Svētki beigušies un turpinās ikdiena ar ierasto darba ritmu, kam seko iepirkšanās veikalā un ikvakara mājas solis. Klātienē redzētie pasākumi rosina pārdomām: kā svētki izdevās, vai tajos sajutām svētku noskaņu, kas par to liecināja?
Varbūt tā zināmā mērā ir nostaļģija, bet svētku sajūtu izjūtu allaž pasākumos, vērojot skolēnus, kuri tērpušies svētkiem atbilstošā ģērbā. Īpaši saviļņo klasiskais baltās un melnās krāsas salikums. Varbūt kāds, šo izlasot, man piedēvēs "vecmodīgus" uzskatus, varbūt, jo savulaik, manās skolas gaitās, tā bija pieņemts. Protams, tagad citi laiki, un jādzīvo tiem līdzi, bet svētkus jau nesvinam katru dienu un, manuprāt, salīdzinoši retajās svētku reizēs tomēr vajadzētu atturēties no ikdienā ierastajām "džinsām" un "topiņiem." Lai radītu svētku sajūtu citos un kaut mazdrusciņ, kaut kripatiņu – arī sevī.
Un vēl. It kā jau saprotamā pirmssvētku steigā nevilšus nācās ieklausīties kādā sašutumā paustā frāzē: "Es taču teicu nākt ātrāk, lai varētu nopirkt "cilvēcīgas" puķes!…" Kā cilvēcisko īpašības vārdu piedēvēt vārdam "puķes"?! Un tikai pēc brīža aptvēru teiktā jēgu. Jā gan, svētku reizē un dienas otrajā pusē veikalā ziedu izvēle nebija vairs nekāda dižā, vien krāšņas sīkziedu neļķītes un tumšsārtas rozītes, tiesa gan – ne īpaši garas augumā. Un tieši šis cēlā rozes zieda necilais augums bija potenciālā pircēja sašutuma iemesls. Bet atbildi tam deva kāda solīda, cienījama vecuma kunga atbilde, kura nebija, tā teikt, azotē jāmeklē: "Nav jau tā puķe no svara, bet gan cilvēks, kurš to pasniedz. Man vislielākais prieks un saviļņojums būtu par debess zilu rudzupuķi…"
Tomēr dažkārt, izraugoties ziedus, dāvinātājs tā vērtību saskata tieši zieda garumā. Gluži tāpat kā, svētkus svinot, vienam galds lūzt no pārpilnības un skats ierauga vien pompozi iekārtotu svinību vietu, bet otram svētku sajūta rodama pieklusinātā mūzikā, mazā karodziņā, svecītē un noskaņā, kas tikai sirds pārliecībā rodama…
