Kā ābola divas pusītes

Kandavnieki Ērika un Staņislavs Klindžāni saskaņā un mīlestībā kopā nodzīvojuši garu un notikumiem bagātu mūžu – viņu laulība mērojama nu jau 60 gadu garumā! Ērikas kundzei pārkāpts 82 gadu slieksnis, bet Staņislavam pavasarī apritēs apaļi 85. Bet pērnā gada decembra nogalē Klindžānu pāris svinēja savas Dimanta kāzas. Šis notikums abu gaviļnieku un visu viņu mīļo atmiņā paliks kā mīlestības piepildīts un neaizmirstams mirklis, kā lielisks piemērs saskanīgai un mīļuma apdvestai dzīvei.

Kandavnieki Ērika un Staņislavs Klindžāni saskaņā un mīlestībā kopā nodzīvojuši garu un notikumiem bagātu mūžu – viņu laulība mērojama nu jau 60 gadu garumā! Ērikas kundzei pārkāpts 82 gadu slieksnis, bet Staņislavam pavasarī apritēs apaļi 85. Bet pērnā gada decembra nogalē Klindžānu pāris svinēja savas Dimanta kāzas. Šis notikums abu gaviļnieku un visu viņu mīļo atmiņā paliks kā mīlestības piepildīts un neaizmirstams mirklis, kā lielisks piemērs saskanīgai un mīļuma apdvestai dzīvei.

Toreiz viss sākās… ar ābolu

Viņi iepazinās pavisam nejauši. Toreiz, tālajā 1940. gadā, Staņislava izpalīdzīgās rokas bija nepieciešamas kādā darbiņā Ērikas vecāku mājā. Viņa jauno puisi uzlūkoja pa otrā stāva logu, un tajā brīdī draiskajai meitenei rokā patrāpījās ābols. Daudz neprātodama, viņa raidīja ābolu Staņislava virzienā. Satrūcies no negaidītā pārsteiguma, Staņislavs pavērsa skatienu un ieraudzīja apmulsušo Ēriku, kas jauno puisi ieinteresēja ne pa jokam.

Tā šodien saskanīgais dimanta pāris atceras abu iepazīšanās mirkli. Gluži nejaušs gadījums – kaitējoties mests ābols – lika aizdegties dzirkstij, kas pieņēmās spēkā un pārtapa skaistā kopējā mūža gājumā.

Draudzības saites abus jauniešus vienoja septiņus gadus. Tiem ritot, S. Klindžāns pabeidza Kandavas valsts arodskolu, apgūstot plaša profila metālapstrādātāja profesiju, kas bijusi lieti noderīga visam mūžam. Tad – armija un svešumā pavadīti gadi tālu prom no mājām – kara gadi, leģions. Taču visus gadus Staņislavs un Ēriku sazinājās ar mīļu vēstuļu starpniecību.

Gredzenus Kandavas baznīcā pie altāra abi mija 1947. gada 21. decembrī – Ērikas dzimšanas dienā. Mīļas, atmiņas un fotouzņēmumi vēsta, ka toreiz bija balta un salta ziemas diena. Tikpat gaiši, patiesu jūtu un mīlestības apgaroti bija arī abi jaunie cilvēki.

Kā atzīst abi sirmgalvji, kopā viņiem ir labi. Tiesa, kā jau katram dzīvē, arī viņiem ne visas dienas tikai priekos vadītas. Gadījies arī pa kādam skarbākam vārdam. "Bet es jau protu piekāpties, jo domāju, ka galvenais ir prast cilvēku uzklausīt un iztikt bez liekiem asumiem vārdos. Katram no mums taču ir sava taisnība," bilst S. Klindžāns. Savukārt kundze, mirklīti apdomā un atzīst, ka "mūs abus kopā saista tāda vārdos neizsakāma saikne, kas tur tik cieši, ka nav iespējams nekur citur aizskriet. Un negribas arī!"

"Neesam skopi, bet taupīgi gan,"

tā mūsu kopīgajā sarunā, vaicāts par garajā mūžā gūtajām atziņām, saka S. Klindžāns. Un tā ir viena no dzīves pamatvērtībām, kas ievērota visu darbīgo mūžu. Kā gan citādi būtu bijis iespējams uzbūvēt divas mājas? Vienā no tām tagad dzīvo mazmeita Danuta ar ģimeni, bet paši – Rūmenes ielas mājā.

"Ja ko dzīvē esmu apņēmies paveikt, to arī izdaru," tāds ciešs un negrozāms ir saimnieka lēmums.

Ģimenē izlolotas divas meitas – Dagnija un Angelika. Šodien jaukākie brīži ir ikreiz, kad kopā sanāk visa kuplā ģimenīte, tostarp arī mazbērni: Danuta, Egnārs, Zigmārs un Dāvis, kā arī mazmazbērni Matīss, Kristīne un Marks Nauris.

