Ziemeļkurzemes un Ziemeļvidzemes virsmežniecību teritorijās bīstami savairojušies astoņzobu mizgrauži. Ārkārtas stāvoklis šogad netiks izsludināts, taču tas nenozīmē, ka drīkstam tos atstāt bez ievērības. Gluži otrādi, jākoncentrē visi spēki. Vairāk par to lūdzām pastāstīt Ziemeļkurzemes virsmežniecības Meža un vides aizsardzības daļas vadītāju Daci Rumpi:
– Mizgrauži jau četrus gadus pēc kārtas veidojuši divas paaudzes gadā. Latvijā tas konstatēts pirmo reizi, mūsu apstākļos mizgrauzis parasti veido pirmo paaudzi un tā saucamo māsu paaudzi. Mizgrauzis pārziemo, ieracies meža zemē 5 līdz 10 cm dziļumā.
Vabolīte parasti izlido aprīļa beigās vai maija sākumā, kad gaisa temperatūra ēnā sasniedz 20 grādus. Pirmie izlido mizgraužu tēviņi un orientējas pēc novājinātu egļu vai cirstu egļu izdalītajām smaržām. Viņš ielido smaržas zonā un sāk izdalīt agregācijas jeb pulcēšanās feromonu, kas uzreiz pulcina citus mizgraužus. Ja tās ir veselās egles, tad liela daļa mizgraužu noslīkst sveķos. Bet, ja mizgraužu ir daudz, tie uzbrūk spietos, vairāki tūkstoši; tad protams, egles pretestība mazinās. Tēviņi iegraužas pirmie un pirmie sveķos apslīkst. Tad ielido mātītes – apmēram trīs uz vienu tēviņu. Mizgrauzis parasti cenšas piepildīt vienu egli un tad meklē nākamo. Tas pat izdala tādu antiagregācijas feromonu, kas signalizē pārējiem, ka egle ir piepildīta, ka citiem jāiet tālāk. Mizgrauži ir ļoti organizēti.
Mātīte dēj apmēram 60 oliņas, tālāk attīstās kāpuri un jaunās vabolītes, kas turpat uz vietas barojas un izjauc veco eju sistēmu. Mizgrauža sugu var atšķirt pēc zīmējuma, ko tas koka mizā zīmē – tas ir raksturīgs un nav sajaucams ne ar vienu citu sugu.
Jaunās vabolītes jūnija beigās un jūlijā attīstās, bet vecās vaboles, apmēram 70%, kas palikušas dzīvas pēc olu dēšanas, izlido maija otrajā pusē un veido tā saucamo māšu paaudzi: atkal atrod egli, dēj oliņas un jūlija beigās izlido māsu paaudze. Tā viena vabole divas reizes rada pēcnācējus un divas paaudzes – pirmo un māsu paaudzi.
Postošā otrā paaudze
D. Rumpe:
– Līdz šim nebija konstatēts, ka Latvijas apstākļos mizgrauži rada arī otro paaudzi. Tas notiek šādi. Normālā vasarā pirmās paaudzes un māsu paaudzes vabolītes pēc barošanās augusta beigās un septembrī iet zemsegā uz ziemošanu un izlido nākamajā gadā. Otrā paaudze attīstās, kad jaunās vabolītes atkal lido, atrod jaunas egles. Ar otro paaudzi sekas jau ir postošākas. Pirmā paaudze parasti meklē mežā guļošas egles un tikai tad augošās. Otrā paaudze, tā kā laiks ir vēsāks, metas augošās eglēs. Ja otrās paaudzes ķeršanai izmanto feromona slazdus, sliktāk tās krīt arī tajos. To ir arī grūtāk konstatēt, jo otrā paaudze var aizpildīt tikai stumbra augšējo daļu. Tā attīstās augusta beigās un septembrī; siltos rudeņos, piemēram, 2006. gadā mizgrauži barojās vēl novembrī.
Ja ir siltas ziemas, arī zem mizas kaitēkļi pārziemo. Ja ir silta ziema, var pārziemot arī mizgraužu kūniņas un oliņas, kas rudenī nebija pabeigušas savu attīstību. Lai mizgrauži aizietu bojā, vajag kādu 40 grādu salu. Ja kukainis ir aiz mizas, tad, lai tas izsaltu, vajag kārtīgu ziemu, kur sals ilgstoši turas pie mīnus 25 grādiem.
Cilvēks mizgrauža priekšā ir diezgan bezspēcīgs – to nevar ķīmiski nomiglot, izķert arī nevar. Dabiskie ienaidnieki ir, bet to ir maz, ja salīdzina ar milzīgo kukaiņu daudzumu. Vienīgā cerība ir slikti laika apstākļi. Mizgrauzim nepatīk vēss un lietains laiks. Pagājušajā gadā cerējām, ka mizgraužus apslāpēs vēsā un lietainā vasara. Augustā uznāca siltas dienas, un ar to pietika – mizgrauzis apmānīja visus zinātniekus, kas bija pārliecināti, ka nebūs divu paaudžu. Varbūt šis vēlais pavasaris varētu bremzēt mizgrauža attīstību.
Ārkārtas stāvokli neizsludina tāpēc, ka tam vislielākā nozīme bija tieši pēc vējgāzēm 2005. gadā – lai lieki nepiesaistītu mizgrauzi augošajām eglēm. 2005. gadā augošās eglēs mizgrauža praktiski nebija, tas kolonizēja zemē guļošos kokus. Vairāk mizgrauzis parādījās 2006. gadā, kad radās otrās paaudzes postījumi. Šogad mēs, no vienas puses, ieteiksim tos pašus pasākumus, ko ārkārtas situācijā, bet būs arī vēl papildus pasākumi.
