7. novembrī Tukuma lidlaukā dienas garumā aizritēja Zemgales novada jaunsargu sacensības «Vīru spēles 2008». Vērotājs no malas tās raksturotu trīsarpus vārdos – auksti, smagi, bet – interesanti.
Rīta agrumā lidlauka neizmantotajā daļā pulcējās 13 jaunsargu vienības no visa Zemgales reģiona – Aizkraukles, Pļaviņām, Bauskas, Dobeles, Skaistkalnes un citām vietām; kā arī viena viesu komanda no Kurzemes puses – Talsiem. Ar sveicienu tuvojošos svētkos – Lāčplēša dienā – dalībniekus sveica Latvijas Bruņoto spēku Jaunsardzes centra vadītājs majors Sergejs Čevers. Īsā uzrunā viņš pastāstīja, ka oktobrī stiprākā komanda noskaidrota Latgales novadā, bet pirms divām nedēļām – lietū un dubļos – Kurzemē. Kurzemnieku iecerētā romantiskā pastaiga izvērtusies par smagu un grūtu pārbaudījumu 24 stundu garumā un, neraugoties uz to, ka mājupceļš mērots zvaigžņu gaismā, visi atgriezušies sveiki un veseli. Majora novēlējums bija īss: "Lai uzvar stiprākie!" Spēles vēroja arī Zemgales novada priekšnieks, majors Armands Fridrihsons, un pirmo reizi šo spēļu vēsturē – Amerikas vēstniecības militārais atašejs Latvijā, pulkvežleitnants Deivids Holahans.
Sacensības notika divās vecuma grupās, tāpēc kopumā startēja 26 komandas; pirmie – jaunieši vecumā no 16 līdz 18 gadiem; pēcāk – no 12 līdz 15 gadus jaunie. Apmēram 2300 m garajā trasē bija sagatavoti 11 kontrolpunkti ar dažādiem pārbaudījumiem – mīnu meklēšanu, šaušanu ar divu veidu ieročiem (ar pneimatiskajām šautenēm un peintbola ieročiem), granātu mešanu, ievainotā nešanu saindētā zonā, gravas šķērsošanu virvēs, mezglu atpazīšanu un tamlīdzīgi; par katru simtprocentīgi neizpildītu uzdevumu tika ieskaitītas soda minūtes un tomēr, pat neraugoties uz savāktajām soda minūtēm, labāko laiku – 27,27 minūtes kopvērtējumā uzrādīja Tukuma komanda – Gunita Krastiņa, Aigars Krūmiņš, Normunds Kronbergs un Mārtiņš Fogels. Pārējām finiša laiks bija, sākot no 34 minūtēm «uz augšu»; savukārt jaunāko grupu konkurencē tukumniekiem, kas distanci veica kā trešie labākie, izrādījās iekrāts godalgotai vietai par daudz soda punktu…
Jaunsargi – armijas jaunā maiņa
Vairāk par to, kas izdevies un kas nē, jau pēc sacensībām pastāstīja to rīkotājs
– Jaunsardzes centra Zemgales novada Tukuma 512. vienības vecākais referents jaunsargu izglītošanas jautājumos Armands Kotke:
– Orientējoši mūsu jaunsargu vienībā ir 88 cilvēki (mazie no sporta skolas vai šautuves ik pa laikam stājas jaunsardzē, taču cits jautājums – cik cītīgi apmeklē nodarbības). Komanda, kas uzvarēja, sagadījusies ļoti sportiska – puiši papildus jaunsardzei vēl spēlē futbolu, volejbolu, bet meitenes – spēlē vijoli un klavieres mūzikas skolā; nu ļoti aktīvi jaunieši. Viņi ir kopā gandrīz trīs gadus un pieraduši strādāt komandā – izanalizē katru niansi, kopā skatās un dara. Pirms sacensībām vienreiz izdzinu cauri trasei dienā un vienreiz naktī ar domu – ja uzdevumu paveiks naktī, tad dienā nevajadzētu būt problēmām; šautuvē ar lukturīti gaismojām mērķus. Uzvara ir likumsakarīgs rezultāts.
– Kāda meitenēm interese būt jaunsargos?
– Meiteņu nav daudz – vecākajā grupā ir padsmit cilvēku un meitenes kādas piecas. Jaunieši šīs lietas vairāk uztver kā piedzīvojumu – notiek gan ekskursijas, gan visādas labas lietas; piemēram, apgūstam alpīnisma iemaņas, laižoties virvēs no Raudas tramplīna. Pērn bijām Lietuvā, kur Baltijas kausa sacensībās NATO standarta šķēršļu joslā izcīnījām 1. vietu; pagājušo gadu vispār – kā izbraukums, tā ar balvām atgriezāmies; kopumā kādus astoņus kausus atvedām.
Apmācība notiek pēc noteiktas programmas vairākos līmeņos. Ceturtajā līmenī jaunsargs jau sasniedzis karavīra līmenī – brauc uz nedēļu Alūksnes kājnieku skolā likt ieskaišu pārbaudījumu; tur iekļauts viss – sākot no medicīnas un reglamenta zināšanu pārbaudes; visu, kas jāzina par radiosakaru līdzekļiem, ieročiem, šaušanu ar kaujas ieroci un maskēšanos, beidzot praktiskām iemaņām kaujas laukā. Praktiski jaunsargs ir gatavs karavīrs, kas var turpināt militāro karjeru – viņa izglītošanā valstij vairs nav jāiegulda līdzekļi; tāda ir šīs apmācības jēga.
Trase veidota divus mēnešus
– Kāpēc sacensībām izvēlējāties tik neparastu vietu – Tukuma lidlauku ar sarežģītu reljefu (aizaugušas platības ar angāriem, gravām un krāsaino metālu meklētāju saraktiem kanāliem)?
– Kad pērn saņēmu uzdevumu noorganizēt «Vīru spēles» Tukumā, kopā ar jauniešiem apzinājām vairākas vietas – mežs Raudas tuvumā likās labs, taču tur būtu problēmas ar piebraukšanu; Ružu karjers darbadienās bija aizņemts, tāpēc galu galā vienojāmies ar Smārdes pagasta padomes priekšsēdētāju Guntaru Važu par lidlauka daļas izmantošanu. Trasi veidojām apmēram divus mēnešus – rudenī rīkojām nometnes ar nakšņošanu apkurināmās teltīs, jo savādāk nevarēja – vajadzēja iezīmēt trasi ar lentām, piebradāt zāli, skatīties, lai objekti atbilstu kartē norādītajiem… Parasti šīs sacensības notiek stadionos un vienkāršākos apvidos, taču, lai arī smagi, jaunieši atzina, ka bijis interesanti.
Izdomājām arī vairākus jaunievedumus – pirmoreiz vecākajai grupai bija jāskrien pilnā karavīra ekipējumā – nesot triecienšautenes, gāzmaskas, rāciju (gan padomju laika), metāla ķiveres, ūdens blašķes – uz komandu kopumā apmēram 30 kg papildus svara. Gribēju «mīnu» meklēšanai metāla detektoru, taču tam vajadzētu vairāk laika – baidījos, ka kontrolpunktos neveidojas «korķa» situācijas (līdz šim tā arī bijis)
Nobeigumā gribēju pateikties par atbalstu Smārdes pagasta padomei, Sarkanā krusta ēdnīcai un pašiem dalībniekiem – visiem, kas palīdzēja veidot trasi un aukstajā laikā pašaizliedzīgi dežūrēja kontrolpunktos.
labākie no labākajiem…