Šodien Benitai un Jānim Baložiem, arī visai viņu kuplajai ģimenei svētki – pusgadsimta jubileja. Līdz Zelta kāzām nodzīvots bez neviena sānsoļa, ķīviņa. Man – grēka pagalei – brīnums – ārpāc, kā tā var? Bet, lūk, dzīvē mēdz notikt arī tā!
Viss sākās ar saliekamo gultu
Abi satikās gaišajā miestā – Irlavā. Irlavai ir īpaša aura. Te gan daba, gan cilvēki – visi gaiši. Abava un pat akmeņi šur tur laukos mīlestības pilni. Ļaunas acs īpašniekam, kam tīk skaust vai lieki mēli kulstīt, klapes priekšā, lai dzīvo nu pa miglu. Tā lūk, Irlavā notiek.
Jānis ir matkulnieks, bet Benita ir Rīgas meitene, no Čiekurkalna. Jaunajai zobu dakterei pēc Medicīnas institūta Irlava ir pirmā un vienīgā darba vieta. Daktere jau gadus Irlavā bija nostrādājusi, kad parādījās Baložu Jānis. Jānis – apsviedīgs rūpniecības preču veikala vadītājs. Benitai aptiekas mājā, līdzās zobārstniecības kabinetam, bija dzīvoklis. Reizēm ciemos mamma, radiņi atbrauca. Uz Irlavu visi kā aptrakuši traucās tā, ka reizēm, kad radu sabrauc pārpārēm, vienas gultas pietrūcis. Benita gājusi uz veikalu, ar veikalnieku Jāni sarunājusi raskladušku (saliekamo gultu). Un Balodim – kā allaž – smaids tad bijis pa visu bodi. Un Benitai sirsniņa tā trīcējusi… Pēc laiciņa bodnieks pats gultiņu jaunajai zobārstei no veikala atnesa. Tā viss arī sākās.
Zibšņu buntes meitu acīs
Uz ballēm gāja vecajā labajā tautas namā, bet – katrs par sevi. Tolaik tak nevarēja uz ielas mīlināties, kaut kā to kopā būšanu izrādīt! Daktere tak, un stalts bodnieks… Meitām acīs zibšņu buntes, kad uz veikala pusi vien palūkojās. Bet pie dakterei dažs labs zellis nāca pat veselus zobus pārbaudīt… Bet abi mīlētāji ciešāk sabīdījās pēc kāda karnevāla. Ballīti tautas namā rīkojuši mediķi. Tāda nu bija tradīcija – ziemas mēnešos ballēties. Ko citu darīt? Benita pārģērbusies par vjetnamieti. Groziņi pilni ar ziediem uz nēšiem plecos. Staigājusi un ziedus visiem dāvājusi. Neatteicās arī padejot. Jānis uzlūdza. Gribēja uzzināt, kas zem maskas, uz sarunu uzvedināja. Pirms pusnakts vajadzēja noteikt, kas aiz katras maskas. Ar rokām neaptaustīja – tolaik vispār un, kur nu vēl smalkā sabiedrībā tā nebija pieņemts. Pirms divpadsmitiem vēlreiz uzlūdza iepatikušos meitu un teica: "Maska, es tevi pazīstu!" Un pazina arī, jo Jānim bija daudz konsultantu.
Bučas un viss pārējais
Nedēļas nogalēs Benita brauca uz Rīgu, pie savējiem. Jānis tagad atzīst, ka toreiz brīdi pa brīdim mazs greizsirdības velniņš no bodes letes rāpies galvā un dricelējis: "Ko viņa tur Rīgā dara? Iknedēļu skrien kā pie medus poda!" Bet Benitai arī, staigājot pa Rīgas bulvāriem, doma prātu rausta: "Jāņa veikals jau slēgts, bet tur, Abavmalā, lakstīgalas prātu dulina." Tā nu dzīve un sirdis abiem joņoja. Visapkārt dakteri, skolotāji. Nevarēja tak atklāti maigoties, bučoties tā, kā to tagad dara… Tā pienāca 1959. gada rudens. Viszeltainākais rudens. Abi mīlnieki vairs daudz neko no tā rudens nemaz neatceras. Viss notika – bija gan bučas, gan viss pārējais… Kopīgs lēmums precēties tikai pieņemts ātri. Kad kāzas lēma, laiks auksts, janvāris. Bet abu mīlestība tik karsta, ka bailes, vai visu sniegu neizkausē un Abava nepārplūst.
