Reiz sen senos laikos dzīvoja lācis Rūks, un tolaik lāčiem vilnas uz miesas bija apmēram tikpat daudz, kā šodien vardei, toties vardēm – vienkārši kājas ķērās pinkās. Bet tajos sen senajos laikos ziemas bija vēl bargākas, tālab lāči visu vasaru neatlaidīgi rūdījās, bet ziemu pārlaida, ierakušies pērno lapu kaudzē. Toties vardes – tās, kas šodien aukstuma baidās, tajos senajos laikos nemitīgi cīnījās ar saviem matiem. Tie auga ar ātrumu apmēram 2 cm dienā, tālab vardes lika lietā dažādas viltības, lai tiktu no matiem vaļā – bija dažādas garo bižu vīšanas skolas, bija gudrinieces, kas apgalvoja – ja dienu notup slapjā pēdas nospiedumā, ko smirdīgais lācis atstājis, tad mati pilnmēness laikā paši no sevis izkrītot; bija ekstrēmistes, kas epilējās, kaitinot kaķi vai stārķi, taču ne vienmēr šai bīstamai spēlītei bija panākumi. Tieši tāpēc cīņai ar matiem tika meklētas arvien jaunas un jaunas iespējas.
Tikām mūsu stāsta varonis, plikais lācis Rūks, tuvojoties kārtējam rudenim, atkal rūdījās uz nebēdu – ik rītu, ik vakaru, ik pusdienu pa ezermalu vien dzīvojās, turklāt mamma viņam bij` pieteikusi katru dienu ierausties vienā dzestrā alā un tur labu brīdi notrīcēt; tas ļaujot saprast ziemu un to, cik svarīga ir rūdīšanās. Un Rūks, kas bija klausīgs lācis, arī iztrīcējās tā, ka zobs uz zoba neturējās, un tad ļekoja uz ezeru zivis ķert – ūdenī vienmēr bija jauki un, ja vēl ar labi pinkainu vardi norīvējās, tad aukstums vairs nebija prātā. Taču Rūkam nepatika, ka viena varde – un tā bija ekstrēmiste Glorija, allaž viņam uzglūnēja un allaž trāpījās pa kājām. I neko ļaunu negribēdams, Rūks nomīdīja pusi viņas dubļainā kažoka. Pēcāk varde tupēja zili zaļa, tomēr mulsi smaidīdama. Taču kādudien, kad Rūkam šķita, ka nevienas vardes tuvumā nav, viņš uzmina (atkal Glorijai!) tieši virsū. Vēl ļaunāk – viņa pēda bij` varen sveķaina, tālab Glorija pēdai pielipa, un tikai pēc krietna brīža Rūks attapa, ka tur kaut kas spirinās. Bet Glorija tā spirinājās, ka atstāja visus (!) savus matus Rūkam un pati plika kā lācis aizmuka, atpakaļ neskatīdamās; taču pēc peldes ezerā Rūks ievēroja, ka zili mellā Glorija atkal tup krastā, ieskā savus ātraudzīgos rugājus un iedrošinoši viņam uzsmaida. – Kvāā! – viņa teica: – Rīīīt atkal atnāc ar sveķaino pēēēdu! Rūks paskatījās uz pēdu un, skat – vardes pinkas tur vēl turējās; un, ja tā padomā – iešana pat ērtāka likās; asie zari vairs netraucēja. Nākamajā dienā lācis tiešām atnāca ar sveķainām pēdām un vardes – jau divas – paģērēja: – Kāp virsū! Rūks klausīja, vardes spirinājās un plikas laimīgi aizskrēja prom. Vai gan jāstāsta, ka pēc nedēļas vardes pašas rūku ar sveķiem ierīvēja, bet viņš meta kūleņus tikām, kamēr tās plikas spiegdamas metās prom. Jūs domājat, ka Rūks no varžu matiem atbrīvojās? Nē, taču. Drīz vien lāči visā pasaulē darīja kā Rūks, bet vardes – kā Glorija, un visi bija laimīgi. Lāčiem ziemā vairs nesala, bet vardes beidzot izbaudīja gludas ādas jaukumu. Vai gan jāstāsta, ka līdz šodienai nekas nav mainījies?
