Cēres «Vīnkalnos» pavasaris kavējas. Putekļi no ceļa gulst pār ļaudīm, sētu, visu zaļo. Pēc lietus, līdzko ceļš nožūst, putekļu smiltis atkal klāt. «Vīnkalnos» dzīvo Celmu ģimene. Vecā saimniece Mirdza Podkalne sagriezusi pieneņu lapas. Tās kundze sarūpējusi trusīšiem. Tie arī nereti saķerot iesnas. Šķauda. Tas tāpēc, ka putekļi nāsīs.
«Vīnkalni» atrodas tuvu grants karjeram. Tas darbojas jau daudzus gadus. Šķiet, divas firmas tur rok granti ar pilnu klapi. Trešā norokot melno zemes kārtu. Nav zināms, vai tad maz teju simtstonnīgie grantsvedēji spēs uz ceļa izmainīties?! Grants ir vajadzīga, bet – kālab jācieš cilvēkiem?!
Šajā pusē ūdens akās nav. «Vīnkalnos» aka nekad nav bijusi. Ir rakta. Cik dziļi var rakt?! Izraksies vēl cauri zemeslodei. Un, ja nu tur viņā pusē dzīvo teroristi?! Uzkritīs uz galvas. To nu nē! Jau gadiem «Vīnkalnu» un līdzās esošo māju ļaudis runājuši apkārt un apkārt par to, ka vajadzētu ceļu uz karjeru noasfaltēt. Granti, šķembas miljonu vērtē rok un rok. Kur vērsties, lūgties?! Apnicis. Eiropas cilvēktiesību tiesā? Nezin, vai sadzirdēs. Varbūt Dievu to Kungu, lai taču beidzot karjerā atver visas zemzemes ūdens āderes. Karjers pārvērtīsies par ezeru. Būs ūdens, zivis, varēs ar laiviņām vizināties un «Vīnkalnu» ļaudis beidzot varēs uzvilkt mugurā tīru, baltu kreklu.