Pret mizgrauzi jācīnās ar gudrību
D. Rumpe:
– Ja īpašnieks nevēlas lieki piesaistīt mizgrauzi, tad līdz aprīļa sākumam jābeidz egļu audžu izstrāde un kokmateriāli jāizved līdz aprīļa beigām, maija sākumam – līdz mizgrauža izlidošanai.
Īpašniekam, kuram ir egles mežā, vajadzētu maija otrajā pusē un jūnija sākumā pārbaudīt egļu stumbrus – vai nav caurumiņi un brūni mizas milti. Vabolītes graužot izstumj šos miltus ārā. Ja tas tiek konstatēts, vajadzētu ziņot mežniecībai, jo šīs egles ir pēc iespējas ātrāk jāizvāc no meža ārā. Nokaltušās egles, kurām jau miza lobās nost, mizgrauzis vairs neuzturas, tās mežam nav bīstamas, vienīgi bojā skatu. Diemžēl, kamēr mizgrauzis ir eglē un dara savus posta darbus, to nevar redzēt, egle vismaz divus mēnešus stāv zaļa. Otrās paaudzes mizgraužu invadētās egles dažkārt var pamanīt: ja tās ir bojātas tikai pavasarī, tās zaļas nostāv visu ziemu. Īpašniekiem ir ļoti grūti pamanīt bojātos kokus, tāpēc ļoti, ļoti rūpīgi jāseko meža veselībai! Apgaitas mežniecībās ir milzīgas, un tāpēc grūti bojājumus nofiksēt, turklāt nereti meža īpašnieks nemaz pats arī nedzīvo uz vietas.
Šogad slikti, ka daudz mežā ir kokmateriālu un nav pietiekošā daudzumā izstrādātas sanitārās joslu cirtes, sanitārās kailcirtes. Acīmredzot siltās ziemas dēļ, turklāt arī kokmateriālu tirgus pašlaik nav visai izdevīgs.
Vēl ir iespēja strādāt ar feromona slazdiem. Meža īpašnieki mežniecībās vai meža konsultāciju un pakalpojumu centrā varēs saņemt padomu tieši konkrētajam mežam. Vislabākā feromona slazdu izvietošanai būtu šī gada kailcirte – vēlamā platība, sākot no viena hektāra. Uz hektāra grupās izvieto 5 līdz 10 slazdus – ap ciršanas atliekām un ne tuvāk par 30 metriem no augošām eglēm. Slazds saņemams kopā ar dispenseru – tas iztvaiko feromonu un piesaista mizgraužus.
Slazdi efektīvi pievilina mizgrauža vabolītes, kas sakrājas trauka apakšā. Būtiski ir šos slazdus regulāri tīrīt. Ja netīra, tiks panākts lielāks ļaunums – iekritušās vabolītes sāk smirdēt un tās, kas atlido, vairs nekrīt slazdos. Kad vabolītes slazdos sakrājušās, tās izvāc un iznīcina. Ja slazdus lieto arī otrajai paaudzei, jānomaina feromona dispansers. Lai lietotu šos slazdus, mežniecībā jāizņem apliecinājums, bet paši slazdi saņemami bez maksas.
Ķeramkoku metode
D. Rumpe:
– Senos laikos strādāja arī ar tā saucamo ķeramkoku metodi. To var izmantot meža īpašnieks. Sanitārās kailcirtes (mizgraužu bojātās audzes, kas nocērtamas pilnībā) cērt maijā un jūnija sākumā, mizgraužu intensīvās lidošanas laikā. Šajā laikā mizgrauži invadē gan nocirstās egles, gan augošās. Cirsma jāpabeidz jūnija sākumā, un kokmateriāli izvedami uz pārstrādi līdz jūnija vidum vai arī izvedami un uzreiz nomizojami, pirms šīs vabolītes atstājušas attīstības vietas. Koku mizas jāsadedzina vai jāierok 0,5 m dziļumā. Lai efekts būtu lielāks un vēl vairāk piesaistītu mizgraužus, cirsmā pa vidu var saspraust feramona slazdus. Bet tas darāms tikai tad, ja īpašnieks kokmateriālus izved līdz jūnija vidum. Pretējā gadījumā tas būs mizgraužu audzēšanas inkubators. Tāpēc savas iespējas pirms šī procesa uzsākšanas rūpīgi jāizvērtē.
Kokmateriālus nedrīkst uzglabāt tuvāk par 500 metriem no meža.
Mizgrauži apdraud augošās egles, bojā kokmateriālus, invadē zilējuma sēnīti. Tie ir karantīnas kaitēkļi, kuru dēļ mēs varam zaudēt kokmateriālu tirgu, konkrēti – tirgu ar Lielbritāniju. Ja konstatētu, ka izvestajos kokmateriālos ir kāda vabolīte, tad viņi vairs neiepirktu no mums kokmateriālus.
Kaitēkļu ir ļoti daudz, bet mizgrauzis ir visbīstamākais un agresīvākais un rada milzīgus saimnieciskos zaudējumus. Ziemeļkurzemes virsmežniecībā – Talsu un Tukuma rajonā – un Ziemeļvidzemes virsmežniecībā mizgraužu konstatēts visvairāk. Tas acīmredzot ir izskaidrojams ar lielajām vējgāzēm un laikus neizvāktajiem materiāliem. Šogad mežsaimniecībās būs pastiprināta kontrole par to, lai izvāktu kokmateriālus no meža; par meža aizsardzības noteikumu nepildīšanu paredzams administratīvais sods – no Ls 20 līdz 250.
Tak beidziet, ar trīsdesmitdivnieku neviens nespēj sacensties.