16. janvārī svinēja dubultkāzas. No rīta 10.00 Tukumā, zagsā (dzimtsarakstu birojā), bet vakarā Rīgā, Anglikāņu baznīcā. Benita un Jānis gan nav pārāk dievticīgi, taču katrs cilvēks kam tic. Bet toreiz tas bija tā, ar domu – mēs varam tā, kā ne visi, un – vai tad nebija skaisti!?
Tikpat kā meita
Baložus sveikt arī mūsu avīzes slejā rosināja vedekla Dina, lai vīra vecākiem būtu pārsteigums. Baloži teic: "Viņa mums tikpat kā meita."
Un tā nu sēžam jūrmalciemā Engurē, «Vaivariņu» goda istabā, un runājam par jūru, krastu, kas nāk virsū, un, protams, par abu mīlestību. Vaicājam, ko viens otram par šiem gadiem saka? Biruta: "Paldies teikt būtu par maz, tā ir augstākā dāvana tik saskanīgi sadzīvot." Jānis: "Benita – mana draudzene, mīļākā, vienreizēja sieva, kulināre un viss vienā mīļumā." jau vēlāk man Dina pa kluso pastāstīja, ka pēc kāzām Baložkundze nemaz lāgā nesot pratusi ēst gatavot, bet ar gadiem – oi, oi, kā samācījusies! – mēli, ja neuzmana, varētu norīt.
Un vēl par to, ko Baloži noklusēja: Jānim kara laikā bija gadi, kas prasījās pēc leģiona. Viņš slapstījies. Tā nu izdevies, ka Benitai un sev par laimi nav karojis nevienā pusē. Taču 1945.gadā tomēr čekisti viņu paņēma un ietupināja par pretvalstisku darbību. Tolaik nemaz daudz nevajadzēja. Varbūt par mutes brūķēšanu, vai kā – kas zina? Balodis pats par šādām lietām nemēdzot daudz runāt. Šad tad iz dzīves lustīgu notikumu izstāsta. Bet represēto pasākumos balodis nepiedalās. Tur – varen plašajā viņš jau arī sācis par veikalnieku strādāt.
Augstākstāvošie draugi
Darba mūžu abi Baloži strādājuši un pat divtik. Birutai kā zobārstei, pie kuras ārstēties brauca klienti no Tukuma un plašākas apkaimes, maksāti simts rublīši, otrs simtiņš ticis par dakteres darbu bērnu namā. Pēc tam vēl strādājusi kolhozā «Draudzība». Jānim Irlavas dzelžu un lupatu bode sanācis apmēram tikpat. Bet Balodis bija piedzimis ar bodnieka ķitelīti plecos – allaž smaidīgs, iznesīgs. Garšoja labs konjaks. Pašam ne tik ļoti, bet citus uzcienāt patika tā, ka acis mirdzēja vien. Pie Baloža varēja nopirkt itin visu, ko vajag un nevajag arī. Viņš prata iestāstīt, pārliecināt, it īpaši daiļo dzimumu: "Jūs nu labi izskatāties, jums piestāv. To es tikai jums noliku, taupīju…." Pats vienu otru lietu pie Baloža esmu nopircis, nenožēloju. Valkāju lepodamies: "To tak man Irlavas Balodis pārdeva." Spicas kundzes pie Baloža brauca iepirkties. Neviens mājās neaizbrauca apbižots. Balodim pirmā mašīna bija «Volga», kā par "nelaimi" tajā brīdī citas nebija. Arbeiters – tolaik augsti stāvošs biedrs – piešķīris. Visa Lauktehnikas spice ar pārvaldnieku Rolandu Balodi priekšgalā ik nedēļas brauca uz Irlavu iepirkties. Jānis saka: "Ko liegties, barters jau toreiz pastāvēja. Es viņiem to labāko, viņi man – būvmateriālus, mašīnu saķīlēja, protams, par samaksu… Bija jau arī tāda iestāde OBHS – miliči, kuri tvarstīja valsts mantas izsaimniekotājus. Bet viņi man neko. Man bija augstākstāvoši draugi. Ja būtu tie laiki šodien? Miljonārs varbūt es nebūtu, bet uz to pusi gan…"
