Tā tiešām ir. Augusts Ozoliņš, kurš ilgus gadus rūpējās par sabiedrisko kārtību Kandavā un tās tuvējā apkārtnē, joprojām ļaužu sarunās tiek pieminēts ar labu vārdu kā teicams kārtības uzturētājs pilsētā. Vēl nesenajā laikrakstā rīkotajā telefonakcijā ar policijas pārstāvjiem kāds lasītājs atgādināja: "Kādreiz, kad Kandavā strādāja Ozoliņš, pa dienu viņu neredzēja, bet ielās satikt varēja pēcpusdienās un vakara stundās"…
Augustam Ozoliņam aiz muguras krietns mūža gājums, kurā šis gads iezīmējas apaļā un nozīmīgā jubilejas zīmē. Teju kā sirmajam kungam svinējām 90. dzimšanas dienu!
Dzīvē kā jau dzīvē – prieka mirkļi gandarījumā par ģimeni, par saprotošiem līdzcilvēkiem, par labi paveiktiem darbiem un atklātiem likumpārkāpumiem mijušies ar zaudējuma sāpēm. Tomēr stipra griba, ass prāts, dzīvesprieks un vēlme turēties laikam līdzi sirmajā vīrā saglabājusies joprojām.
Apbrīnojama atmiņa
Augusta Ozoliņa dzimtā puse ir Valmieras apriņķa (tagad Limbažu rajona) Umurgas pagasts, kur kopā ar vecākiem, trīs māsām un pieciem brāļiem pagāja bērnība, skolas gadi un sastapta pirmā mīlestība. Tēvs bija taisnīgs cilvēks, un šo īpašību pārmantoja arī bērni. No Umurgas Augusts devās dienēt Latvijas armijā, Rēzeknes 9. kājnieku pulka rindās, kas bija nopietns pārbaudījums un krietns rūdījums visā tālākajā dzīvē. Kājnieku bataljonā nācās nostaigāt neskaitāmus kilometrus, piedzīvojot ienaidnieku uzbrukumus un bumbvedēju uzlidojumus. Vēl kā toreiz ausīs atbalsojas Kārļa Ulmaņa pavēle: "Neiet pretim krieviem, bet nogaidīt!" Ja šīs pavēles nebūtu, kas zina, kā viss būtu noticis? Kad kara takas bija izstaigātas, mājās pārnācis, Augusts strādāja pie saimniekiem, bet ziemā – meža darbos. Pēc tam Limbažu filca fabrikā, kur viņa spējas un darba prasme nepalika bez ievērības un jaunais cilvēks saņēma aicinājumu – doties mācīties un Rīgas Virsnieku skolu. Izglītojies Iekšlietu sistēmā, viņš pieņēma piedāvājumu doties uz Kurzemi.
Nekārtību cēlāji vairāk vai mazāk ir bijuši, ir un būs vienmēr
Tā sākās Augusta Ozoliņa milicijas pilnvarotā darba gaitas Tukuma rajonā. Par kārtību viņš rūpējās Tukumā, Lapmežciemā, Irlavā, Vānē un pēc tam – Kandavā.
Te izveidojās laba sadarbība ar pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju Grīsoni un tolaik aktīvajiem brīvprātīgajiem kārtības sargiem, kuri bija lielākajos pilsētas uzņēmumos un iestādēs. Drīz vien uz Kandavu pie Ozoliņa praktizēties devās jaunā milicijas maiņa. Ozoliņš pa Kandavu pārvietojās vai nu milicijas «Emkā» vai visbiežāk kājām. "Man nekad nav bijis darba mašīnas. Reiz gribēja dot tādu apšaubāmu braucamo, bet es atteicos, – kam man tādu nelaimi ņemt uz kakla?" tagad atceras cienījamais kārtības sargātājs. Kandavnieki atceras, ka Ozoliņš dažkārt savu «Emku» novietoja pie restorāna un citos saspringtākos pilsētas punktos, radot iespaidu, ka viņš ir kaut kur tuvumā, bet īstenībā pats bijis pavisam citur. Viņam bija savas metodes, kā pilsētā nodrošināt kārtību. Tā milicijas formā pavadīti 33 raženi darba gadi.
Smagākie punkti kārtības uzturēšanā Kandavā tolaik bija trīs – brīvdabas estrāde, restorāns un stadions. Tās bija vietas, kur nedēļas nogalē pulcējās vairums ļaužu – gan pilsētā, gan apkārtējos pagastos dzīvojošie, kuri pilsētu izraudzījās par savu kārtējo brīvdienu pavadīšanas vietu. Kandavas milicijas pilnvarotais (tā pilsētas kārtības uzturētāju dēvēja toreiz) atceras, ka pirms pusgadsimta un vairāk tāpat ļaudis iedzēra sīvo un izkāvās, ģimenēs ķīvējās un plēsās, trokšņoja ielās un skvēros, zaga un laupīja gan viens otru, gan veikalus, pat, neapdomīgi rīkojoties, atņēma otram dzīvību. Bija visādas situācijas, bet milicis Ozoliņš mācēja ar tām tikt galā.
