Pirmdien, 22. septembrī, Pūres bērnudārzā «Zemenīte» nākamie Latvijas karavīri un ģimenes pavarda sargātājas svinēja Baltu Vienotības dienu. Pieminēja dienu, kad baltu tautas 1236. gadā cīņā uzveica Zobenbrāļu ordeni. No to laiku cīņu dalībniekiem dzīvajos palikuši vien latvieši (patiesībā – sēļi un zemgaļi, varbūt – kurši) un lietuvieši. Prūši – izmiruši.
Pievakarē, teju ap to laiku, kad rudens kopā ar atvasaru Pūrē atnāca un lūkoja, kuru koku lapotnes jāapzeltī, bērni pie bērnudārza «Zemenīte» gatavojās vienotības ceļojumam. Audzinātāju un vecāku pieskatīti, mīļumi sēdās uz braucamrīkiem. Ar diviem un trijiem riteņiem. Minās pa asfaltēto ceļu cauri augļu dārziem, garām «Dzirnavām», ciemos pie auklītes Indras Valdheimas «Dārītē». Šī māja atrodas Dzirnavu ezera krastā. Un ezerā dzīvo gulbju ģimene. Bērni padraudzējās ar gulbju mammu, vēl pelēkajiem gulbīšiem. Uzēda līdzpaņemtos cienastiņus. Uzdzēra Indras auklītes vārīto spēka tēju, kas smaržoja pēc piparmētrām. Bez ēšanas un spēka tējas nevar nu nekādi. Bez tā latvieši nebūtu uzvarējuši nīstos mellos, pelēkos, vienalga kādas krāsas bruņiniekus. Kad bija krietni iestiprinājušies, kā jau karavīriem piedienas, pavicināja arī "kaujas" zobentiņus un, audzinātājas Anitas Beķeres rosināti, izspēlēja teiku par Latvijas karogu – "Viena leģenda stāsta, ka… latvieši atņēmuši ienaidniekiem viņu balto karogu, ar kuru ienaidnieks padevies. Tajā pašā kaujā ievainots arī latviešu virsaitis. Viņa karavīri noguldījuši virsaiti uz baltā karoga. Virsaitis zinājis, ka viņam jāmirst, un pasaucis karotājus pie sevis: "Zvēriet," viņš čukstēja, – "ka jūs ienaidnieku padzīsiet no mūsu zemes arī tad, ja es nomirstu!"… Kad karavīri jau mirušo virsaiti nocēluši no baltā karoga, tas vairs nav bijis balts. Viss karogs bijis sarkans no virsaiša asinīm, bet tur, kur pirms tam gulējis virsaiša ķermenis, palikusi balta svītra. Ar tādu karogu, pie šķēpa piesietu, latvieši uzvarējuši ienaidnieku un izdzinuši to no savas zemes."
Mazie pūrenieki uzzināja arī par Latvijas izcelsmi, un ne jau tāpēc, ka Latvijai lielie svētki pie durvīm. Bet gan tāpēc, lai paši brīvi augtu, dzīvotu un lepotos ar savu zemu ik dienu un stundu.
