gadā Sarkanajā laukumā parādījās ļeņineklis. Tas uzstādīts uz postamenta, ko izgatavoja no cita pieminekļa akmens plāksnēm – nograujot Klapkalnciemā pieminekli somu jēgeru piemiņai. Un laukums kļuva par pilsētas ideoloģisko centru, kur notika karaspēka parādes, kā arī bērnu, skolēnu un darba ļaužu gājieni un mītiņi. PSRS valsts svētkos piedalīšanās tajos bijusi obligāta. Visos svētkos pie pieminekļa arī nolikti ziedi, bet ”partiju orgānos”, kā toreiz sauktas avīzes, publicēti slavinoši rakstu. Lūk, piemēram, 1968. gada «Komunisma Rīts» rakstījis par vadoņa Ļeņina dzimšanas dienas svinībām: “Ir tāda diena pavasarī, kad pirmos ziedus no birzīm un gravām saudzīgu roku simti gulda uz V. I. Ļeņina pieminekļa vēsā granīta. Tā ir viņa, lielā vadoņa un skolotāja, dzimšanas diena. Todien Tukuma Sarkanajā laukumā Ļeņina pieminekļa pakājē pirmie ziedus nolika bērnudārzu audzēkņi. Bet vēlāk te saulē sārtojās triju vidusskolu pionieru kaklauti, vizēja oktobrēnu un komjauniešu nozīmītes. Te apstājās dažādu profesiju un dažādu vecumu ļaudis, jo Ļeņina vārdam sinonīmi padomju cilvēkiem Ir cieņa, mīlestība, svētums. Mītiņu pie pieminekļa atklāja rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs M. Rozenštams. Pionieru vienības nodeva raportus, skanēja valsts un republikas himnas. Sirsnīgu uzrunu sacīja partijas rajona komitejas pirmais sekretārs A. Arbeiters. Par revolūcijas skarbajām dienām jaunatnei pastāstīja sirmais revolucionārs M. Zaļais. Pēc tam pie mikrofona nāca oktobrēni, pionieri, komjaunieši, skanēja kvēlu dzeju rindas, pateicības, solījumi, un atkal ziedi uz pieminekļa postamenta. Nākotnes paaudze apliecināja savu uzticību komunisma pamatlicējam mūsu zemē, Jo viņi būs tie, kas tajā dzīvos. Zilie, baltie un sārtie, visi ziedi šodien Tev, lielo skolotāj! …Kvēli un patiesi skan jauno ļeņiniešu vārdi.”
Ļeņina vietā – sarkano strēlnieku!
Bet pats Ļeņina iemineklis bijis rūpnieciski gatavots, bez mākslinieciskas vērtības un tā tehniskais stāvoklis gadu gaitā pasliktinājies. Katru pavasari to nācies pārkrāsot un māksliniekiem bijis uzdots labošanas darbus veikt naktī, lai cilvēki neredzētu.
- gadsimta 80. gadu beigās Tukuma rajona izpildkomitejā atkal tikusi apspriesta ideja par Sarkanā laukuma labiekārtošanu un revolucionāru piemiņas vietas izveidi. Ticis izstrādāts arī skvēra apbūves priekšlikums. Blakus bijušajai sinagogai bijusi plānota arī Laulību pils celtniecība, dodot tai adresi Sarkanais laukums 7. Bet projekts tā arī netika realizēts.
