Akciju sabiedrībai «Jaunpils pienotava» pērn jūnijā mainījās īpašnieks. Tagad tā ir kooperatīvā sabiedrība «Piena ceļš». Viņi ir piena ražotāji – zemnieki no visas valstīs. Šajā laikā jaunpilnieki dubultojuši ražošanu. Pienotavā uzstādītas jaunas iekārtas. Produkcija pamatā tiek eksportēta uz ārzemēm. Uz Krieviju, Lietuvu, Izraēlu, ASV un tirgota arī vietējos veikalos. Darbinieku skaits palielinājies par 10, un patlaban Jaunpils pienotavā strādā 49 darbinieki.
Pienotavas izpilddirektore Skaidrīte Milča pastāstīja:
– Viss notiek. Kādreiz mums ziemā bija likstas ar pienu. Tagad allaž piens mums ir un labas kvalitātes. Tieši tāds, kāds nepieciešams siera ražošanai. Mūsu produkciju var iegādāties arī vietējos veikalos, bet gribētos jau Latvijā vairāk pārdot. Esam uzstādījuši jaunas iekārtas. 35-tonnīgo tvertni piena uzglabāšanai. Darbojas otra siera vanna.
– Kāds ir jūsu ražotās produkcijas klāsts?
– Ražojam sešu veidu sierus. Klāt nākuši divu veidu biezpieni – pilnpiena un šajās dienās sākām ražot arī vājpiena biezpienu ar 0,5% tauku saturu. Savulaik pārstrādājām 35 tonnas piena dienā. Šodien jau 65 līdz 70 tonnas. Par pienu maksājam 0,22 Ls/kg. Tur ierēķināti arī transporta izdevumi, analīzes. Mūsu ļaudīm ir darba pilnas rokas. Pērn rudenī līdz gada beigām 10 darbiniekus pieņēmām klāt. Algas pērn rudenī pat nedaudz pieauga. Šobrīd dažs arī aiziet, bet rindā ir jauni darbinieki. Cik saņem zemnieks, īsti nezinu. Kolektīvs ir labs. Daudzi te strādā garus gadus. Klāt nākuši jauni ļaudis. Tikko pēc vidusskolas. Strādā, apprecas. Dzimst bērniņi.
– Krīze, krīze,- kas nu būs?
– Man personīgi radies iespaids, ka mūsu presē, televīzijā viss tiek pasniegts visdramatiskāk. Vajadzētu dzīvot ar pozitīvākām domām. Informāciju, kuru saņemam, ir grūti saprast – cik tā patiesa, pareiza. Ziņo, ka ik dienu 1000 cilvēku paliek bez darba. Kā tas var notikt?! Mums tas nav saprotams tāpēc, ka visu laiku strādājam ar mellām mutēm.
– Veikalu plauktos, šķiet, siers kļuvis lētāks.
– Uzkrājumi lieli. Uzņēmumiem tie jāpārdod, un rezultātā pārdod zem pašizmaksas. Piens arī kļuvis lētāks.
– Vai grūti piena ražotājiem?
– Ja produkciju nepērk, tad – bezizeja. Piens katru dienu jāpārstrādā. Nevar kā graudus sabērt apcirknī un gaidīt, kad cena augs. Arī ražotājs, ja nav, kam pārdot, nevar veidot bezgalīgus uzkrājumus. Valstī taupības laiks. Algas samazina. Nav naudas, par ko pirkt. Tā tāda kopīga neveiksmes ķēdīte.
Bet mums pagaidām darbs sokas. (Jānospļaujas pār kreiso plecu.) Mūsu īpašnieki ir piena ražotāji. Ja būs nepieciešams, visi kopā savilksim jostas. Mums ir noieta tirgus. Gadiem veidots, izstrādāts, nostabilizēts.
Liels prieks!!!! Lai viss izdodas!!!!!
Uzsvaru vajadzētu likt uz vārdiem rakstā ”Cik saņem zemnieks, īsti nezinu” un arī par izpilddirektores personīgajiem uzskatiem par krīzi…( apmēram Rimšēvica (LB) skatu punkts!!!).
Man kā LPKS biedram un piena ražotājam no rakstā minētās cenas paliek vien 54%…
Vai kāds piminēja KRĪZI???
Skumji, bet es arī ceru, ka mums viss izdosies, lai gan patreiz nākotnes prognozes sniedzas uz vēl daudz sliktākām piena iepirkuma cenām.
Cerība mirst pēdējā, bet arī tai ir maz cerību…
pēdējā laikā tā ir vai vienīgā optimistiskā ziņa. Lai veicas turpmāk!