Saviem mīļajiem Augusts ir un paliek vienkārši – papiņš
"Mūsu papiņš!" tā viņu ikdienā uzrunā mīļie – meita Inese, znots Ilgonis, dzīvesbiedre Matilda, kā arī mazbērni un mazmazbērniņi Nauris, Rio Roberts un Ralfs, kuri allaž pamanās būt vecvectētiņa tuvumā. Arī mūsu sarunas laikā vismazākais no trijotnes – Ralfs vairākkārt nāca pie papiņa ko pajautāt, parādīt savu atradumu vai vienkārši ierausties klēpī, lai justos drošs un pasargāts. "Dažreiz mani par papiņu uzrunā arī kāds no ceļā pie meitas sastaptajiem jauniešiem, mazmazdēlu draugiem, kuri zina, ka viņi mani tā sauc," atsaka omulīgais vīrs. Jautāts, kā tad agrāk jaunieši uzvedās pilsētā un kā ar tiem varēja tikt galā, kārtības sargātājs stāsta: "Tik traki jau nemaz nebija, jaunieši vienmēr bijuši lustīgi. Bet man viņi patika. Vajadzēja tikai mācēt ar viņiem saprasties."
Un milicijas pilnvarotais Ozoliņš to acīmredzot prata. Ja vajadzēja, meta formu nost un metās kautiņa pūlī iekšā. Tā visbiežāk gadījies reizēs, kad pilsētnieki plēsās ar tehnikumiešiem. Vienu, otru reizi, un puikas saprata, ka joki mazi un milicis būs klāt kā likts, tāpēc labāk no nekārtību celšanas atturēties.
Savu dzīvesbiedri Augusts mīļi dēvē par Rozi, jo viņas otrs vārds ir Rozālija. Un ne tikai tāpēc viņš savu mīļoto cēlās puķes vārdā sauc, jo atklājas, ka Augusta sirdij tuvas ir arī puķes. Patīk viņam ziedu smarža un krāsu daudzveidība. Par to pārliecināmies, ielūkojoties fotogrāfijās, kurās itin bieži dominē ziedi, bet turpat līdzās arī pats ziedu audzētājs un lolotājs. Mazdārziņš ir vieta, kur pabūt svaigā gaisā, mazliet pakustēt, satikt līdzcilvēkus un rast prieku sirdij un dvēselei.
Ar dakteriem uz «Jūs»
Kaut arī meita Inese strādā medicīnas jomā un dažkārt piedāvā mundrumam kādu špricīti ar vitamīnu devu, uz to sirmais kungs nav nekādi pierunājams un žigli attrauc, ka viņš, lūk, ar dakteriem cenšoties būt – "uz jūs". Nu nevajag viņam šos ķīmiskos preparātus! Mundrumu savā cienījamā vecumā Ozoliņa kungs prot uzturēt tāpat. Un to viņš panāk dabīgi, bez īpašas piepūles. Augusta kungam laika gaitā izstrādājies noteikts dienas režīms. Ik dienu ap diviem pēcpusdienā viņš regulāri no sava dzīvokļa Ozolu ielas piektajā stāvā dodas pie meitas ģimenes turpat netālu, Zīļu ielā. Vienlaikus tā ir pastaiga arī uzticamajai suņu meitenei Džennai. Pāris reižu nedēļā arī līdz veikaliem jāaizstaigā, bet vasarā ne dienu neizpaliek ikdienas gājiens līdz dārziņam. Un tad vēl jāpagūst gan avīzītē ieskatīties, gan televizorā ieklausīties, jo jāzina taču, kas notiek pilsētā, laukos, kādi jauninājumi risinās politikā. Lai to visu šādā cienījamā vecumā pagūtu, nav laika atslābt, tālab Augusts Ozoliņš joprojām cenšas būt cilvēkos, būt kustībā, rodot kādu nebūt sev un saviem mīļajiem derīgu nodarbi. Apbrīnojams cilvēks, interesants sarunu biedrs ar fenomenālu atmiņu un brīnišķīgu humora izjūtu – tā es raksturotu A. Ozoliņu – cilvēku, kurš lielāko daļu sava darba mūža veltījis Kandavai. Lai veselība, dzīvesprieks un tuvinieku mīlestība arī turpmāk!