Par laukuma iespējamo pārbūvi sprieda arī iedzīvotāji, un viens no viedokļiem 1988. gadā arī tika publicēts laikrakstā «Komunisma Rīts»: “Sekojot polemikai presē, uzzinām, ka Ļeņina piemineklis Tukumā ir novecojis kā morāli, tā arī fiziski. Ir arī tīri ētiski iemesli pieminekļa noņemšanai. Gribu iesaistīties šajā polemikā […] Tukuma novadam ir, ar ko lepoties. Latviešu tautas gods ir latviešu sarkanie strēlnieki. Tukuma 6. pulks nosargāja un glāba to cilvēku, kas parakstīja dekrētu par Mieru, par neatkarīgu Latvijas valsti. Tradīcijas prasa cienīgu pieminekli, pie kura noritētu mītiņi, saieti un svinīgi rituāli. Tukumā laukumi ir vairāki. Es redzu centrā latviešu strēlnieku ar karogu rokā […]”
Padomju ēra beigusies…
- gadā pēc Tukuma pilsētas domes pieprasījuma speciālā komisija veikusi Ļeņina pieminekļa novērtējumu un atzīts, ka tā tehniskais stāvoklis ir slikts un ka tam nav mākslinieciskas vērtības, tādēļ ir pieļaujama tā demontāža. 1990. gada 29. maijā ticis noņemts piemineklis un atjaunots Brīvības laukuma nosaukums. Interesantu rakstu par ļeņinekļiem Latvijā var lasīt 1993. gada ārzemju laikrakstā «Latvija Amerikā»: “Vēl pavisam nesen jautāja, kur ir vēsāks klimats – Rīgā vai Tukumā? Rīgā Ļeņins stāvēja ar kailu galvu, bet Tukumā – ar žokejnīcu! Tagad ir vairs tikai tukši laukumi. Acīmredzot klimats Tukumā un Rīgā kļuvis vienāds, vai vismaz līdzīgs. Taču Latvijā vēl Ļeņinu ir pietiekoši daudz, lai gan Baltijas klimata izlīdzināšanos apstākļos varēja novērot, kā Viļņā tika aizvākti uzreiz seši pieminekļi, nepataupot pat krievu dzejnieku Aleksandru Puškinu…”
Nav pieminekļa, ir strūklaka
Jaunā laukuma rekonstrukcijas projektu izstrādājušas arhitektes Ināra Maurāne un Elita Aide. 1995. gadā par godu Tukuma kā apriņķa pilsētas 200 gadu jubilejai atklāta rekonstruētā Brīvības laukuma daļa ar strūklaku un laukumā atklāti pirmie Tukuma pilsētas svētki.
Mūsdienās laukuma apbūves kompozīciju veido dažādu laikmetu, stilu un vēsturiskas nozīmes ēkas un atkal jau ir tapis jauns laukuma pārbūves projekts, uz kuru metu konkurss tika izsludināts jau 2013. gadā. 2019. gadā mūsu laikrakstā, par iespējamo rekonstrukciju rakstīts : “Trīs dažādu veidu koku stādījumi, plašas puķu dobes un rotaļu iespējas bērniem, daudz vairāk soliņu un velonovietņu un, galvenais, sakārtota infrastruktūra – šie bija vien daži akcenti, par kuriem, raksturojot Brīvības laukuma jauno veidolu, 18. jūnija finanšu komitejas sēdē Tukuma novada domē stāstīja uzņēmuma «Landshape» ainavu arhitekts Ģirts Runis. Šis uzņēmums sadarbojas ar SIA «Mark arhitekti», kas pirms sešiem gadiem uzvarēja Brīvības laukuma pārbūves metu konkursā.” Taču vēlāk izrādījās, ka jaunais projekts nepavisam nepatīk iedzīvotājiem, tas samazina zaļo zonu, paredzot nocirst kokus pie policijas, kā arī paredz pamatīgi apgrūtināt policijas darbu, faktiski uz pusi samazinot tai nepieciešamo stāvvietu skaitu. Tā vēl joprojām tiek diskutēts un spriests, par to, kas ir nepieciešams, lai laukumu varētu izmantot gan svētkos, gan ikdienā, bet par iespējamo rekonstrukciju neviens vairs īsti nerunā…
Sazinājāmies ar Tukums novada Domes attīstības nodaļas vadītāju Daci Zvaguli, un viņa pastāstīja, ka šajā gadā notikusi ekspertīze, kurā vērtēts, vai ir ievēroti visi normatīvi un tehniskie risinājumi, vai atbilstoši notikusi būvprojekta pabeigšana. Par nākotnes plāniem, piemēram, vai un kad reāli sāksies būvniecības darbi, viņa vēl pastāstīt nevarēja.
Turpmāk vēl