas stūri vai skatu pa logu – nereti tās ir pretējās mājas loga acis, kas no mākslinieka logiem ir gluži rokas stiepiena attālumā… Ar saviem darbiem mākslinieks mudina skatītāju palūkoties uz ierastām vietām un lietām ar pirmatklājēja skatu, aicina ieraudzīt pilsētu citādāku, gleznieciskāku, aicina lūkoties apkārtnē, dabā, ainavā vērīgāk.
Lai uzzinātu, kāpēc mākslinieks glezno tā, kā glezno, kā jūtas jubilejā un, pats galvenais, kāds bijis viņa ceļš mākslā, devāmies ciemos dienu pirms viņa apaļās jubilejas 22. augustā. Kamēr Alberta sieva māksliniece Ilze Pauliņa virtuvē cepa jubilejas kliņģeri pēc sentēvu metodes 22 soļiem, mēs ar mākslinieku runājāmies. Un, kad saruna tuvojās ģimenes tēmām, Ilze mums pievienojās.
Jubileja nāk ar pārsteigumiem un izstādēm
– Kāda ir sajūta, sagaidot tik nozīmīgu dzimšanas dienu?
– Ziniet, man bija ļoti liels pārsteigums, kad vakar saņēmu Valsts prezidenta apsveikumu. Tas tiešām bija liels un, galvenais, negaidīts pārsteigums. Runājot par dzimšanas dienām, – mēs tās svinam, bet šaurā ģimenes lokā, klusi, jo man tādas publiskas izrādīšanās kaut kā ne visai… Šoreiz gan laikam būs vairāk viesu. Tomēr ir arī patīkami mirkļi. Nupat bija izstādes atklāšana Bauskas muzejā, tāda svinīga, sirsnīga, un pēc tam bija tāds pacēlums, ka ļoti gribējās strādāt. Izstādes atklāšanas ir priecīgi notikumi, un man tādas ieplānotas vairākas. Baušķenieki tagad vēlas izstādi pagarināt līdz septembra beigām, un tas man rada sarežģījumus, jo biju rēķinājies daļu darbu parādīt Tukumā.
– Tas nozīmē, ka vēl būs jāstrādā.
– Jā. Nav jau izvēles – jādara, gribi negribi…
– Kļūda varbūt tā, ka jūs uz gleznām rakstāt tapšanas gadu…
– (Smejas.) Jā. Mākslinieks Jānis Pauļuks savus darbus neparakstīja; tikai tad, kad vajadzēja nodot izstādei, uzlika autogrāfu un gadu.
– Tukumā, mākslas galerijā «Durvis», jūsu izstāde būs pēc mēneša – 22. septembrī, turklāt kopā ar keramiķi Valdi Pauliņu. Vai esat radinieki?
– Pauliņu Latgalē ir ļoti daudz, bet viņš nav radinieks. Šai izstādei priekšlaicīgi biju izteicies, ka tas būs projekts «Paveries debesīs», bet es to nerealizēju, tāpēc būs Tukuma ainavas, klusās dabas, dažādas impresijas. Iespējams, būs vēl kādas izstādes, arī Rīgā.
Saknes Latgalē, bērnība – Zemgalē
– Ja reiz pieminējāt Latgali, – jūsu biogrāfijā minēts, ka esat dzimis Lukševas ciemā Krāslavas pusē.
– Jā, Latgalē gan ciemus kādreiz bija pieņemts saukt par sādžām; es piedzimu Lukševas sādžā. Maniem vecākiem Ignatam Pauliņam un Mihalīnai Eisakai tur bija desmit hektāru liela saimniecība, taču vecāki to nevarēja uzturēt, jo mūsu bija pārāk daudz – bijām pavisam 12 bērni. Māsas Anna un Monika nomira kara laikā, vēl mazas būdamas, un tad palika piecas māsas – Emīlija, Veronika, Jaņīna, Felicija, Staņislava un pieci brāļi – Ignats, Antons, Jānis, es – priekšpēdējais, un Ēriks, jaunākais. Viņš traģiski aizgāja bojā, un tas bija liels sarūgtinājums mums visiem… Kad man bija kādi trīs vai četri gadi, ģimene pārcēlās uz Zemgali, jo tur dzīve kolhozos bija turīgāka – varēja dabūt labību un uzturēt ģimeni, kas Latgalē nebija iespējams. Mēs apmetāmies Latvijā pirmajā kolhozā «Nākotne», kas pie Jelgavas. Māte tur strādāja par slaucēju, bet tēvs – par zirgkopi.
– Tātad skolas gaitas sākāt Zemgales pusē?
– Mācījos Šķibē, kur bija pamatskola. Tagad šajā ēkā ir mākslas un mūzikas skola. Pēc pamatskolas aizgāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu.
– Jau skolas laikā bijāt zīmētājs?
– Jā. Kad uz Jauno gadu skolēni iestudēja priekšnesumus vecākiem, pašiem bērniem vajadzēja zīmēt programmiņu vāciņus, un bieži gadījās, ka daudzi nāca pie manis un lūdza, lai uzzīmēju. Tā es sapratu, ka varu vairāk nekā citi, kas to nespēja. Vēl man lika zīmēt sienas avīzes.
Sarunu ar mākslinieku pilnā apmērā lasiet piektdienas, 24. augusta, laikraksta numurā ŠEIT
Interesanta intervija