Savu Jāni nesastapt
Abi nekad nav bijuši vienīgās partijas biedros. Toties teju visi draugi bijuši partijnieki, tāpēc – ietekmīgi ļaudis. Jau tolaik Baloži izbraukāja ārzemes. Pat Āfrikā pabija. Ceļazīmes, cik vajadzēja, tik arī dabūja. Teju ik pārnedēļu uz teātri, koncertu Rīgā braukuši. Balodis nekad nav smēķi mutē ņēmis, hokeja fans bijis visu mūžu – tas gan. Lai biļetes dabūtu, Balodis allaž taisnā ceļā pie Baldera gājis. Spēles laikā sēdējis VIP ložā. Protams, par samaksu, bet tā vieta allaž viņam bijusi izbrīvēta. Par izbijušajiem laikiem runājot, abi teic, ka nebijis ne vainas, bet nevarējuši tik brīvi runāt, kā mēs todien jūrmalā pie kafijas tases un kundzes ceptajām piparkūkām. Tāpēc – tos laikus atpakaļ? Nē un vēlreiz nē! Kaut vai tikai tāpēc, ka varētu tad Jāni arī nesastapt, teic Baložkundze un savam Balodim saspiež roku.
«Vaivariņi»
«Vaivariņus» kāds no draugiem Jānim ieteicis. Tā bijusi veca zvejnieku mājiņa, teju jūras krastā. «Vaivariņu» īpašnieki dabūja dzīvokli Ventspilī. Būdiņu nopirka Baloži, iesākumā ar domu, lai būtu tāpat vien, kur brīvdienās aizbraukt pie jūras pilnu krūti svaigu gaisu paelpot. Benita teic: "Braucot no Tukuma, jau pie krusta – tur, kur tagad aplis, taisām logs vaļā. Jūras gaiss spirdzina un pie Ķesterciema jau gluži vai pa galvu sit tā, ka gribas meklēt kāpnes, pa kurām var jūras jumtā uzkāpt… Tad jau Baloži grasījās iet pensijā, bet vēl pastrādāja. Pelnīja naudu, ar barteri pirka būvmateriālus. Protams, ciemos brauca draugi, ieteica, pamācīja: 'Tu tak esi nopietns vīrs! Būvē pamatīgu māju, tādu, lai jūriņa acis bola un pašam nav kauns." Un Balodis būvēja ar. Salīdzinot ar šodienas pilīm, jau nekā diža nav. Bet laba gan. Saule lec Baložu guļamistabas logā, ejot naktsguļā, ar atvadu staru pieklauvē pie viesistabas loga rūts un pārslīd gleznām pie sienas. Rudeņos, kad laukā jūra dusmīgi krāc un viļņi teju jau krastu skalo, gaišā ar savu staru kamīna malkas pagalēm guni piešķiļ. Abi Baloži sildās un prāto.
Dieva pirksts?
Reizēm domā to pašu, ko pirms gadiem, kad jūra, vētras dzīta, krastam paņēma savu daļu. Es arī toreiz tur biju. Satikāmies. Balodis teica: "Lūk, spēks! Mēs pret to esam tikai niecība. Strādājam, ceļam un, lūk, viena ēka teju aizies jūras varā." Jānis toreiz nesūkstījās par sava nama likteni. Jā, Baloži, tie, kuri nāk no Matkules puses, ir ilgdzīvotāji. Daudzi teju simts gadus novilkuši. Baloža māte un tēvs arī svinējuši Zelta kāzas. Šodien Jānis kā allaž pats stalts, bet ne vairs tik ašs teic, ka cenšoties no senčiem neatpalikt.
Mans stāstiņš par Baložiem iet uz beigām. Pa plauktiņiem tā smuki sanāk. Kā labojas mīlestības romānos un vēl bez kreņķiem. Varbūt tas Dieva prāts un griba? Baloži taču baznīcā laulājās, solīja viņa priekšā viens otru mīlēt… Vārdos gan teic, ka gribējuši tikai pazīmēties. Dieviņam nepatīk, ka viņa namā, priekšā izrādās, agn jau viss ir no tiesas. Jāsāk ticēt.