Allaž jau dzīves pamats Klindžāniem bijusi ģimene, taču Staņislavs vienmēr ir bijis arī aktīvs sabiedrisko darbu veicējs. Vēl tagad viņš pāris reizes nedēļā mēro ceļu līdz pensionāru dienas centram. Skaistas atmiņas saistās ar amatierteātra izrāžu laikiem, kad neskaitāmos viesizrāžu izbraukumos devās visa ģimene. Tāpēc radošās izpausmes lielākā vai mazākā mērā turpinās no paaudzes paaudzē, jo abas meitas ir iesaistījušās dramatiskajā kolektīvā, bet mazmeita Danuta ir lieliska šuvēja.

Tā saticīgā un draudzīgā kopdzīvē Klindžānu pāris kopā pavadījis 60 gadus! Ar savstarpēju sapratni, iejūtību un vēlmi uzklausīt otru. "Mans Stasītis!" tā, mīļi pieglaužoties savam dzīvesbiedram, nosaka Ērikas kundze. Bet Satņislavs atzīst: "Es viņu dažreiz par savu meiteni godāju. Kā kādreiz, jaunībā!" un apskauj savu mūža mīlestību cieši jo cieši…

Viņi tiešām ir tik saderīgi kā ābola divas pusītes, kas nu iemirdzējušās dimanta vērtē.

Vēstule vecākiem

"Gribam pastāstīt par diviem pavisam parastiem cilvēkiem. Tādiem, kā tu un es, kā ikviens no mums. Viņiem nepieder miljoni zeltā un sudrabā, nav arī milzīgu māju, luksus automašīnu un neskaitāmu īpašumu. Bet viņiem pieder vēl kas daudz lielāks un vērtīgāks, tāds, ko nevar nosvērt ne zeltā, ne sudrabā – tie ir viņu kopīgi nodzīvotie 60 gadi, viņu attiecību siltums, izaudzinātie bērni, mazbērni un mazmazbērni.

Viņi ir tie cilvēki, kam dienu steigā visbiežāk nepasakām paldies – viņi ir mūsu vecāki – mamma Ērika un tētis Staņislavs Klindžāni. Pāris, kas gada nogalē nosvinēja savu Dimanta kāzu jubileju.

Baznīcā svinīgajā ceremonijā, skatoties viņu laimīgajās, apgarotajās sejās, nodomājām: ar ko gan viņi sliktāki par Anglijas karaļpāri, kurš arī tikko atzīmēja tādu pat dzīves jubileju?! Mūsu mīļie izskatījās tikpat karaliski!

Apprecējās abi tālajā 1947. gadā, kad aiz muguras bija četri kara gadi, kas ne pa jokam pārbaudīja viņu draudzību un mīlestību. Mammīte ar tēti iepazinās vēl pirms kara, skolas laikā.

Jaunības laiks un pēckara gadi jau pārāk viegli nebija, bet mīlestība silda vienmēr. Piedzimām mēs – bērni, tētis uzbūvēja māju, mamma iekārtoja saimniecību. Mēs vēl atceramies govju ganīšanu, tomātu lauku un mūžīgo jāņogu un ērkšķogu lasīšanu vasarās. Bet nebija jau slikti…

Bērnību atceramies ar prieku, jo mamma un tētis bija aktīvi pašdarbības drāmas kolektīva dalībnieki, mūs ar māsu parasti izbraukumos ņēma līdzi. Izbraukājām Latviju krustu šķērsu, vēlākos gados arī pašas sākām piedalīties, jo bijām "saslimušas" ar teātri. Apprecējāmies, mamma un tētis tika pie mazbērnu auklēšanas. Un nu jau nākamā paaudze – trīs mazmazbērni – vienmēr pie vecvecmāmiņas un vecvectētiņa ir mīļi gaidīti. Kur gan citur tik garšīgu ķīseli un pankūkas var pieēsties?!…
Tā ir īpaša Dieva svētība, kas ļāvusi mūsu vecākiem nodzīvot tik skaistu, piedzīvojumiem un pārmaiņām bagātu mūžu, saglabājot savu mīlestību pāri visam!
"Dievs mūs ir mīlējis!" teica tētis pie svētku galda. "Nekad neuzliekot vairāk, kā varam panest, un vienmēr palīdzot mums!"
Sakot lielu paldies saviem vecākiem par skaisto bērnību un palīdzību visa mūža garumā, mēs vēlam viņiem nezaudēt dzirkstelīti acīs un galvenais – veselību vēl ilgus gadus kopā dzīvojot!"

Mīlestībā meitas Dagnija un Angelika

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *