Vakar kuplā sveicēju pulkā tukumniece Mirdza Gintēna svinēja 100. dzimšanas dienu. Lai arī par svētku mielastu rūpējušies labi draugi, viņa raudzījās, lai katram būtu, kur apsēties, un tiktu kāds gardums no bagātīgā svētku galda. Savukārt šķiroties – par spīti tam, ka grūti piecelties un staigāt – viesus pavadīja līdz pat durvīm…
Nekāda brašā
Pati par to, ka tik garš mūžs aizvadīts, saviem viesiem – draudzenēm un palīdzēm, radiem, domes un pensionāru padomes pārstāvjiem un žurnālistiem – Mirdzas kundze pauda milzu izbrīnu: "Nekāda brašā savā mūžā neesmu bijusi. Biju dikti slimīga, ļoti vārs bērns, nīkulis, slimoju visu jaunību. Kādos 62 gados bija vēža operācija, pēc tam sirds vainas – katru gadu jūlijā sešas nedēļas ar sirdi gulēju slimnīcā. Nu, kāda es stiprā!? Bet tad sāku atlabt. Tagad dakters saka, ka sirds esot kā jaunai meitenei. Viņš mani nerro. Jau, kad svinējām 95 gadus, teicu, ka nu jau man tas vecums ir pāri mēram, bet – ko lai tagad saka?! Nu jau jau pavisam… Laikam tomēr man dots kāds uzdevums, kas vēl jāizdara, nevaru tikai iedomāties – kāds. (Smejas.)"
Romāns no dzīves iznāktu
Gaviļniece atzīst, ka par savu dzīvi varētu stāstīt romānu, lai gan kopumā viss tīri mierīgi un veiksmīgi bijis. "Mācījos Jelgavas skolotāju institūtā, par skolotāju gan tikai vienu gadu pabiju, vēl, kad mācījos un gāju praksē. Sāku strādāt kā kancelejas ierēdne Vilcē, tur apprecējos, Salgalē noliku sekretāres eksāmenu, tad ienāca vācieši. Man tā vācu mēle bija iedzimta, pratu runāt. Kad kara laikā Jelgava dega, braucām uz Vandzeni, pēc tam uz Pūri, kur vīrs Žanis strādāja dārzkopības saimniecībā, bet uzreiz pēc kara – uz Tukumu. Šajā mājā dzīvoju vairāk nekā 70 gadus, atceros, tieši 30. martā uz šejieni pārcēlāmies. Vīrs sāka strādāt dārzniecībā, un šajā Raudas ielas mājā iedeva dzīvoklīti. Toreiz apakšā dzīvoja dārznieks Rieksts, bet mums iedeva augšā – neizremontētu un tukšu. Paši visu izdarījām; vīrs pats visas mēbeles uztaisīja – viņš bija daiļamata meistars, ļoti labs galdnieks ar zelta rokām. Kara laikā sāka kokā griezt figūriņas. Es ar lupatiņām nodauzījos – šuvu un tamborēju. Tolaik strādāju rūpkombinātā par vecāko grāmatvedi – visu mūžu pie kauliņiem. Teikšu tā – esmu dzimusi administrators (smejas). Kad vīrs nomira, paliku viena. Vēl ir māsa Bostonā, viņai ir dēls, vīra radiņi… Labi, ka atnāk aprūpētāja, manas draudzenes un palīdz. Bet arī pati tieku galā – šorīt krāsnis sakurināju, lai silts. Pa dienu parasti sēžu krēslā un snaužu, lasīt nevaru, acis pašvakas, lai gan plauktos ir ap 3000 grāmatu, kuras visas esmu izlasījusi. Kādreiz rokdarbus strādāju, bet arī tos vairs nevaru saredzēt. Šodien gan, kā par brīnumu, ir drusku labāk… Grūti tikai piecelties un atsēsties – mugura neļauj, arvien velk pie zemes. Bet, kad jādzīvo, tad jādzīvo… Dieviņš saka – vēl jādzīvo, un tas zemes laiks jānopelna."
Jau gadiem blakus
Svētku reizē M. Gintēnai palīdzēt atnākušas Dzidra Kanberga un Dzintra Auziņa, trešā palīdze – Mirdza Stūre apslimusi.
Dz. Auziņa pastāstīja, ka jau 50 gadus ar jubilāri draudzējoties – iepazinušās 1957. gadā, kad Dzintras kundze atbraukusi no Sibīrijas. Toreiz M. Gintēnas vīrs uztaisījis mēbeles – tahtu un galdiņu, kurš joprojām esot viņas mājās. Tagad viņa reizi nedēļā M. Gintēnu apciemojot un, ko nu vajag, palīdzot un izdarot. Tā kā viņas aizraušanās esot apsveikumu kartiņu darināšana, dažas glezniņas ar ziediem dāvinājusi arī Mirdzas kundzei, kas bijusi ļoti priecīga par to, ka šie darbiņi zīmēti īpaši viņai.
