Tukumniece Inese Grīnberga uz redakciju plastmasas kārbiņā atnesa savādu zivi, kurai nezināja ne nosaukuma, ne pielietojuma.
Viņa stāstīja, ka reizēm kopā ar citām svaigajām zivīm pie tirgotājiem Tukuma tirgū varot dabūt jūras bullīšus, no kuriem sanākot garšīga zivju zupa. Šoreiz bullīšu neesot bijis, taču pārdevējs piedāvājis… tādu kā caurspīdīgu, recekļainu radījumu: "Nosaukumu šai zivij neviens nezināja. Paņēmām, taču par to, vai tā ir ēdama, nebijām pārliecināti, tāpēc nolēmām to atnest uz redakciju un parādīt. Un noskaidrot, kas tā tāda ir." Vaicāta, vai arī iepriekš kaut kas tāds gadījies, I. Grīnberga stāstīja, ka reizēm trāpoties nelieli brūngani vēzīši, taču tos pat kaķis neēdot. Taču šādu brīnumu viņa redzot pirmo reizi.
To, kas šī par zivi, vaicājām vienam no grāmatas «Latvijas zivis» autoriem, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «BIOR» laboratorijas vadītājam Mārim Plikšam. Nosūtījām viņam arī zivs fotoattēlu.
Zivju pētnieks stāstīja, ka uz redakciju atnestais radījums ir jūras zaķzivs (Cyclopterus lumpus) – kaulzivju klases skorpēnveidīgo kārtas zaķzivju dzimtas zivs. Un tas neesot nekāds brīnums: "Zaķzivis Baltijas jūrā ir bieži sastopamas, taču netiek rūpnieciski zvejotas. Parasti tās trāpās piezvejā. Kad gājām jūrā, tās gadījās pie reņģēm. Šis, kā noprotams, ir maziņš eksemplārs. Parasti šī zivs Baltijas jūrā sasniedz 12 cm garumu un 3,30 kg smagumu, taču Ziemeļos – Ziemeļu un Barenca jūrā – tās ir daudz lielākas un var būt 65 cm garas un 9,5 kilogramus smagas, turklāt tur tās dēvē par pinagorām (Jeb jūras zvirbuļiem. – Red.)"
Atbildot uz jautājumu, vai zaķzivs ir ēdama, Māris Plikšs zināja stāstīt, ka zvejnieki zaķzivi kūpinot, taču nelielos apjomos: "Tās gaļa ir tāda recekļaina, taču muskulatūra, kā viens otrs saka, garšojot pēc zuša. Esmu mēģinājis kūpināt, man nesanāca."
